Šajos bargajos laikos politiķi ar aizkustinošu centību rūpējas vismaz par mūsu nācijas morālo labsajūtu. Partiju lozungos, "trešo personu" aktivitātēs, "idejiskos ruporos" un citos medijos tiek uzstājīgi sludināta vienota prieka vēsts: lai arī kas aizvadītajos gados te nebūtu noticis, pati Latvijas tauta tajā neesot vainojama ne par mata tiesu. Visu postu un zudības mums nodarījuši sveši ļaundari.
Tomēr nevajagot arī pārmēru baidīties no naidniekiem, pavisam drīz tie tikšot sakauti. Protams, ja mēs pratīsimies 2. oktobrī iemest vēlēšanu urnā pareizo biļetenu. Turklāt pilsoņiem ir dota pilnīgi demokrātiska izvēle, kuram glābējam un no kā ļaut mūs izglābt: no skandināvu banku "alkatības"; no ārzemju finansu donoru "paverdzinošajām prasībām"; no "visaptverošās korupcijas", no Maskavas "piektās kolonnas" vai, gluži otrādi, no "zvēriskiem nacionālistiem"; no vietējiem "oligarhiem" vai arī no "sorožīdu tīklojumiem". Drīzumā vēlētājiem, iespējams, tiks piedāvātas arī citas atraktīvas iespējas - piemēram, atbrīvoties no parlamentāras republikas statusa vai arī no "mūsu mentalitātei neraksturīgās" demokrātijas kopumā.
Nācijai ir ļoti kārdinoši kārtējo reizi piemērīt sev bezgrēcīga upura lomu. Ak, ziniet, aizdevumu man banka ar viltu iesmērēja, bet kredītkarti trolejbusa burzmā makā iebāza kabatzaglis; Brisele ar varu spieda uzņēmējiem celt tukšos viesu namus ušņainu pļavu vidū un valdībai pavairot tās birokrātisko kapacitāti; par mūlāpiem mēs balsojām citplanētiešu hipnozes ietekmē... Tomēr cilvēkam piemīt pašsaglabāšanās instinkts, un tas liek mums gan individuāli, gan kolektīvi pieņemt realitāti, lai cik riebīga tā arī nebūtu, salīdzinot ar mūsu personisko vai nacionālo ilūziju daili. Citādi atkarībās ieslīguši cilvēki nekad nevarētu izrauties no savu netikumu gūsta, un arī par Latviju mēdz tēlaini teikt, ka tā pierada pie viegli pieejamu kredītu "adatas". Alkoholiķu, narkomānu, no azartspēlēm, iepirkšanās vai no kā cita atkarīgo rehabilitācija ir iespējama, ja cilvēks atzīst savu atbildību ar viņu notikušajā, nevis deleģē to dzērienu tirgotavām, vispasaules sazvērestībai vai "bezjūtīgajai sabiedrībai". Turklāt paša vainas apziņai ir jābūt spēcīgākai par patiesu un viltus labdaru centieniem žēlot, ārstēt un attaisnot "slimnieku".
Katrai tautai tās centienus izvērtēt sevi bez rožainām brillēm mudina nacionālās kultūras norises, māksla, literatūra, publiskas diskusijas medijos. Diemžēl šīs ietekmes patlaban Latvijā - dažādu cēloņu dēļ, kuru skaidrojums aizņemtu pārāk daudz telpas - ir ļoti vājas. Ne Jaunā Rīgas teātra (arī publicistiski) spožā izrāde "Zilākalna Marta", ne advokāta Alda Gobzema asprātīgā 19. janvāra Delfu versija "Kāpēc Latvijā ir krīze?"*, vienkāršos veidolos uzrādot dažas mūsu problēmu saknes, ne arī ekspertu veiktās analīzes un izstrādātie priekšlikumi nespēj izraisīt sabiedrībā pietiekami stipru rezonansi. Tāpēc es palieku naivā, bet stiprā cerībā, ka veselīgās izmaiņas nācijas dzīvesziņā (īpaši pelnīšanas, patēriņa un krāšanas paradumos) notiks stihiski, instinktīvi un intuitīvi. Jo neviens vairs neņems uz 50 gadiem kredītu purvainam zemes gabalam "vāverleju" pļavā, un "lielveikalu publika" atradina sevi piekraut pilnus iepirkuma ratiņus, lai nejauši satiktam paziņam atstātu par sevi "pareizo" iespaidu. Nācija apzinās, ka "treknā" vakardiena neatgriezīsies. Gluži tāpat mēs samierināmies, neskatoties uz nostaļģijas propagandistu pūliņiem, ar nespēju restaurēt pirmskara "idilli" vai turpināt LPSR industriālo un kolhozniecisko "plauksmi". Mūsu nākotnes pārticība būs savādāka, krietni prātīgāka un ārēji pieticīgāka, naivākiem latvju tūristiem vairs nebrīnoties, kāpēc kaimiņos, ziemeļvalstīs, kur nacionālie ienākumi ir vismaz trīskārt lielāki nekā mums, neredz trīsreiz vairāk "krutu beibju krutās tačkās".
