Dainis Īvāns: Brīvībai parādā
Foto: LETA

1990. gada 4. maija balsojums par neatkarības atgūšanu nebūtu iespējams bez Latvijas okupācijas fakta apzināšanās un tā juridiskas apliecināšanas valsts atjaunošanas dokumentos. Kad 1988. gada 1. jūnijā radošo savienību paplašinātajā plēnumā par to negaidīti un publiski ierunājās nedz disidents, nedz arī "pretpadomju elements", bet gan komunistu partijas biedrs, Latvijas PSR "dibināšanas" aculiecinieks Mavriks Vulfsons, Maskavas vietvaldis, kompartijas centrālkomitejas pirmais sekretārs Borisss Pugo izdvesis: " Tu nogalināji Padomju Latviju!"

Patiesība par Baltijas valstu sovjetizāciju un masu represijām grāva gadu desmitiem ķepināto melu impēriju un noveda pie mūsu vēsturē plašākās nacionālās pretošanās organizācijas Tautas frontes dibināšanas. 1989. gada 24. decembrī pat PSRS Tautas deputātu kongress Maskavā neapgāžamu pierādījumu priekšā negribīgi atzina Kremlī līdz šim noliegto, ka komunistu un nacistu 1939. gada 23. augusta vienošanās par Baltijas valstu sagrābšanu "ir noziedzīga un spēkā neesoša kopš parakstīšanas brīža". Okupācijas apjēgums iestrādāts 1990. gada 4. maija deklarācijā par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Tāpēc vien mūsu pašu un neviena cita uzveiktā okupācijas režīma izzināšana, tā radīto zaudējumu izvērtēšana nav vis " nevajadzīga rakņāšanās pagātnē", nav tikai "vecu pāridarījumu" atminēšanās. Tāpēc vien okupācijas fakta kā nāciju saliedējoša, tautas pašapziņu stiprinoša faktora noliegšanai Latvijā jābūt krimināli sodāmai. Tāpēc arī 1990. gada 4. maija brīvības sapņu piepildīšanai nākotnē mums tik svarīgs ir Okupācijas muzejs, kura tiesības pastāvēt atbilstošā namā un vietā šobrīd, neatkarības atgūšanas 26. gadadienā, izskatās, apdraud iecirtīgs, politiski motivēts, bet varbūt arī okupācijas fakta noliedzēju tieši iedvesmots muzeja pārbūves noraidījums Rīgas būvvaldē.

Nožēlojami, ka formāli it kā vienas latvju arhitektu grupas interešu vai gaumes aizsegā jau sen visos līmeņos atbalstītās Okupācijas muzeja pārbūves idejas "pārskatīšana" tagad gandrīz novedusi pie lieliska projekta sagraušanas. To varētu vērtēt kā apkaunojošu, vispārnacionālu neveiksmi Latvijas ceļā kopš 1990. gada 4. maija. Par to triumfētu paši zinām kas. Un kangari pie sasitas siles samudžinātos arhitektūras terminos skaidrotu – mēs jau vēlējāmies to labāko! Zīmīgi, ka vismaz viens no divdesmit sarkano strēlnieku muzeja ēkas kā "kultūrvēsturiskas vērtības" pašreizējiem aizstāvjiem arhitektiem priekš 14 gadiem, kad Gunāra Birkerta projektu apsprieda un pieņēma Rīgas domē, sarunā ar mani, toreiz pilsētas Kultūras komitejas priekšsēdētāju, kaismīgi uzstāja par "Vecrīgu piesārņojošā objekta" nojaukšanu. Nudien negribas ticēt, ka piepešā Birkerta radošā darba noliegšana sakņojas vienīgi amata brāļu dabiski saprotamā nenovīdībā un šķīstā vēlmē nosargāt komunistiskās arhitektūras šedevru tā pirmradības kailumā .

