Dainis Lemešonoks: Šaurā sarkanbaltsarkanā līnija
Foto: Publicitātes foto

Kad tiek runāts – vienalga, kādā "mērcē" – par šāgada lēcienveidīgo pretkrievijisku/pretkremlisku jūtu sakāpinajumu latviešos, manā prātā tūlīt pat par sevi uzstājīgi atgādina nelaiķis Kaha Bendukidze. Precīzāk – šī izcilā cilvēka rūgti ironiskā prātula par tām demonstrācijam, ko viņš gribētu redzēt Kijevas ielās, bet apzinājās nesagaidām.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

"Gruzijas ekonomisko reformu autors" un izbijis "krievu oligarhs" šogad vēl paguva pastrādāt arī par Ukrainas prezidenta Porošenko padomnieku. Augustā, komentējot šīs valsts smago ekonomisko situāciju, viņš apšaubīja ukraiņu sabiedrības "rietumnieciskās izvēles" patiesumu un kritizēja centienus saglabāt līdzšinējos postpadomiskos ieradumus. (Ukrainas bizantiskas varas vēlmi "vienlaikus sēdēt uz diviem krēsliem" apliecina tas, ka, neraugoties uz brašiem paziņojumiem, valsts joprojām līdzdarbojas Neatkarīgo Valstu Sadraudzībā.) Būdams zvērināts "šoka terapeits", Bendukidze jutās sarūgtināts, ka Maidana revolucionāri ātri zaudēja apņēmību rīkoties un gatavību upuriem, lai pārveidotu valsti: "Kāpēc es neesmu redzējis daudzus tūkstošus demonstrantu, kuri atbalsta nodokļu pazemināšanu? Kur ir ļaudis, kas skandē "Paceliet cenu gāzei"? [Mans izcēlums - DL] Tādu nav? Ja tā, tad atvainojiet. Vai nu jūs nesaprotat, ka ar jums ir cauri - vai arī saprotat, bet esat ar visu mierā."

Tāds garš ievads man bija vajadzīgs, lai kopīpeistiskā manierē pateiktu Jums šo: patiesu latviešu vēlmi norobežot sevi no Krievijas un tās ietekmēm spētu apliecināt, piemēram, hokeja kluba "Dinamo" līdzjutēji, kuri ar karogiem, bungām un svilpēm demonstrācijā pie "Arēnas Rīga" pieprasītu tā izstāšanos no kaimiņvalsts Kontinentālās hokeja līgas - kaimiņvalsts "maigās varas" projekta. Ne vairāk, ne mazāk. 

Nezinu, kā Jūs, bet es apzinos, ka neko tādu nepiedzīvosim. Gluži tāpat kā "Lattelecom" TV pakešu abonētāju publisku sašutumu, ka uzņēmums ar valsts kapitāla daļu ar varu uzspiež Krievijas kanālus. Vai Jūrmalas domes un iedzīvotāju iedotu "kurvīti" biezļaužu burziņam "Novaja Volna". Vēl daudz kas cits uzskatāmi apliecina, ka latviskā rusofobija patlaban ir kvēla, bet virspusēja - mums skaidri apzinoties, ka, aizejot degsmē par tālu, nāktos atteikties no daudz ka sovjetiski ierasta un tīkama. No tā, kas sen kļuvis par daļu no mūsu būtības, no tautas rakstura. Turklāt par spīti visām vēstures mācībām, par spīti tajās cietušiem, kurus ar regulāru kaismi pieminam attiecīgos sēru datumos.

Brīžiem man ir neiespējami saprast, kas ir tas slepenais spēks, tā "šaurā sarkanbaltsarkanā līnija", kā dēļ mēs, latvieši, tomēr neesam iemanījušies līdz galam dvēseliski izšķīst tajā dzīvesziņā, ko radīja padomju kinokomēdija un Ostankinas televīzija, kolhozu apkūlību balles un traktoristu "grāvjos izlietā" soļarka, zivju diena un arodbiedrību tūrisms, Brežņeva doktrīna un Varšavas pakts. Pieļauju, ka tīri mentāls aizsargs tiešām mums bija un ir "viensētnieku etnosa" savrupības un personiskās telpas sargāšanas centieni, vairīšanās no lieliem bariem, burzmas, skaļām emociju izpausmēm un familiārisma, nesakārtotības un pieķēzītām atejām... (Palieku naivā cerībā kaut kādas atbildes atrast Jūsu viedokļu sadursmēs, šī teksta izlasītāji!)

Tie paši politiķi, kuri no augstām tribīnēm piesaka Latviju un latviešus kā Rietumiem/Eiropai piederīgus, kā to vērtību nesējus un sargus, ikdienā runā un rīkojas pēc pavisam citas metodoloģijas. Tieši tāpat uzvedas sabiedrība kopumā. Atšķirībā no šeit bieži piesauktā Mannerheima, cara kavalērgvarda un pilnu degvīna glāzīšu cienītāja, kurš pēdējā Ziemas kara pavēlē apsveica somu karavīrus ar to, ka viņi nomaksāja nācijas parādu Rietumu civilizācijai, mūspusē ir pierasts sevi daudzināt par Eiropas kreditoriem.

Mēs šodien saldkaisli lamājam Putinu, bet Latvijā dominējošie tīri nacionālie priekšstati par to, kādam jābūt "īstam prezidentam", nez kāpēc ideāli atbilst tagadējiem Kremļa standartiem. Nacionālā konservatīvisma, tradīciju sargāšanas, demokrātijas noniecināšanas un antiliberālisma uzplūdi (līdzīgi kā citās Eiropas valstīs) nenoslēpjami harmonē ar Krievijas valstiskuma ideologu tēzēm. Pat cīkstēties ar impēriju - kaut vai tikai "informatīvajā karā" - mēs noteikti gribam ar tai nošpikotiem ieročiem. Man ir nepatīkami atzīt, cik tomēr pamatots ir Elizabetes Krivcovas, nepilsoņkustības aktīvistes, izsmējīgais izbrīns: "Vai prezidenta Putina iekšpolitiskā kursa iesakņošanu Latvijā var saukt par aizsardzību no Krievijas iebrukuma?"

Pat par spīti starptautiskajam saspīlējumam un "kara draudiem", ar kuriem paši sevi saldkaisli baidām (turklāt tie ļauj izčinkstēties, ka "redzēsiet, Rietumi mūs atkal nodos"), latviešu nacionālais raksturs nespēj tikt galā ar savu divdabību. Veiksmīgi atrodoties "civilizāciju žoga" vienā pusē, mēs izmisīgi jūtam lielāku kopību ar tiem, kurus pametām aiz šīs barjeras. Jūtamies atšķirti no kaut kā tik organiski tuva. Pat tad, kad "tuvais" rada draudus. Krievs, ukrainis, armēnis, pat tadžiks un jakuts mums ir pašu cilvēks. Dānis vai, nedod Dievs, francūzis, pat polis - citplanētietis.

Saeimas priekšsēdētāja 18. novembrī Ukrainas iekšējo karu raksturoja kā cīņu "arī par to, kur tiks nosprausta mūsdienu Eiropas kultūrtelpas austrumu robeža". Gribētos jau man šai vēstij noticēt, tomēr no prāta nav izdzenama nepieklājīga doma: varbūt tomēr patlaban noris kauja par to, lai šajā kultūrtelpā ieplūstu vēl vairāk postsovjetiski postkolhoznieciskas Bizantijas?

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form