Dace Bargā: Vai diskriminācija ir viedoklis?
Foto: Privātais arhīvs

Vai jums kādreiz ir gadījies tā, ka vieglprātīgi iesaistāties kādā interneta diskusijā un attopaties vairākas stundas vēlāk, pametis visus iesāktos darbus, lai domātu labākos argumentus, kā pamatot savu viedokli? Ja vēl pirms 20 gadiem kaislīgi pastrīdēties par kādu ētisku vai sociālpolitisku problēmu varēja pārsvarā mājas viesībās, tad šodien interneta mediji un sociālie tīkli dod iespēju to darīt jebkurā brīdī un teju ar jebkuru cilvēku.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Turklāt arī publiski, kas pateiktajam vārdam var dot lielāku rezonansi. Šajā sakarā arvien aktuālāks kļūst jautājums par vārda brīvību un tās robežām. Pavisam nesen vārda brīvība it kā tika ierobežota vienam no pašlaik pasaulē zināmākajiem viedokļu līderiem – "Twitter" bloķēja Donalda Trampa kontu, kā arī no "Facebook" un "YouTube" platformām tika dzēstas bijušā ASV prezidenta uzrunas protestētājiem, norādot, ka šis saturs veicina vardarbības risku, kā arī maldina sabiedrību par ASV vēlēšanu rezultātiem.

Trampa atbalstītāji norādīja uz cenzūru, lai gan patiesībā nekādu pārkāpumu šajā gadījumā nav. Sociālie tīkli pieder privātiem uzņēmumiem, kas nosaka lietošanas noteikumus savās platformās, jo neizbēgami ir pakļauti spiedienam ierobežot savās platformās darbības, kas varētu kaitēt sabiedrībai. Tiesa, robeža starp vārda brīvību un cenzūru ir ļoti smalka. Savukārt jautājums par to, kā ierobežot dezinformāciju un naida runu, vienlaikus neierobežojot vārda brīvību, šobrīd ir tik aktuāls kā vēl nekad.

Latvijas informācijas telpu pēdējās nedēļās satricinājis jautājums par Nacionālās apvienības rosinātajiem Satversmes 110. panta grozījumiem, nosakot, ka ģimene ir savienība starp vīrieti un sievieti. Latvijas liberālās partijas norāda, ka šāds iesniegums liek pamatoti satraukties par diskrimināciju, jo izslēdz no likuma ietvara tās ģimenes, kas neatbilst t.s. "tradicionālajam" modelim. Viedokļu sadursme starp politiskajiem spēkiem, protams, atver durvis arī argumentu cīņām medijos un sociālajos tīklos. Saruna, nenoliedzami, ir labākā forma, kā risināt problemātiskus jautājumus, tomēr šis process paredz arī ieklausīšanos otras puses argumentos, kas laikam ir pats grūtākais, ja temati ir emocionāli piesātināti.

Pagājušajā nedēļā par pieminēto ģimenes jēdziena jautājumu interneta žurnāls "Satori.lv" rīkoja diskusiju, kurā piedalījās četri humanitāro zinātņu doktori. To skaitā arī filoloģijas un antīko zinātņu doktore, arī tulkotāja un publiciste Agnese Irbe, kura sarunā pārstāvēja viedokli, ka ir tikai viens pareizais ģimenes modelis, kas pelnījis likuma aizsardzību un dažādas privilēģijas. Jāsaka gan, ka Irbes nostāja nav nekas jauns – līdzīgas pārdomas jau 2018. gadā varēja lasīt žurnālā "Rīgas Laiks", kura lasītāja esmu arī es.

Jāsaka, ka es vienmēr esmu augstu vērtējusi Agneses Irbes intelektuālo kapacitāti un arī šobrīd to neapšaubu, tomēr mani kā ilggadēju žurnāla lasītāju pirms diviem gadiem visai izbrīnīja šī viedokļa publicēšana, jo radīja jautājumu, ar kādu mērķi redakcija to iekļāvusi saturā. Turklāt ne intervijas veidā, ne piedāvājot blakus tam citu redzējumu. Toreiz pieņēmu to par savādu intelektuālu vingrinājumu, bet šobrīd situācija ir daudz nopietnāka – tas, kā mums labpatiksies ģimenes jēdzienu traktēt likumā, nozīmēs daudzas praktiskas lietas tām ģimenēm, kas paliks ārpus šīs definīcijas. Ja mēs sākam šādā veidā intelektualizēt aizspriedumus pret vienu no neaizsargātākajām grupām sabiedrībā, jākļūst uzmanīgiem, vai tā nav tikai aiz gudriem vārdiem maskēta parasta diskriminācija. Un tas ir būtisks jautājums – vai diskrimināciju vispār var uzskatīt par īstu viedokli?