1972. gadā par sarkano strēlnieku memoriālu LPSR Valsts prēmiju saņēmušais arhitekts Ojārs Lūsis Grīnbergs savu sākotnējo projektu, cik zināms, nemaz nav varējis pilnībā īstenot. To koriģējusi partija un padomju būvniecības stihija, bet prēmija, liecina LPSR Arhitektu savienības protokoli, piešķirta par to, ka "muzejs-piemineklis saglabās mūžos latviešu strādnieku un zemnieku – Oktobra revolūcijas varoņu, uzticamo cīnītāju par padomju varu piemiņu un mūžīgo slavu". Šai ziņā, protams, celtnes sākotnējā funkcija okupācijas sapratnei šķiet daudz vairāk piemērota nekā Stūra māja, ko neatlaidīgi "projekta pārcelšanai" iesaka Birkerta kritiķi. Vienas pašas LPSR Valsts Drošības komitejas identificēšana ar okupācijas režīmu nozīmētu tā patiesā baisuma nenovērtēšanu. Par čekistu neviens nepiedzima. Nagu maucēju, nodevēju, režīma līdzskrējēju, īsteno komunistu un "padomju tautas" producēšanai kalpoja citas, smalkākas iestādes, no kurām sevišķi svarīga bija galvenā Latvijas PSR mītu fabrika - Revolūcijas muzejs - ar latviešu strēlnieku vēsturiskās nozīmes sagrozīšanas filiāli Daugavmalā. Lūk, lai tas neatkārtotos, mūsdienīga okupāciju pētoša, totalitārismu atmaskojoša muzeja īstā vieta ir namā kur jaunieši tika uzņemti pionieros un komjauniešos, kur melu valsts kultivēta viskrāšņāk un atbaidošāk. Muzeja īstā vieta ir padomju militāri rūpnieciskā kompleksa ekspluatētās, staļinisko hidroceltnieku izvarotās likteņupes krastā. Ar skatu uz pēdējā okupācijas varas pieminekļa zvaigžņotajām stellām kā padomju domāšanas metastāzēm. Ar skatu uz Birkerta Gaismas pili, kas par spīti politarhitektu pretestībai, nievāšanai un skaudībai, pārvarēdama okupāciju, augšāmcēlusies. Esmu pārliecināts arī par to, ka sarkano strēlnieku muzeja ēku kā okupācijas telpisko ruporu nedrīkst atstāt nepapildinātu. Pretējā gadījumā gan labāk būtu bijis to nojaukt līdzīgi Berlīnē nojauktajam, gandrīz identiskajam vēlīnā totalitārisma ( padomju modernisma ) templim - Honekera pilij.

Birkerta projekts jau tāpēc arī ir labs un, ja vēlaties, saudzīgs, ka okupācijas režīma kulta celtne tajā nav atstāta kā represētās, iznīcināšanai nolemtās nācijas pēdējais vārds. Gaišā piebūve gan Latvijas draugiem, gan ienaidniekiem ļauj viegli nolasīt domu par melnā Okupācijas nama (laika) nenovēršamu pāraugšanu Nākotnes namā (laikā), par patiesības spēju uzveikt melus. Tāds risinājums pilnīgi atbilst 4. maija neatkarības balsotāju, kā arī viņu vēlētāju kādreizējām ilgām par trimdas un dzimtenes latviešu satikšanos, par varmāku šķeltās tautas apvienošanos. Šai projektā rokās gribot negribot sadodas aizsaulē aizgājis, padomju okupācijas grožots arhitekts ar trimdas amata brāli, kuram ilgi liegts atgriezties un strādāt dzimtenē. Vai kāds ir pret tādu satikšanos? Vai kāds joprojām snaikstās noliegt Latvijas okupāciju un brīvību? Protams, tādu ir ne mazums. Taču vissvarīgākais, vai ļausim arī tagad, brīvā valstī mūsu brīvības apšaubītājiem, vienalga, neliešiem vai vientiešiem, tādā principiālā ideju sadursmē gūt virsroku?

