Vecuma un nāves koncepti sabiedrībā ir apvīti ar ļoti dīvainiem aizspriedumiem, stereotipiem un, varētu pat teikt, mitoloģiju. Pats nevarētu labāk raksturot šādus procesus sabiedrībā, tālab citēšu savu sešgadīgo dēlu, kurš jau nākamnedēļ uzsāks skolas gaitas: "Sabiedrība ir jocīga, tā darbojas kā iracionāls pulksteņa mehānisms. Tā pakļaujas loģikai, katram procesam ir savi cēloņi un sekas, taču cēloņi ne vienmēr ir racionāli, un tas padara sekas iracionālas."
Pirmkārt, sabiedrība ir kļuvusi sterila no (pret?) slimībām un nāves. Piemēram, mēs zinām, ka ir tādi kustību invalīdi, bet ne jau starp mums. Mēs loģiski saprotam, ka invalīdiem ir jābūt arī mūsu sabiedrībā, mums šķiet, ka viņiem ir jābūt kaut kādos medicīnas centros, nevis jāpārvietojas pa ielām mums līdzās. Realitātē viņi nepārvietojas pa ielām, jo tieši tik sūdīgas ir ietves pilsētā. Tas pats ir ar visām smagajām saslimšanām un nāvi, tam ir vieta prom no pilsētas, tam speciāli paredzētās slimnīcās, nevis mūsu ikdienā. Tātad "normāla" sabiedrība ir tikai tāda, kādu mēs to redzam, – jauneklīga un veselīga, tāpēc nav normāls tas, ko mēs tajā neredzam.
Otrkārt, sabiedrībā pastāv uzskats, ka veci cilvēki ir labestīgi un gudri, jo viņi ir ilgi dzīvojuši un daudz pieredzējuši. Uzreiz pateikšu, ka tās ir pilnīgas muļķības, esmu daudz vairāk studējis un ceļojis nekā mans vectēvs. Turklāt esmu ar vectēvu sarunājies, un viņa zināšanu līmenis ir zemāks nekā manam sešgadīgajam dēlam. Jāatzīst, ka vectēvs, lai arī ir pie pilnas apziņas, ir pilnīgi senils. Viņš nezina, kas ir "craft" alus, bitkoins un "Apple" datori. Par sirmgalvju labestību runājot, tas, ka viņi šobrīd ir sociāli mazāk aizsargāti, nenozīmē, ka viņi ir bijuši labi cilvēki savā jaunībā. Kad nākamreiz steigsies izpildīt sabiedrības uzspiesto pienākumu – dot večukam vietu sabiedriskajā transportā, padomā, iespējams, šis cilvēks jaunībā sita savu sievu un slīcināja kaķēnus.
Esmu mierā ar sava laicīguma faktu, bet melotu, ka mani nesatrauc scenārijs, ka slimība varētu apdraudēt manas dzīves kvalitāti un pašcieņu. Ja būtu iespēja izvēlēties, nāve mani ķertu negaidīti. Būtu jauki, ja es varētu pēkšņi nokrist nedzīvs savas mīļākās nodarbes laikā jeb saļimt virs 21 gadu jaunas sievietes ķermeņa. Taču dzīve nemēdz būt tik vēlīga, tālab lēšu, ka nāksies dzīves laikā nokārtot ieroča glabāšanas atļauju, lai varētu izmantot to pašaizsardzības nolūkos pret kādu no slimībām.
Kas mani nopietni satrauc, ir iespējamība, ka vecumā sāks regresēt mans prāts! Redziet, esmu empīriski novērojis, ka vecums ietekmē cilvēka kognitīvās spējas. Atceros, ka pirms 30 gadiem stāvēju Baltijas ceļā un tobrīd visi alka Rietumu brīvības un liberālisma, bet kaut kādā brīdī daļa mūsu sabiedrības ir sākusi rāpties atpakaļ Austrumu totalitārisma virzienā. Vieni saka, ka tā ir Kremļa propagandas vaina, bet man šķiet, ka tas ir vecums, kas sačakarē domāšanu.
Latvijā ir vairākas publiskas personas, piemēram, Elita Veidemane, Ilze Ostrovska, Vija Beinerte, Inguna Rībena, Viesturs Rudzītis, Aleksandrs Kiršteins, Liāna Langa, Aija Barča u. c., kuru izteikumiem sekoju līdzi ik dienu. Es apkopoju un analizēju šo cilvēku publiskajā telpā paustos viedokļus, lai noskaidrotu, vai liberālisms ir veselīga un racionāla prāta stāvoklis, vai arī tas ir vairāk saistīts ar iedzimtām rakstura īpašībām. Redziet, esmu izstrādājis savu nosacījumu sarakstu – ja pēkšņi pienāk brīdis, ka piekrītu vismaz 2 apgalvojumiem, es atslēdzu sev internetu, pārvācos dzīvot uz mežu un izvairos no kontakta ar citiem cilvēkiem, lai nebojātu šo pasauli:
Baznīcai ir nepieciešams piedalīties valsts likumu izstrādē.
Laulība ir institūts tikai un vienīgi starp vīrieti un sievieti.
Kara bēgļi ir jāuzņem tikai tām valstīm, kas robežojas ar konfliktā iesaistītajām valstīm.
Sievietes nevar pretendēt uz līdztiesību, ja viņas neiet, piemēram, rakt ogles.
Homoseksuālisms ir garīga slimība.
Rasu jaukšanās ir pretdabiska.
Pagāniskie svētki ir aizliedzami, jo tie ir pretrunā ar kristietību.
Klimata pārmaiņas nav cilvēku rīcības rezultāts, un mums par to nav jāsatraucas.
Vīrieši saņem vairāk, jo viņi vairāk strādā.
Latviešu kultūrtelpu apdraud kebabnīcās strādājoši ārvalstu studenti.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
