Ja vien pirmatnējais cilvēks būtu zinājis, ka tepat tuvējā meža ielokā cilts ir atradusi ko ne mazāk retu, viņš nebūtu tā steidzies. Viņš būtu kodis saknē maziem, plāniem kumosiņiem un ļāvis tās saldajām šķiedrām izkust uz mēles. Viņš būtu zelējis sakni un ar lūpām sūcis reibinošo sulu, un čāpstinot pūtis ķepīgu siekalu burbuļus, ļaujot svaigajam gaisam bagātināt cukuroto garšas buķeti.
Koku ieskautā klajumā uz lielā akmens satupuši rīmas ciltsbrāļi vēroja skatu, kas gadījās vien reizi mūžā. Kāds klejojošs kaimiņu cilts jaunulis bija iemaldījies viņu teritorijā un, neuzmanīgi skrienot pa nepazīstamo apvidu, iesprūdis starp divām cieši saaugušām priedēm.
Jebkurš pieredzējis mednieks būtu klusi un pacietīgi gaidījis, kamēr viņa ķermenis notievētu un viņš atbrīvotos no slazda. Tā vietā pamuļķis bija sācis kliegt, lai sasauktu palīdzību, bet koku spiediena rezultātā viņa deformētais krūšukurvis bija izmainījis viņa balsi. Cilvēkam raksturīgu skaņu vietā iespiestā jaunekļa kliedzieni vairāk līdzinājās aļņu mātītes riesta saucienam. Lieki piebilst, ka tas bija tikai dažu mirkļu jautājums, līdz pirmais aļņu tēviņš saslējās pakaļkājās un strauji ieguva iesprūdušo mednieku no mugurpuses. Ņiprās aļņa gurnu kustības radīja jaunus kliedzienus, kas savukārt atkal piesaistīja jaunus aļņu tēviņus, kuri šķietami nebeidzamā straumē plūda no visiem meža nostūriem.
Skarbajā pirmatnējajā kopienā izdzīvoja tikai veiklākais, stiprākais un gudrākais. Neveiklie un pamuļķie mira jau bērnībā un iepriekš aprakstītais skats bija liels retums. Evolūcijas atlases veiktais ciltsdarbs bija nežēlīgs, bet taisnīgs.
No gaļas un sūrām pākstīm sastāvošajā ēdienkartē saldi kārumi parādījās tikai sagadīšanās pēc, tāpēc ikviens cilts pārstāvis vēl gadiem ilgi atcerējās tās retās reizes, kad viņam palaimējās baudīt cukurotu kārumu.
2016. gada jūnija vidū Purvciema dzīvoklī blāvi sarkanā ādas imitācijas dīvānā gulošā Natālija īgni spaidīja TV pulti. Neviens no daudzajiem kanāliem nespēja apmierināt viņas tieksmi pēc prātu nesasprindzinošas izklaides. Viņa alka ieraudzīt kādu uz slapjas grīdas paslīdošu punduri vai vismaz kucēnu, kurš muļķīgi tvarsta savu asti. Ar katru pogas spiedienu garastāvoklis arvien pasliktinājās. Jau veselas 35 minūtes viņa savā trim dubultzodiem rotātajā mutē nebija iestūmusi neko saldu. Cukura līmenis kuņģī draudēja nokrist no iedaļas īgnums līdz iedaļai dusmas.
Izslēgusi televizoru, Natālija, gandrīz piemetoties aizdusai, pasniedzās pēc portatīvā datora un Polijā ražotas vafeļu tortes. Novietojusi datoru uz saviem amatieru lidlauka izmēra tesmeņiem, viņa izklaidīgi nospieda uz pirmā YouTube video, kas izleca rekomendēto sarakstā. Tas bija raidījums "Suņu būda", kurā raidījuma vadītājs uzdeva piedauzīgus jautājumus uzaicinātajam viesim, bet atbilžu laikā viesi pārtrauca un centās pazemot, izsmejot viņa atbildes.
Speķaini spīdīgos Natālijas vaigus kunkuļos sastūma smaids. Ar gluži automātisku kustību viņa kā maizes šķēli satvēra plaukstā visu vafeļu torti un nokoda lielu gabalu. Izdodot dobjus rukšķus un sulīgus krakšķus, Natālija košļāja taukaini saldo našķi.
Viņa bija izvilkusi laimīgo lozi. Gadu tūkstošu evolūcijas laikā tik reti pieejamais cukurs un muļķība plūda Natālijā iekšā vienlaikus. Viņa baudīja luksusu, par kuru senie cilvēki varēja tikai sapņot.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
