Mediji pārtiek no kritikas - tas ir tikpat pašsaprotami kā fakts, ka kritika stimulē pozitīvas pārmaiņas.
Pašlaik mediju telpā dominē kritika par Repšes kāpienu no finansu troņa uz politiku, sociāldemokrātu kaislībām, alkohola tirdzniecības aizliegumu, tāpat neiztrūkstoši – par jaunumiem TV, kino un kultūrā. Reizumis kāds piemin, ka meteorologu prognoze bijusi galīgi
šķērsām
vai aktualizē sabiedriskā transporta nejēdzības.

Tomēr biežāk par analītisku kritiku šie viedokļi pauž emocionālu un baltiem diegiem šūtu uzbraucienu.

Šķietamie kritiķi izsakās par modernām kritikas tēmām, nereti “aizņemoties” Internetā vai ārzemju medijos lasītas frāzes, nemeklē fakta sakni vēsturē, bet iztiek ar virspusējām atziņām – a la tāpēc, ka “viņš man nepatīk”; “toreiz viņa man iegrieza” vai “visi par to izsakās”.

Reizēm apnīk, ka žurnālisti mēdz kritizēt tikai šīsdienas aktualitātes – notikumus, ko diktē ziņu diena. Kāpēc tik maz tiek analizētas nejēdzības, kas klusībā turpina notikt ik uz stūra vien tāpēc, ka attiecīgais temats ir jāizrok nevis tiek pateikts priekšā?

Varētu atbildēt - kāpēc gan iegūt papildus ienaidniekus? Kāpēc nedēļām pētīt kādu gudru likuma apiešanas shēmu, ja par šādu materiālu daudzas redakcijas Latvijā maksā tikpat, cik par “padomu rakstu”. Loģiski, ka finansiāli daudz izdevīgāk ir turpināt rušināt mierīgākas žurnālistikas sfēras.

Es gaidu, lai biežāk izskanētu kritika par nejēdzībām, kas notiek arī šķietami maznozīmīgās sfērās. Vai daudz ir bijuši analītiski raksti par to, kā audzinātājas mēdz izturēties pret bērniem bērnudārzā? To, kā pagastveči spēj tikt pie vērienīgiem īpašumiem un prot izvairīties no informācijas sniegšanas reģionālajiem medijiem? To, kā ierēdņu māmiņām un vecmāmiņām, kas naudu sapelnījušas vēl padomju laikos, var pēkšņi piederēt trīsstāvu villas, kas būvētas no 2000. gadā ražotiem celtniecības materiāliem? To, kāpēc tomēr Centrāltirgū joprojām var nopirkt kreiso spirķiku, bet konduktores tramvajos tik un tā mēdz saglabāt ieplēstos taloniņus? Kā un kāpēc darbojas dažādi savstarpējās “piesegšanas” mehānismi vai kā un kāpēc joprojām iespējama “klaipu nēsāšana”, ja reiz mums ir tik daudz uzraudzības iestāžu?

Cienījamie žurnālisti, esmu pārliecināta, ka jūsu lasītāji vairāk par elementāriem uzbraucieniem gaida pārliecinošu un spožu politisko batāliju, kino vai modes tendenču un ikvienas citas jomas kritiku. Par kvalitatīvu presi Latvijā varēsim runāt tad, kad spožo kritiķu ducim pievienosies vismaz pārsimt uzbraucēji.

P.S. Pieņemu, ka par šo rakstu es saņemšu vismaz divdesmit kritikas un tikpat uzbraucienus :)

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!