(..) – Tavas jaunākās grāmatas "Totēmi", grāmatas, kas veltīta mīlestības, es gan teiktu – kaislības visdažādākajām izpausmēm, titullapā ierakstīts veltījums "Manam vīram. Jānim"... Varbūt muļķīgi jautāt, kāpēc, bet – tomēr...

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
– Jo vecāki kļūstam, jo diemžēl mazāk viens otram varam vai spējam pateikt tā, lai neaizvainotu. Otrkārt – stāstīt var tad, ja ļoti uzticies, vai arī tad, ja esi pārliecināts: pastāstīsi un tas vairs nebūs grēks. Tā varētu būt gluži vai tāda kā grēka definīcija: ja to, ko esi nodarījis, vari izstāstīt saviem bērniem, tas vairs nav grēks. "Totēmos", protams, ir daudz stāstu, kas nav no manas dzīves, tipiskas situācijas, varbūt arī kaut kas garāmejošs, kas, paejot laikam, izrādās, mani ir tikai cēlis un padarījis cilvēcīgāku.

– Vai Jānis ir izlasījis šo grāmatu?

– Nu jā, izlasīja... Jā. Bet viņam tas smagi nāca. Viņš ir klusētājs – īsts mežsaimnieks, tāpēc patiesībā tas bija drosmīgi, ka Jānis atzina: viņam bijis smagi lasīt un ieraudzīt, ka viņam līdzās ir gluži cits cilvēks, nevis tas, ko viņš, gadu gadiem kopā dzīvojot, it kā pazinis. Tāds, no kā viņam varētu būt pat bail. Nevis – manu bērnu dzemdētāja, gultas klājēja, mājas kopēja. Tāds mammis, bērnu māte un saimniece ķēķī. Par to Jānis vienmēr juties itin priecīgs. Izrādās, tomēr tāda neiepazīta sieva…

- Paga, paga, vai gribi teikt, ka viņš būtu priecīgs neredzēt to...

- ...patieso, kas manī ir? Jā, viņš to negribētu. Bet, manuprāt, tā ir ļoti daudzās ģimenēs. Cilvēki, varbūt arī tāpēc, lai viens otru pasaudzētu, nodzīvo dzīvi it kā paralēli viens otram, un tikai kaut kādos atklāsmes brīžos tās orbītas krustojas. Un bieži ir kāda trešā persona, kura vienīgā zina patiesību. Es pat nezinu, kā ir labāk: ja dzīvo blakus viens otram, bet paralēli, vai arī tad, ja skandalējas un atkal dzīvo, un viss notiek atklāti.

- "Totēmi" ir ļoti atklāta, pat atbruņojoši atklāta grāmata. Vai tagad, kad grāmata dodas pie lasītāja, tevī tomēr nav tāda sajūta, kā lecot aukstā ūdenī?

- Nemaz! Līdzīgi bija ar "Mīlu. Benjamiņu". Sākotnēji rakstīju trešajā personā: viņa gāja, viņa darīja, viņa brauca...Un tad šie vārdi patiešām skan apsūdzoši. Kad uzrakstīto uz laiku noliku malā un vēlāk pārlasīju, sapratu, ka tādu romānu, kas apsūdz, es nekad neesmu vēlējusies sacerēt! Un ko tālāk - lai vēlāk rakstu kaut kādus attaisnojošus komentārus? Nu, muļķības! Bet, ja stāstu "es" personā, varu aizstāvēt savu varoni. Un tad nu, mīļais lasītāj, met akmeni, met to, ja vari! Jo ar tevi jau arī tas viss notiek!

(..) - "Totēmu" stāstos šī "es" ir arī, kā tu raksti, sieviete, kurai "četrdesmit ar astīti"...

