Cehs.lv: Šī ir sieviešu pasaule  (101)

Pirms kādiem pieciem, sešiem gadiem sieviešu dienā vismaz bija sajūta, ka atlīdzinu par šņabi un ķilavu maizītēm, ko biroja dāmas sarūpēja 23. februāra brokastīs, bet tad karojošas feministes un urrāpatrioti atņēma arī šo dienu, uzstājīgi kliedzot: "Tā nav nekāda vīriešu diena, tā ir sarkanarmiešu diena, kurā viņi izvaroja pusi Eiropas sieviešu! Latviešiem šī ir sēru diena!" Jā, protams, piekrītu, bet...

Bet kad tad ir īstā vīriešu diena, kurā mūs drīkst apsveikt? Uzdodiet šo jautājumu savām kolēģēm, draudzenēm vai sievām un novērtējiet to, cik daudzas no viņām var nosaukt precīzu datumu, neielūkojoties gūglē. Visdrīzāk, atbilde būs: "Nūūūū, laikam kaut kad novembrī..." Tātad, kungi – cik daudzus no jums darbā apsveica starptautiskajā vīriešu dienā, kuru visā pasaulē jau kopš 1999. gada atzīmē 19. novembrī? Variet neatbildēt.

Cik daudzus no jums sieva ar bērniem apsveica Tēvu dienā? Cik daudziem no jums, godātie kungi, mīļotā izmaksājusi romantiskas vakariņas Valentīndienā? Vai uzsaukusi kino biļetes pirmajā randiņā? Vai tāpat, bez iemesla, pasniegusi ziedus? Vai pateikusi: "Mīļais, labāk paskaties hokeju, es miskasti iznesīšu pati. Varbūt pie viena atnest no veikala aliņu?" Skumji.

Tas notika lēnām un pakāpeniski. Vispirms viņas saņēma atļauju runāt, netiekot par to iekaustītas. Tā bija gluži kā mazā pirkstiņa iedošana nelabajam – viņām tūlīt pat vajadzēja visu roku. Drīz vien viņas panāca tiesības piedalīties vēlēšanās, strādāt algotu darbu un pat valkāt bikses. Viņas sāka anektēt vīrišķību kā Krievija Krimu. Tā ir kā sava veida mentāla kastrācija, kuras laikā jau kopš mazotnes topošie vīrieši tiek audzināti par sievietes pakalpiņiem.

Mums jāatver sievietēm durvis, jāpalaiž viņas pa priekšu, jāpadod roka, izkāpjot no transporta, jātur virs galvas lietussargs, jānes smagākās somas, jānolaiž poda brilli, jāmelo par to, ka viņas vienmēr izskatās ļoti slaidas un skaistas. Mums jālabo izlietnes un no kanalizācijas trubām jāmakšķerē ārā puspuvušu, smirdīgu matu kumšķi, jābūt savaldīgiem, skatoties kā viņas desmit minūtes nekādi nevar atpakaļgaitā noparkot automašīnu, pēc tam jāpērk un jāgatavo vakariņas, lai dienas beigās kā atlīdzību saņemtu: "Man sāp galva, varbūt rīt..." Un nedod dievs, kāds no vīriešiem atļausies par to apvainoties.

Lai kā negribētos to atzīt – atkal dzīvojam matriarhātā...

Tagad, kad esmu beidzis skumjo ievadu, vēlos vērsties pie visiem Latvijas tā saucamajiem vīriešiem. Aicinu jūs visus šogad 8. martā kolēģēm un mīļotajai paredzēto ziedu naudu notriekt, lai aizietu pamatīgi iedzert ar citiem večiem. Pacelsim vīriešu solidaritātes karogu un dosim prettriecienu sieviešu kundzībai! Parādīsim, ka mums joprojām ir raksturs un krampis, ka joprojām esam īsti veči! Jā, iespējams, pēc šīs dienas nāksies pāris nedēļas pārvākties gulēt uz dīvāna, un arī draugus tuvāko pusgadu būs aizliegts satikt, tomēr tas būs tā vērts.