Dainis Īvāns: Pēterbaznīca kā kultūrbaznīca
Foto: LETA

Brīdī, kad Vācijas Bundestāgs izteicis gatavību segt pusi no nepieciešamā Rīgas Svētā Pētera baznīcas atjaunošanai, Saeima steidzīgi sākusi izskatīt Tieslietu ministrijā labi sen tapušu likumprojektu par dievnama faktisku atdāvināšanu Latvijas Evaņģēliski luteriskajai baznīcai un dažu Vācijas pilsoņu dibinātai Rīgas vācu draudzei.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Ne vienu, ne otru, protams, nevar uzskatīt par pirmskara Latvijas vācbaltiešu īpašuma mantinieci. Taču tā būtu pusbēda, ja otru pusi līdzekļu Pētera baznīcas restaurācijā ieguldītu Ribentropa-Molotova pakta mantinieki Maskavā.

Vismaz tuvākā laikā tas nenotiks. Līdzfinansējumu nāksies meklēt pašiem. Cerams, ne glābjot no Eiropas sankcijām mums izdevīgos Lukašenko režīma bandītus vai ieshēmojot Latvijā "lētu elektrību" no Astravecas AES. Taču pat tādā gadījumā svarīgas nacionālās vērtības atdāvināšana nelielai draudzei un pat konfesijai šķistu vieglprātīga.

No sociālisma celtniecībai traucējošām drupām izrautais dievnams ilggadējās pārvaldnieces Mariannas Ozoliņas vadībā, ja kāds nav pamanījis, sen izveidojies par laikmetīgu kultūrbaznīcu. Tās faktiskā saimniece tikpat ilgi un vēl ilgāk bijusi Latvijas galvaspilsēta. Drīz apritēs 500 gadu, kopš Rīgas laicīgā rāte par Sv. Pētera draudzes ganu iecēla luterānisma sludinātāju Andreasu Knopki. Līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanu Pēterbaznīcā bez izstādēm, koncertiem, konferencēm, izrādēm un tūristu apmeklējumiem atsākušies dažādu draudžu dievkalpojumi.

To ņēma vērā Latvijas Republikas Augstākās padomes deputāti, 1992. gada maijā apstiprinādami likumu par reliģisko organizāciju īpašumtiesību atjaunošanu un lemdami, ka Pēterbaznīca nevis ir, bet gan nav vispārējā kārtībā atdodama Baznīcai. Atlika tikai nākamajai Saeimai Rīgas simbolu un pilsētai piederošo kulta celtni de facto ar atsevišķu likumu pasludināt par pilsētas baznīcu de iure (gluži tāpat kā Parīzes Dievmātes katedrāle pieder Parīzei) un to turpmāk izmantot ekumēniski. Tas nostiprinātu un garantētu arī iesākto kultūrbaznīcas kursu. Līdzīgi Igaunijā lemts par Nigulistes baznīcu, kas tagad ir igauņu Valsts mākslas muzeja filiāle un lepojas ar lielisku sakrālās mākslas ekspozīciju. Līdzīgi kultūrbaznīcām Vācijā un citviet Eiropā.

Tālab Svētā Pētera dievnama privatizētāju apgalvojums, ka "baznīcai kā ēkai jāpieder Baznīcai kā institūcijai", izklausās arhaisks un netaisnīgs.

2008. gadā šādu risinājumu ar pārliecinošu balsojumu noraidīja Nacionālās apvienības vadītā Rīgas dome. Vēlāk daudzi rīdzinieki, tai skaitā es, parakstīja Mariannas Ozoliņas atklāto vēstuli pret Pēterbaznīcas nodošanu vienai konfesijai. Kas mainījies? Nekas. Saeimā pirms gadu desmita noraidītajam, tagad reanimētajam Tieslietu ministrijas projektam arvien trūkst atbildīga valsts likuma pazīmju.

Rīdziniekiem joprojām tiek uztiepta sekmīgi apsaimniekota īpašuma ekspropriācija par labu LELB un vācu draudzei, kas pēdējā brīdī savā nosaukumā iekļāvusi darījumam noderīgākā apustuļa vārdu. Bet likumprojektā pagari aprakstītās Sv. Pētera baznīcas Padomes funkcijas un misiju bezjēdzībā pārvērš noteikums katru tās soli saskaņot ar LELB vadību. Skaidrs, ka Pēterbaznīca kā radoša, atvērta un brīva kultūrbaznīca tādā gadījumā tiks sagrauta.

Vai to vēlas ticīgo un neticīgo rīdzinieku vairākums? Vai to nenāktos noskaidrot?

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Sv. Pētera baznīca Dainis Īvāns Tieslietu ministrija
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form