- O, viņas jau ir gudras, dzīves skolā gājušas! Viņas nekad neteiks: nē, ar mani gan tā nevar notikt! Nē, mīļā, ja ne šodien, tad rīt ar tevi tā būs! Viss ir tikai laika jautājums. To īpaši apjautu, rakstot par Emīliju Benjamiņu visos viņas dzīves posmos - ir atšķirība, vai runā divdesmitgadīga enerģiska censone, vai četrdesmitgadīga sieviete, kura jau izveidojusi savu biznesu, izcīnījusi sev bagātu vīru, pati kļuvusi par atpazīstamu, harizmātisku personu un dzīvo pilnasinīgu dzīvi, vai arī sešdesmitgadīga sieviete, kurai viss atņemts, kuras viedoklī neviens vairs neieklausās, beigās vēl izsūta uz Sibīriju. Un tie, kuriem viņa ir palīdzējusi, viņu vēl nodod. Mēs visi, savu dzīvi dzīvojot, tomēr atkal un atkal pārliecināmies, cik pareizs ir teiciens: nekad nesaki nekad. Domāju, arī "Totēmus" lasot, tikai ģeķis man varētu sviest ar akmeni - nedomājot par to, kas pēc laika viņu pašu varētu ķert. Paskaties, piemēram, kādi tie mūsu nopietnie vīrieši četrdesmitgadnieki kļūst, kad viens pēc otra savas sievas nomaina pret jaunākiem "modeļiem"? Tie smaidi, tie skatieni līdzās jaunajiem "zaķiem"... Pat dusmoties uz viņiem nevar. Vīriešiem kā bioloģiskām būtnēm tomēr ir lielākas iespējas, viņiem allaž vairāk dots un arī piedots. Manuprāt, sabiedrībā valda divas morāles: katrs vīrs gribētu, lai viņa sieva laulībā ar viņu stātos tikla un šķīsta. Bet arī šī jaunā sieviete grib izgaršot dzīvi. Taču vīriešu diktētā morāle sievietei viņas plaukuma gados to nepieļauj. Re, te ir tā pretruna. Jo jauns vīrietis to drīkst darīt.

-
Vai patiešām tu domā, ka jauna sieviete šodien Latvijā pirms laulībām nevar atļauties izbaudīt dzīvi? Precas taču aizvien vēlāk un aizvien vairāk sieviešu vīra un bērnu vietā izvēlas veiksmīgu karjeru...

- Jā, bet tajā laikā, kamēr bauda šo brīvību, viņās tomēr sēž iekšā šī "aizmigusī" māte. Tomēr tā ir. Aprunājoties ar šīm jaunajām sievietēm, esmu jutusi - patiesībā viņas pārdzīvo, ka nav tā vīrieša, ar ko saistīt savu dzīvi. Ir tikai vienas nakts puiši. Un tad var "uztaisīt" teoriju sevis mierināšanai - ak, es jau te tikai tā izklaidējos! Bet īstenībā ilgojas pēc stabilām attiecībām un drošības sajūtas. Aizvien vēlākas laulības? Esmu runājusi ar ginekologiem, un viņi saka: vēlās dzemdības kā šo laulību loģisks turpinājums ir īstens posts. Reiz, braucot mašīnā un klausoties radio, dzirdēju labu domu: vīrietis var atļauties būt puika arī sirmā vecumā, sieviete pat uz stundu nedrīkst aizmirsties un justies kā maza meitenīte…

-
Vai Latvijas sabiedrībā šobrīd var runāt par reālu vīriešu un sieviešu vienlīdzību? Es nedomāju to primitīvo vienlīdzības izpratni, kad sievietēm ir "tiesības" asfaltēt ielas, celt un velt smagumus, bet tieši to cilvēcisko, dziļākajā būtībā?

- Patērētājsabiedrības, kurā tagad dzīvojam, ideologi visu laiku cenšas, lai mēs aizmirstu par cilvēka dabu. Un visu laiku sievietei liek būt precei, neraugoties uz to, cik viņai gadu. Piemēram, piecdesmitgadīgai spiež izturēties un izskatīties kā trīsdesmitgadniecei. Sievietēm ļoti daudz ko nepiedod. Arī novecošanu. Nesen žurnālā "Marta" lasīju, cik atklāti Lolita Neimane stāsta par saviem gadiem. Jā, viņa saka, man ir 47, un tad? Patiešām - un tad? Jo to saka sieviete, kura lieliski izskatās savos gados, kurai ir veiksnīga karjera. Bet kādas šajā vecumā ir un kā jūtas daudzas lauku sievietes? Gadu gadiem viņas nav bijušas pie zobārsta, arī nekāda tupēšana skaistumsalonos "nespīd". Vecenes - varbūt tā gluži nesaka, bet nodomā gan. Un, kur mēs visas jau būtu, ja dzīvotu viduslaikos? Visticamāk, ka kapiņos. Ventspils cietoksnī, tā gids mums stāstīja, drīkstējušas ienākt tikai ļoti vecas sievietes - nu, vismaz 33 gadus dzīvojušas - lai nekaitinātu jaunus vīriešus...