Runa par Okupācijas muzeju tieši tur un tieši tādā formā nav runa vienīgi par "risinājumu, kas deformē objektu un disonē ar koncepciju", kā lēmumu Birkerta projektu neatbalstīt "pamatojis" ar nepamatotām nacionālas nozīmes objekta noraidīšanas tiesībām apveltītais Rīgas domes arhitekts Gvido Princis. Okupācijas atminēšanās, tiesa kas tiesa, neatbilst teorijām un karikatūrām, kas musina cilvēkus neatcerēties pagātni un neuztraukties par nākotni. Telpiski un jēdzieniski paplašināta okupācijas muzeja mājvieta Rīgas rātslaukumā tiešām "disonē ar koncepciju" par okupācijas fizisko un garīgos tīrradņu aizsardzību un "nodošanu nākamām paaudzēm". Vienīgi dziļa sapratne par okupāciju ir zināma garantija, lai sabiedrība to nepieņemtu ar nostalģisku pateicību, un nepieļautu traģēdijas atkārtošanos.

Starp mūsu nacionālās atmiņas institūcijām Okupācijas muzejam līdzās Barikāžu muzejam un LTF muzejam ir īpaša loma nesenās, arvien dzīvās pagātnes apzināšanā. Tas aicināts vēstīt par elli, no kuras varbūt būsim veiksmīgi izlauzušies , ja vien pareizi, pašapzinīgi to atcerēsimies un izzināsim. Šogad aprit 75 gadi kopš PSRS organizētajām pirmajām Latvijas iedzīvotāju masveida deportācijām 1941. gada 14. jūnijā. Daļa no toreiz izsūtītajiem bērniem un Sibīrijas nometnēs dzimušajiem vēl dzīvi. Viņiem jau tā bija jāgaida līdz 1987. gada 14. jūnijam, kad šo padomju varas noziegumu pirmo reizi okupētajā Latvijā pie Brīvības pieminekļa, par spīti Rīgas izpildkomitejas priekšsēdētāja Alfrēda Rubika liktiem šķēršļiem un draudiem atgādināja grupa "Helsinki-86". Viņiem nācies drīz vien klausīties, kā varas organizēti runātāji "atbildes mītiņā amerikāņu imperiālismam un latviešu buržuāziskajam nacionālismam" pie sarkano strēlnieku muzeja deportācijas un nevainīgo slepkavošanu ņirdzīgi attaisnoja – jūs paši bijāt vainīgi, ne Maskava un ne PSRS! Viņiem pazemotiem nācās gaidīt vēl līdz 1990. gada 4.maijam. Tikai jaunievēlētā Augstākās Padome, interfrontiešiem un komunistiem niknumā šņācot, PSRS represijas Latvijā juridiski klasificēja kā komunistisko genocīdu. Ne grēkus nožēlojis noziedznieks, bet mēs paši piešķīrām viņiem politiski represētās personas statusu. Vai ar Okupācijas muzeja pārbūves apzinātu kavēšanu dzīvajiem represiju upuriem atkal netiek spļauts dvēselē? Ne tikai viņiem. Visiem izsūtītajiem un visiem trimdiniekiem. Visiem, kas dzimušu un auguši padomju smacenī. Sabiedrības pienākums tādēļ būtu nepieļaut, lai Latvijas valstij eksistenciāli nozīmīgajam projektam Rīgas domes riteņbraucēji nebāztu spieķos tukšu atrunu un Birkerta nievāšanas sprunguļus gluži tāpat kā Rubiks 1987. gadā ar saviem padomju riteņbraucēju svētkiem mēģināja apturēt vēstures ratu - helsinkiešu liktenīgo iznākšanu pie Brīvības pieminekļa. To esam parādā brīvībai, kas, skaudri apzinoties okupācijas traģēdiju, atgūta 1990. gada 4. maijā.

Tags

Dainis Īvāns Okupācijas muzejs

Comment Form