Latvijas izredzes atkopties būs atkarīgas no spējas paškritiski izvērtēt to, ko esam sastrādājuši un ko pieļāvuši ar savu pasivitāti - morālo, pilsonisko, ekonomisko. Tikai nevajag izvērtēšanu aizstāt ar eksaltētu paššaustīšanos, sevis un visas "sūdabrāļu" tautas agresīvu noniecināšanu - koķeti cerot, ka kāds steigsies mierināt, ka patiesībā mēs esam jauki, mīļi un humāno palīdzību pelnījuši. Visu vainu nevar novelt tikai uz Aigara Kalvīša valdībā un Aigara Štokenberga ministrijā "pazudušo" inflācijas apkarošanas plānu vai "Lehman Brothers" bankrotu. Ja neuzņemsimies katrs savas personiskās vainas daļu, tad, runājot kāda igauņu eiroskeptiķa vārdiem, "izķēzīsim krīzes dotās brīnišķīgās iespējas". Ļaunākais, ko varam sev nodarīt, būtu uz mūžiem palikt pašapmierinātai atpalicībai nolemto nāciju pulciņā.
Tās nav tikai resursu pārbagātības lāsta apzīmogotās "trešās pasaules" vai NVS valstis (tiklab Turkmēnija, kā G-8 piederīgā Krievija), arī Eiropas Savienības "melnā avs" Portugāle ar rietumvalstij nožēlojamu iekšzemes kopproduktu ~22 000 USD per capita. Šai valstij priekšā aizsteidzās Slovēnija un Čehija, to apdzīs citi ES "jaunuļi". Arī līdz šim daudz labāka reputācija nebija Grieķijai. Iespējams, līdzīgs liktenis piemeklēs Bulgāriju vai Rumāniju (kurām IKP patlaban, pēc SVF datiem, ir zemāks nekā Baltkrievijai ar ~12,500 USD), varbūt arī Lietuvu. Taču par nāciju hroniskās ekonomiskās atpalicības cēloņiem erudītāk nekā es stāsta Rīgas Ekonomikas augstskolas pasniedzēja Mortena Hansena blogi**. Arī par to, cik pamācošs mums joprojām ir Īrijas piemērs, neskatoties uz šīs valsts tagadējām budžeta problēmām. Te vien piebildīšu, ka "ķeltu tīģerlēciens" mums ir rosinošs tāpēc, ka agrāk šī nācija šķita pašapmierināta nabadze: industriāli atpalikusi un migrācijas novājināta, katoļu klerikālisma un sadzīves konservatīvisma caurausta (kolorīts piemērs - "Magdalene Laundries"), pārņemta ar "verdzības gadsimtu" kompleksiem, valsts "dzemdību traumām" (neatkarības cīņas izvirta pilsoņkarā) un, protams, naidu pret bijušo metropoli... Īri pierādīja, ka vismaz Eiropas Savienībā neviena tauta nav nolemta atpalicībai - ja tikai pati to ļoti nevēlas.
Savukārt Latvijas politiskais "teātris" ir vairāk nekā ieinteresēts atrunāt sabiedrību no centieniem sevi bargi izvērtēt, jo skarbai paškritikai mēs pakļautu arī savus līdzšinējos politiskos priekšstatus, ilūzijas un iegribas. Viss topošo priekšvēlēšanu aktieru spektrs jau ir iesaistījies ludziņā "Turies, Latvija - es, tavs glābējs, jau nāku!". Partijas negrib publiku, ko vairs neaizrauj to duelēšanās un interesē pavisam kas cits. Piemēram, (droši vien šis ir Latvijai svarīgākais jautājums!) reālistiska recepte, kā mums tomēr kļūt par "garlaicīgo Ziemeļvalstu" pagaidām nabadzīgāko nostūri - nevis piepulcēties ES "mūžīgajiem atpalicējiem", lai lepni purpinātu: "Jā, mums ir zems IKP, toties kur vēl ir tik daudz tautas dziesmu!"
* Skat. šeit
** Skat. šeit.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