(..) -
Kāds ir tavs - sievietes - liktenis? Divreiz esi precējusies, tev ir četri bērni...

- Reiz savu vecāko bērnu - Annas un Kriša - tēvam, kad vēl bijām precējušies, jautāju: vai ir kāds brīdis, par kuru domājot, tu vēlies, lai tas atkārtotos? Viņš atcerējās kādu situāciju, kurā iepazinās ar vienu no saviem labākajiem draugiem. Manis tur nebija. Es tā kā mazliet uzmetu lūpiņu. Taču tad, kad pati šādu brīdi vēlējos atcerēties, notika līdzīgi… Esmu Latgalē pie tantes Geņas, mani saukā par "ģevu Mariju", jo dzīvoju baznīcas kalnā, staigāju gariem, izlaistiem matiem, ģērbusies linu kreklā un gleznoju. Lūk, un tieši to brīdi es gribētu atkārtot. Kad biju tāda viegla, laimīga, viena un pašpietiekama. Un vēl kāda situācija. Es, jauna sieviete, esmu nopirkusi māju - "Brīvzemniekus". Ir rudens diena. Esmu iekurinājusi krāsnis, viss kuras, burbst un sprēgā. Un tad mani pārņem dievišķa sajūta: esmu savā mājā, vidē, ko pati veidoju. Nesen man arī bija līdzīga sajūta: Anna Londonā, Krišus armijā, Marta ar Kristīni arī kaut kur pie vietas, Jānis pa savām lietām, un es, kam "četrdesmit ar astīti", ar savām grāmatām, savu karjeru, savu ikdienu, kurā vairs nav bērnu autiņu, guļu un lasu grāmatu, un ieklausos mājas trokšņos. Ieklausos vētrā, kas ārā. Un domāju - tikai Dievam kājas par to visu nobučot! Tie ir brīži, kas nav saistīti ne ar ko - ne ar bērniem, ne vīriem. Pat ar mammu nē. Tāda pilnīga laimes sajūta.

(..) - "Totēmos" tu rakstnieka darba būtību, manuprāt, ļoti precīzi parādi stāstā par vilkati. Kā ar to rakstīšanu ir -
vai tu kādreiz "noraksti nost" arī savus personīgos pārdzīvojumus un sāpes?

- Rakstnieks savās sāpēs nedrīkst rakstīt. Putām jānosēžas. Mākoņiem jāizklīst. Ļoti jādistancējas no saviem pārdzīvojumiem, un es to arī daru. Bieži, piemēram, memuārliteratūrā cilvēks sevi grib "uzrakstīt" labāku, nekā patiesībā ir. Strādājot žurnālā "Patiesā Dzīve" un lasot cilvēku likteņstāstus, bieži esmu sazinājusies ar autoriem un lūgusi atļauju tekstā šo un to pamainīt. Dažs man vēlāk tā kā mazliet pārmeta - jūs jau mani tur sliktāku pataisījāt! Nē, mīļais, atbildu, es tikai pamainīju akcentus, lai arī citiem būtu interesanti lasīt! Es "uzroku" to ogu, to rozīni! Un, ja rakstītājs spēj par sevi pasmieties, viņš ir uzvarējis. Ja sevī nav bijis ne zariņa, ko nolauzt, tad nav bijis vērts rakstīt. Patiesībā šis darbs ar cilvēku likteņstāstiem man bija ļoti svarīgs. Es taču burtiski katram ar roku rakstītā vēstulē atbildēju.

-
Kāpēc tu par to runā pagātnes formā?

- Tāpēc, ka tagad to nedaru. Man ir iedots relatīvi brīvs gads, lai varu uzrakstīt romānu. Tāds brīvāks režīms. Patiesībā jau pret mani ļoti saudzīgi izturas, saprot jau, ļauj būt rakstniecei.

-
Paralēli literatūrai tu pastāvīgi darbojies arī publicistikas laukā. Teju trīs gadus kopā ar Arni Terzenu brauci uz dažādām vietām Latvijā un žurnāla "Kabinets" katrā numurā lappusēs "Tas notiek Latvijā" bija publicētas esejas, kas tapušas šo braucienu iespaidā. Tagad tās apkopotas arī atsevišķā grāmatā. Ko šis veikums, šis seriāls nozīmē tev pašai? Kādu Latviju sev atklāji?