Jāpiebilst, ka Agnese Irbe vēl pirms pieciem gadiem piedalījās Rīgā organizētajā Eiropraidā, tāpēc vēl jo vairāk viņas sacītais šobrīd tiek uzņemts ar neizpratni no liberāli domājošo cilvēku puses, kas iestājas par pilnvērtīgu dzīvi visām ģimenēm – jā, arī tādām, kurās partneri ir homoseksuāli orientēti. Protams, mainīt viedokli vēl nav nekas slikts, bet mani ļoti uzmanīgu dara tas, ka šobrīd Irbes redzējums ir reliģiski iekrāsots.

Cik man zināms, Latvijā baznīca ir nošķirta no valsts, tāpēc būtu tikai dīvaini, ja mēs šobrīd sāktu tās uzskatus ņemt par pamatu likumdošanā tikai tāpēc, ka tā rakstīts Bībelē. Sarunā Irbe uzsvēra, ka likumam jābūt vērstam uz ideālu (kristīgo, protams), nevis jāpielāgojas tam, kā cilvēki reāli dzīvo. Doma pati par sevi ir skaista, bet pēc kādiem kritērijiem tad mēs izvēlēsimies, kurus kristīgos uzskatus drīkstam atmest kā novecojušus un kurus tomēr jāturpina uzturēt par ideāliem, uz ko visiem jātiecas? Varbūt sāksim apšaubīt arī sieviešu tiesības? Vismulsinošākais šādās diskusijās ir tas, ka konservatīvā puse veic savus vingrinājumus, un konkrētajā gadījumā tas tiek darīts arī no diezgan priviliģēta statusa, bet otrā pusē ir reāli cilvēki ar īstām dzīvēm un pārdzīvojumiem, kurus tas skar personīgi. Tieši tāpēc ir grūti šādās situācijās nekļūt emocionālam, jo mēs nerunājam par kaut kādu abstraktu pasauli. Tādas ģimenes, kurās bērni aug bez likumiskās aizsardzības, pastāv jau šobrīd, tieši tagad. Un mēs pametam šīs ģimenes zem riteņiem tikai tāpēc, ka tās neiekļaujas novecojušā ideālā, ko viena sabiedrības daļa joprojām uzskata par subjektīvi pareizo pasaules kārtību.

Protams, es saprotu, ka, sakot: "Diskriminācija nav viedoklis", esmu diezgan radikāla. Demokrātijā tas ir ļoti sarežģīti, jo tiesības izteikties ir visiem, un tā nebūtu demokrātija, ja netiktu iesaistītas visas puses. Bet es nesaprotu, kā šajā gadījumā vispār var veidoties īsta saruna ar ieklausīšanos otra viedoklī un argumentos, ja viena puse automātiski pieņem un skaļi sauc otru par "nepareizu", "nepilnīgu" un "nedabisku". Es nedomāju, ka tā ir pareiza premisa, uzsākot sarunu. Īpaši no cilvēka, kas, visticamāk, studējis kritisko domāšanu. Liberāļiem bieži pārmet neieklausīšanos konservatīvos cilvēkos, sakot, ka tā ir tā pati cenzūra, kas autoritārismā, bet tas ir diezgan demagoģisks spriedums.

Autoritārismā tiek apspiesta cilvēku brīvība, bet šī ir cīņa par brīvības paplašināšanu. Problēma ir tāda, ka viena sabiedrības grupa vienkārši negrib ar šo brīvību dalīties, jo baidās, ka tas viņus apdraudēs. Turklāt mēs, neapšaubāmi, diezgan ilgi ar pacietību esam klausījušies konservatīvi domājošo cilvēku nostājās, kamēr daļa no šiem cilvēkiem pat nekautrējas no savas pārliecības, ka diskriminēt un šķirot cilvēkus ir normāli. "Satori.lv" diskusijā mēs varam noskatīties, kā izglītots, gudrs un arī ļoti pieklājīgs cilvēks var aizņemt visu ēteru, gari un plaši stāstot un vairākkārtīgi atkārtojot, ka citu cilvēku ģimenes nav īstas ģimenes, turklāt viņām pat nav tiesību tādām būt. Vienlaikus pati Irbe drīkst to pateikt publiskajā telpā, jo viņai ir "tiesības uz viedokli".

Kā trāpīgi pajautāja kāda pazīstama Latvijas žurnāliste vienā no daudzajām "Facebook" diskusijām par šo notikumu: vai tie ir cienījami argumenti, vai tomēr diskriminācija ir diskriminācija un tās svars nemainās, nākot no labi izglītota cilvēka mutes ar relatīvi augstu sociālo statusu? Arī tas ir labs jautājums sarunai.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Satversmes tiesa
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form

Luminor biznesam