Dainis Lemešonoks: Izbrāķētā €irovīzija
Foto: Publicitātes foto

Valdība un premjerpartija stoiciski pārdzīvo ziņu, kas tām izjauca gaišās nākotnes ieceres: nospiedošs sabiedrības vairākums nevēlas zaudēt nacionālo valūtu.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Tādēļ politiķiem jālauza galvu, kā izsprukt no neveiklā stāvokļa: tiem nav līdzvērtīga "labā darba", ko uzrādīt vēlētājiem.

Protams, daļa €-aktīvistu nezaudējuši cerību, ka viņiem izdosies izspēlēt tīkamo scenāriju. Ak, ziniet, glupā tauta nesaprot vienotās valūtas labumu, tāpēc mēs rīkosim informācijas kampaņas, drukāsim pamācošus bukletus, filmēsim uzbāzīgus TV klipus, rīkosim viktorīnas un seminārus vai, ja vajadzēs, atkal pabaidīsim ar kaimiņlāci, līdz sabiedriskā doma kapitulēs mūsu uzstājības (un publicitātei atvēlētā budžeta) priekšā! Valdošajām partijām būs grūti samierināties, ka Latvijas iekļūšana eirozonā uz vēlētāju prātiem neatstāj ieplānoto propagandas efektu. Pašiem politiķiem - ar "Valsts Galveno Grāmatvedi" Valdi Dombrovski priekšgalā - €-projekts šķita ideāls risinājums, kam piemīt iespaidīgi mērogi un "izaicinājumi", valdībai ar dažādām manipulācijām pielāgojot valsts statistiku Māstrihtas kritērijiem. Tas premjera ļaudīm šķita patīkams, caurcaurēm ierasts un nesatricināmi birokrātisks process, kas solīja iespēju nākamās Saeimas vēlēšanās, kas notiks (drošības pēc piemetināšu - vēlākais) 2014. gada oktobrī, vēlētāju masām uzrādāmu rezultātu: re, ko mēs panācām, esiet nu pateicīgi un balsojiet par mums!

Politiķi trakoti mīl "aplaimot tautu" nevis ar to, kas vēlētājiem ir/šķiet vajadzīgs, bet ar pašu kaprīžu/biznesu īstenošanu. Tāpēc mums tik neatlaidīgi uzspiež "Rail Baltic", Lietuvas jauno atomelektrostaciju vai citas dārgi izmaksājošas "dāvanas". Droši vien aizsardzības eksministrs Vinets Veldre joprojām svēti tic, ka visas problēmas Latvijā rodas tāpēc, ka viņam neļāva veidot jātnieku godasardzi. Es atceros ažiotāžu, ar kādu Māra Gaiļa valdība un partija "Latvijas ceļš" 1995. gadā gatavojās izremontētās operas ēkas atklāšanai. Šis pasākums tika publikai pasniegts kā premjerpartijas dāvana nācijai (klaji ieplānojot to kā valdības darbības un LC priekšvēlēšanu kampaņas apoteozi). Taču, ja prāts man neviļ, sabiedrības reakcija bija tālu no pateicības uzbangojumiem, un nopietnu pārstāvniecību 6. Saeimā partija saglabāja, makiavelliski izmantojot banku krīzes radītās pašreklāmas iespējas. Tagad Dombrovska & Co uzņēmībā ieviest eiro nejūt pat interesi par iespējamiem ekonomiskajiem ieguvumiem (kaut tādi noteikti būtu, turklāt beigtos demagoģija par to, cik tautsaimniecību stimulējoša ir tautas apzagšana ar devalvācijas palīdzību). Tai eiro nav līdzeklis, bet pašmērķis - kā Heopsa piramīda vai Noišvānšteinas pils, piemineklis sevis iemūžināšanai. 

Pētījumu centra SKDS veiktā aptauja* uzrādīja, ka valūtas nomaiņas atbalstītāju skaits aprīlī sasniedzis "rekordzemu līmeni" (kopš 2004. gada) jeb 15 procentus izvaicāto. Pilnībā to atbalsta tikai 3,8 procenti respondentu. Interesanti, ka konkurenta - "Latvijas faktu" mērījumos, kas publiskoti marta beigās, eiro ieviešanu - pilnībā vai daļēji - atbalstīja 32,7 procenti (bet "Vienotības" vēlētāju vidū pat 51,7 procenti) aptaujāto. Atļaušos izteikt spekulatīvu pieņēmumu, ka jūtamās noskaņojuma atšķirībās nav vainojamas "dažādas metodoloģijas", bet gan - protams, rokrokā ar ziņām par eirozonas problēmām! -pēdējā mēneša laikā arvien skaidrāk iezīmējusies apjausma sabiedrībā, ka valdība ir ieciklējusies apņēmībā "aplaimot tautu". Ņiprums nodokļu likmju pazemināšanā brīdina, ka valdība tiešām koncentrēsies uz €-ciparu piedzīšanu vēlamajam, nevis nodarbosies ar "sīkumiem" - veselības aprūpi, satiksmi, dzimstības veicināšanu utt. Aptauju rezultāts ir mājiens valdībai ar sētas mietu: nesapņojiet par "Mēs jums eiro, jūs mums balsis"! 