- Es ļoti lepojos ar šo darbu un man tas bija ļoti būtisks. Lai cik noslogota attiecīgajā brīdī būtu, vienmēr centos šiem Latvijas braucieniem izbrīvēt laiku. Kad Jānis Domburs raidījumā "Kas notiek Latvijā?" pieaicina i deputātus, i ministrus, i citas varai pietuvinātās "galvas", kuras lielākoties ecējas, cīnās un kaut ko dala savā starpā, man gibas teikt - eu, bet tā taču nav Latvija! Atliek tikai piedurt pirkstu Latvijas kartei, aizbraukt turp, un atklājas vesela fantastiska pasaule ar saviem piedzīvojumiem, notikumiem, cilvēku likteņiem! Šis darbs ir bijis Dieva dāvana man kā rakstītājam.

-
Vai esi saņēmusi arī kādas atsauksmes? Cik zinu, tu itin bieži un labprāt tiecies ar lasītājiem.

- Jā, bez tā gan nevaru iztikt. Ko saka? Viņi raud. Par to, ka ir tieši tā, kā esmu rakstījusi. Lielākoties. Sev es atklāju, ka Latvijā visplašākajā nozīmē mērogi ir ļoti mazi. Un tas atstatums starp dzīvību un nāvi tik ciešs... Rads rada galā, viens otru pazīst. Tu zini, ka nedrīksti darīt cūcības, jo tad iedarbosies bumeranga likums un tu pats cietīsi. Tu tādā abstraktā nozīmē nedrīksti "piedzēries dejot pa galdiem", jo vienmēr kāds par tevi uzzinās. Tas disciplinē. Bijām, piemēram, Dobeles pusē tādos Ražotājos, kur pagastmāja un nabagmāja faktiski atrodas uz viena pakalna, un tur ieraudzīju visu Latviju miniatūrā. Dzīvība un nāve līdzās. Gals un sākums. Un pa vidu - nekas.

-
Tu saki - Latvija maza, nevar nejaucības nesodīti darīt. Bet kāpēc tad mēs dzīvojam tādā nejaucību gūzmā?

- Tā nav īstā, patiesā Latvija. Tie ir daži monstri, kas tā atļaujas rīkoties. Tā kā esmu uzrakstījusi grāmatu par Benjamiņu, man gribas teikt: zēni, izlasiet un jūs atcerēsieties, ka arī viņa krāja to, ko kodes un rūsa saēd, bet beigās uz plikiem dēļiem nomira, neko no tā taustāmā sev līdzi nepaņēma. Pat lepno namu pēcnācēji pārdeva. Un kas tur tagad ir? Kazino. Bet tie cilvēki, kuri Latvijas laikā dalījās ar savu īpašumu, ar Dieva doto enerģiju pelnot naudu, par viņiem runā citādāk. Piemēram, kaut vai par Morbergu.

- Vai gribi teikt, ka šodienas bagātajiem vēl tālu līdz Morbergam?

- Jā, lielākoties viņi šo Dieva dāvanu nemāk pareizi izmantot. Man žēl jaunbagātnieku, kuri strauji iegūto naudu izmanto, lai, piemēram, saviem suņiem pirktu dārgas rotaslietas vai vēl visādi izrādītos. Nedomāju, ka viņiem vajadzētu trūcīgajiem dalīt pa pieciem latiem, taču ir simtiem citu iespēju, kā kaut ko paveikt sabiedrības labā. Būtu kaut vai kādu ceļa posmu saveduši kārtībā! Viņi brauc ar visādiem 5x5 vai 6x6, meklē it kā neizbraucamus ceļus, bet tūkstošiem cilvēku šādi ceļi ir ikdiena. Vieniem - izklaide, otriem - realitāte. Arī man. Un cilvēki krāj neapmierinātību pret tiem, kuri tagad "ot žiru besjatsa" - nezinu pat, kā to precīzi pārtulkot latviski. Varētu teikt - ēd medu ar cukuru.

-
Vienā laikā un telpā pastāv vairākas, paralēlās Latvijas, kurās dzīve atšķiras kā diena pret nakti.

- Jā, protams. Un "Kabinetā" mēs rādījām tieši to, reālo Latviju.

