Dainis Lemešonoks: 'Mūsu Tēvs Remtes ielā...'
Foto: Publicitātes foto

Gluži vai mentāla atkarība no pļāpāšanas ar ASV diplomātiem, ko piedēvē šobrīd valdošajiem partiju funkcionāriem vai viņu sabiedrotajiem un apkalpotājiem, Latvijā sen ir politiskās folkloras sastāvdaļa un pat jau visiem apnikusi banalitāte. Patiesībā par tādām lietām sabiedrībai šķiet neērti runāt: jā, protams, šādā rosībā jūtams kaut kas pazemojošs, bet atklāti sašust par to, ja "lācis blakām", laikam nebūtu īsti prātīgi...

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Turklāt dīvainā ieraša ir folklorizējusies ne bez pašu politiķu, ierēdņu, "pelēkās birokrātijas" jeb politiski ambiciozu NVO līderu vai arī "gaišo spēku" žurnālistu demonstratīvas līdzdalības. Tie gan kuluāros, gan arī publiski ir piesaukuši "transatlantiskā sabiedrotā" vēstniecību kā neapstrīdamu arbitru mūsu iekšpolitiskajos konfliktos, tāpat vietā un (biežāk gan) nevietā izrādījuši savu proamerikānismu ar gluži vai reliģisku kaismi. Bieži vien tas gan nav atšķirams no prastas sulainības. Protams, "WikiLeaks" publicētie diplomātiskie "kabeļi" – Rīgā strādājošo amerikāņu ziņojumi savai priekšniecībai Valsts departamentā – gan neapliecina intensīvu aborigēnu "atskaitīšanos". Tajos parādījās atskaites par ziņojumiem, ko vēstniecības darbinieki uzklausījuši no KNAB (bijušā) priekšnieka Alekseja Loskutova un viņa vietnieces Jutas Strīķes, kā arī SAB direktora Jāņa Kažociņa un (agrākā) ģenerāprokurora Jāņa Maizīša. (Klaji spekulējot ar sabiedrības neērtības sajūtu, valdība un SAB šo skandālu ignorē.) Pieļauju, ka šo amatpersonu klāstītais iekļuva diplomātu sarakstē tieši tāpēc, ka amerikāņi uzskatīja viņus par pietiekami autoritatīvu informācijas avotu un ticēja šo cilvēku teiktā vērtībai. It īpaši, ja nereti viņi ziņojot pārkāpa savas pilnvaras. Mani māc aizdomas, ka vēstniecības darbinieki ir atēdušies tenkas, vaimanas un insinuācijas, ar kurām tos mielo liels skaits mūsu politiķu, NVO-istu vai citu "viedokļu līderu". Par tiem mēs neuzzināsim tāpēc, ka uzklausītāji vienkārši nenoziņoja šo informatīvo drazu uz Vašingtonu. Varbūt viņi nevēlējās tur samaitāt iespaidu par baltiešu sabiedrotajiem…

Latvijas sabiedrībai priekšvēlēšanu septembrī tika nodemonstrēts netiešs, bet kolorīts apliecinājums mentālās atkarības dziļumam – "Vienotības" plakātiem apvienības premjerkandidāts Valdis Dombrovskis nofotografējās ar žanram un situācijai gluži dīvainu nozīmīti uz žaketes atloka: sakrustotiem Latvijas un ASV karogiem. (Starp citu, man pašam tāda ir, pat nepaslinkoju to publiski nēsāt 2003. gada sākumā, morāli atbalstot ASV iebrukumu Irākā, Latvijas karavīru sūtīšanu uz turieni un toreizējo britu premjeru Blēru. Par to no galvenokārt pacifistiski noskaņotiem kolēģiem un paziņām dabūju krietnus piparus.) Jebkurā sevi kaut cik cienošā valstī, pat tādā pašā ģeopolitiskā ievietotajā Igaunijā, tas nebūtu izsaucis milzīgu skandālu tikai viena vienīga iemesla dēļ: ne fotografējamais, ne viņa saposēji, ne fotogrāfs neko tādu vienkārši neatļautos. Tāpat kā tādas lietas, cik atceros, neatļāvās agrākās Latvijas valdības, kaut gan to proamerikānisms – īpaši 90. gadu sākumā – bija krietni dedzīgāks, pat izmisīgāks. Savukārt Dombrovskim un/vai viņa PR ļautiņiem "dubultās lojalitātes" apliecinājums droši vien šķita veiksmīgs "signāls" gan izcirstā ābeļdārzā vidū uzslietā bunkura iemītniekiem, gan saviem vēlētājiem. "Lūk, kāda mums ir aizmugure!" Latvijas sabiedrība, "Vienotības" elektorāts, pat politiskie oponenti smalkjūtīgi izliekas, ka neko nebūtu redzējuši. Tāpat uzvedas masu mediju vairākums, it kā baidoties no apsūdzības valsts pamatu ļodzīšanā. Kaunīgajā klusumā ir skaidri dzirdams: "Ziniet, lācis blakām..."