Taču, krasi devalvējoties €-projekta propagandas vērtībai, atklājas, ka valdības partijām vispār nav nekā pievilcīga, ar ko tām pielabināties vēlētājiem. (Izņemot, protams, "mēs nelaidām un nelaidīsim krievus pie teikšanas".) Bezjēdzīgi ir plātīties ar IKP pieauguma procentiem un ar virtuālu labklājību, ja vēlētājs ekonomisko augšupeju neredz makā vai ceļu seguma kvalitātē. Piesolītais ekonomikas "izrāviens" nav panākams ar rēķinvežu manipulācijām, ekspertu prātavētrām un memorandiem. Tam būtu vajadzīgas iespaidīgas valdības investīcijas rokrokā vienkāršu, bet efektīvu un dzelžaini īstenotu ekonomisko politiku. Turklāt šķiet, ka nauda ir krietni vien mazāka problēma nekā politiskā gribēšana.

Dombrovska valdība nespēj aizdomāties līdz tam, ka stāv nācijas priekšā ar tukšām rokām un tai vairs nav ar ko attaisnot tiesības pārvaldīt Latviju. Vai "Vienotība" tiešām tic, ka elektorāta pateicība par Latvijas maksātnespējas nepieļaušanu būs mūžīga? Ka varas šarms nekad negaisīs ap Dombrovski un Silviju Āboltiņu? Diemžēt premjerpartija acīmredzami ir svēti pārliecināta, ka valdība pati zina, kas tautai ir/nav vajadzīgs un politiķiem ar sabiedrību vispār nav par ko runāt. Pat ne par varai tīkamām tēmām. Jo sabiedrība taču "nesaprot angliski", tumšie ļaudis pat atļaujas vīpsnāt par "ilgtspēju", "koučingu" un "follow-up"... Dombrovska ēras beigu sākums sakņojas tīšā negribā sinhronizēt savu rīcību ar sabiedrības vajadzībām un prasībām. Vēlēšanās no viņa un "Vienotības" prasīs paveiktos darbus, kamēr citam jaunam vai pat vecam politiskam spēkam "ar tīrām rokām" pietiks vien pažēlot vīlušos elektorātu un kaut ko pasolīt.   

"Jaunā laika" veterāniem ir derīgi atcerēties, ka tad, kad viņi ienāca politikā, 2002. gadā, Latvijā pie varas bija it kā populārs Ministru prezidents (Andris Bērziņš), it kā autoritatīvi ministri, it kā spēcīga partija (izcīnīts 21 mandāts). Tās piepildītais nacionālais mērķis - eirointegrācija - nebija aiz kalniem: referendums par iestāšanos ES notika nākamajā pavasarī. Visu aprāva vēlēšanās saņemtie 4,87 procenti balsu, pēc tā sekoja iznīkšana un atlieku pārdošanās "buldozeram". Latvijas 90. gadu politikas hegemons iemanījās pilnībā atsvešināties no sabiedrības, un vēlētāji to pamanīja.

Diemžēl tas ir vienīgais tiešām efektīvais līdzeklis, kā Latvijas sabiedrība var sodīt politiķus par to norobežošanos no vēlētājiem svarīgām reālijām (vai ilūzijām) - balsojumā apraut viņu karjeras. Iedomājieties skolotāju, treneri vai arī kārtības sargu, kura vienīgais ietekmēšanas līdzeklis ir bendes cirvis... Latvju partijas viena pēc otras iztērē pilsoņu doto uzticības avansu, iekapsulējas arvien briestošākā pašpārliecinātībā, notic savai neaizvietojamībai - un sabrūk. Politiķi neapjēdz savu nelaimi: tiem nav autoritātes, kas piespiestu laikus pārkārtoties, mazināt vai vismaz slēpt lielummāniju - tā palīdzot viņiem saglabāties, nostiprināties, attīstīties. Pati Latvijas sabiedrība ir vāja, irdena un haotiska. Mediji, kam vajadzētu sludināt nacionālās vērtības un sabiedrības grupu intereses, tādejādi nosakot partiju prioritātes, ir nīkulīgi un/vai nenoslēpjami tendenciozi. Sabiedriskas organizācijas un cita "pelēkā birokrātija" izskatās pēc homunkuļiem. Tā mums izveidojās politiskā sistēma "Kāpēc mazgāt šos - taisam jaunus!"

Ilgajā starpvēlēšanu laikā Latvijas sabiedrība asi izjūt, cik niecīga ir tās ietekme uz valdības politiku, cik formālas ir satversmes sludinātās tautas īpašumtiesības uz valsts varu. Ikdienā politiķiem neapstrīdams soģis ir Brisele, kuras rīcībā tiešām ir plašs operatīvu "burkānu un pātagu" arsenāls. Nav brīnums, ka, redzot politiķu bijību pret eirovaru, viņu ignorētās nācijas apziņā arvien kārdinošāki sāk skanēt naivās "federālisma" idejas. Kāpēc mums ļauties vietējiem "eirovagariem", kas uzvedas tā, it kā te būtu nevis nacionāla valsts, bet gan plika ekonomiskā teritorija, "industriālais parks"? Ja tiktāl esam nodzīvojušies, tad efektīvāk šķiet ieviest eiropensijas un līdz ar tām tiešu EK pārvaldi, ko īstenotu korekti Vācijas ierēdņi, savukārt neuzpērkami Somijas muitnieki modri sargātu koptirgus ekonomisko robežu.

*http://www.skds.lv/doc/Attieksme%20pret%20Eiro%20_SKDS_%20042012.pdf

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form