(..) -
Vai tu vari teikt, ka šodien pastāv arī tāda rakstnieku Latvija?

- Ir dažādi. Maija sākumā notika Rakstnieku savienības kopsapulce, un mēs ar Gunti Bereli un Ēriku Bērziņu izrādījāmies tie jaunākie, kuri atnākuši. Pārējie tā augstprātīgi saka - ak, man jau tur nav ko darīt... Vai arī saka tā - nav vairs tās kopā sanākšanas tādas, kādas kādreiz bija. Bet īstenībā jau tās pastāv, tikai mazākos pulciņos. Man tas netraucē. Es dzīvoju laukos, man tāda čupošanās ikdienā nemaz nav īsti iespējama. Es, piemēram, aizrakstu vēstuli cilvēkam, kura grāmata mani aizkustinājusi, kaut ko iekustinājusi manī. Es patiešām lasu, daudz lasu, visu jaunāko, kas iznāk. Un varu teikt, ka brālības sajūta starp rakstniekiem tomēr pastāv. Par tādām personīgām lietām, kaut kādu bohēmu gan neko nezinu, arī neinteresējos.

-
Cik un vai vispār rakstnieks šodien, tavuprāt, ir spējīgs ietekmēt, varbūt pat mainīt realitāti? Cik tai reālajai Latvijai interesē rakstnieku Latvija?

- To, ka viss ir mainījies, varbūt pārdzīvo rakstnieki, kuri pieredzējuši izredzētības laiku. Padomju sistēma rakstniekus iebaroja ar visādiem sociāliem labumiem. Jaunajiem nav šīs mesijas un misijas apziņas. Ir it kā divas nostājas, divi ceļi. Viens: es gribu vēstīt, un man ir vienalga, vai kāds to lasa. Lai gan man šķiet, ka visi tomēr dziļi sirdī grib, lai lasa. Un otrs ceļš: precīzi izdodas uztrāpīt tam, kas šobrīd sabierībā notiek. Piemēram, kā Inga Ābele ar "Tumšajiem briežiem". Tiesa, viņu nav viegli lasīt, tas gan.

-
Atklāti sakot, es nedomāju, ka Ābeles darbiem ir liela lasītāju auditorija.

- Jā, tāpat kā, piemēram, Monikai Zīlei vai vēl kādam citam. Katram ir savs, krietni atšķirīgs cienītāju pulciņš. Es apbrīnoju to laiku, kad grāmatas iznāca trīsdesmit, četrdesmit tūkstošu lielos metienos. Lai gan arī "Šampinjonu Derībai" un "Benjamiņai" šiem laikiem klājas ļoti labi. Piemēram,"Derības" atkārtotais metiens bija desmit tūkstoši.

-
Tas tikai apstiprina faktu, ka tu esi viena no veiksmīgākajām, kā šodien mēdz teikt, pieprasītākajām latviešu rakstniecēm. Vai tu varētu pārtikt un iztikt tikai no rakstnieces darba?

- Lielākā tiesa rakstnieku taču "kaut ko strādā". Un es arī, lai gan salīdzinoši labi veicas, tikai no rakstniecības pārtikt nevaru.

-
Bet vai visi daudzie darbi nesašķeļ sīkumos, netraucē koncentrēties kaut kam vienam, lielākam?

- Piemēram, kad rakstīju "Benjamiņu", zināju, ka nedrīkstu pārtraukt divas lietas: Latvijas apceļošanu "Kabinetam" un sleju "Dienai" ik pa trim nedēļām. Bet visu pārējo atliku malā. Markesam "Simts vientulības gados" ir tāda laba epizode: ciemā no tālām zemēm atgriežas kāds visvaris, kuru nevienam neizdodas pārspēt. Un tad viņu izaicina: vai tu vari Zilonieti ēšanā uzvarēt? Uzrīko sacensības. Sāk ar paipalu, turpina ar vistu, tītaru... Visvaris: tiklīdz kaut ko atnes, norij veselu. Bet Ziloniete ēd kā īsta matrona - ar nazi un dakšiņu. Tā metodiski. Kad tika līdz pusteļam, visvaris padodas - pietiek! Ziloniete ar savu nazi un dakšiņu uzvarēja. Ar to gribu teikt, ka, metodiski strādājot, var visu paveikt…

Vairāk lasiet žurnāla "Kabinets" jūnija numurā (Nr.46)

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form