Gluži cilvēciski visu var saprast: uzpūtīgajam, bet grīļīgajam režīmam, ko "Vienotība" pēc ārkārtas vēlēšanām radīja kopā ar "sabiedrisko aktīvistu un ietekmes aģentu" tīkla atbalstu, Remtes ielas "transatlatlantiskais sabiedrotais" šķiet vienīgā pāri palikusī morālā autoritāte un arī psihoterapeitiskais kruķis. Attieksme pret medijiem ir vairāk nekā tēvišķa. Ja jaunlaicēniem, Aigara Štokenberga faniem vai Sarmītes Ēlertes lolojumiem jebkad vispār bija kaut kāda pietāte pret sabiedrisko domu, tad tagad tā ir pilnībā pagaisusi: mēs paši labāk zinām ne tikai to, ko un kā mums darīt, bet arī to, kas tautai par mums jādomā un žurnālistiem jāraksta. Te redzams onkuļa Josifa piesauktais "panākumu reibonis" visā krāšņumā, un to labi ilustrē Saeimas priekšsēdes Solvitas Āboltiņas ekstravagantais foto uz "Pastaigas" vāka vēlēšanu septembrī. Ja augsta amatpersona pasniedz sevi sabiedrībai kā slīkoņbālu "seksbumbu patlaban aktuālajā vampīrstilā" (agrāk to dēvēja par "heroīna šiku"), lielummānija acīmredzami ir noārdījusi veselā saprāta žodziņu.

Protams, iemeslu gavilēm un paštīksmei netrūkst: vasarā no rokām slīdošā vara un amati ir veikli atgūti, vēlēšanu uzvarētājs "Saskaņas centrs" iestumts dziļas opozīcijas strupceļā, pēkšņais sāncensis Valdis Zatlers pazemots un novājināts. Drīz arī tautai nāksies apliecināt lojalitāti valdībai un cieši piesaistīt sevi režīmam, steidzoties "glābt latviešu valodu" eksplozīvā referendumā... Tomēr vienlaikus uzvarētāju prātos netrūkst šaubu un baiļu. Galu galā, daži bramanīgākie no viņu vidus tika izsviesti no publiskās politikas, nu tiem jāiet padomniekos; tāpat pašvaldību vēlēšanas var atnākt "ātrāk", nekā to gribētos valdošajai partijai, un apliecināt, ka tai nav stipru sakņu vietvarā. Turklāt politikā uzradies jauns Damokla zobens – manipulēšana ar ārkārtas vēlēšanām.

Politiķiem un viņu apkalpotājiem drošības iestādēs vai medijos, kuri jūtas pilnībā pakļāvuši sev sabiedrību un tās viedokli, bet vienlaikus nervozi apzinās panākumu īslaicību, vajadzīgs nesatricināms pašapziņas balsts. Kas gan var vēl vairāk uzpravīt dūšu nekā apziņa, ka tevi ar labvēlību raugās un klausās pasaules lielvara? Nozīmīte pie priekšvēlēšanu žaketes un citi valdošo politiķu "proamerikānismi" atgādina par daudzās automašīnās pie vadības paneļiem piespraustām svētbildītēm. Starp citu, šī šoferu tradīcija pēc noklusējuma paredz drošības jostas principiālu nelietošanu: paļaujies uz Dievu pilnībā, neapšaubi Viņa aizbildniecību ar tik zaimojošu rīcību… Es nebrīnos, kādēļ Ministru prezidentam maz rūp Latvijas sabiedrības atbalsts, kāpēc Dombrovskis ir atsvešināts, augstprātīgs, ledaini auksts. Viņš acīmredzami paļaujas uz citu, nevis uz savas kaunīgās tautas, atbalstu.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form