Par “biznesa eņģeļiem” parasti kļūst lielu uzņēmumu bijušie topmenedžeri. Viņi ir uzkrājuši pietiekami daudz naudas, no tās tiek nodalīta summa, ar ko riskēt – un cilvēks sāk “spēlēt”. Privātu investoru no riska kapitāla fonda atšķir ne tikai mazāki darījumu apjomi un neformālākas attiecības ar partneriem, bet arī tas, ka ieguldījumiem tie izmanto savus līdzekļus, savukārt fondi – bankās vai pensiju fondos aizņemtu naudu.
Riska kapitāls savās institucionalizētajās formās ir salīdzinoši jauns finansu avots uzņēmējdarbības attīstībai. Tomēr šādam investīciju principam ir ilgas vēsturiskas tradīcijas. Tikai pateicoties riska kapitālam, ir veikti daudzi ģeogrāfiski un citu zinātņu nozaru atklājumi. Vieni no slavenākajiem “biznesa eņģeļiem” noteikti ir 15. gadsimta Spānijas karaļpāris Izabella un Ferdinands, par kuru līdzekļiem Kolumbs aizkuģoja līdz Amerikai. Riska kapitāla pamatprincipu – līdzdalību sava klienta biznesā – izmanto arī musulmaņu bankas, pēdējo gadu pasaules finansu tirgus fenomens. Jo islama kanoni aizliedz augļošanu (starp citu, tāpat kā viduslaiku kristīgā tradīcija pirms krusta kariem). Ar riska kapitālu ir veidoti ne tikai tādi globāli uzņēmumi kā “Microsoft”, “HewlettPackard”, “Loewe”, bet arī supergrupa U2. Tās līderis Bono gan godīgi atzīst, ka muzikanti no miljonu honorāriem tā arī nav atdevuši saviem “biznesa eņģeļiem” pāris tūkstošus mārciņu, ko tie sameta, lai viņu miesīgās atvases, kas acīm redzami nevēlējās strādāt kādu godīgu darbu, varētu ierakstīties Londonas studijā.
Gluži kā kinoindustrija
Kā uzsver Dairis Cālītis, “Kapitālu” konsultējušais nozares eksperts, Latvijas Riska kapitāla asociācijas valdes priekšsēdētājs, amerikāņi šo biznesu mēdz salīdzināt ar Holivudu. Lielās kinokompānijas ik gadu saražo desmitiem filmu – no tām, kā likums, vairums izgāžas un rada zaudējumus, dažas tikai atpelna savus izdevumus vai ienes nelielu peļņu. Savukārt viena vai divas filmas kļūst par kases grāvējiem, kas ar uzviju atpelna visus kompānijas tēriņus. Turklāt bieži gadās, ka filma, kas ar milzu budžetu, kinozvaigznēm un oskarotu režisoru tiek taisīta kā sezonas hits, sagādā galvassāpes un robu finansēs, savukārt peļņas rekordu sarūpē par pilnīgi bezcerīgu turētā. Arī riska kapitāla fonda vadītājs, kurš ir investējis naudu desmit dažādos projektos, pēc kāda laika skaidri zina, ka piecos no tiem var pazaudēt savu ieguldījumu, trijos – tikai to atgūt, savukārt divi veiksmīgi projekti ļaus viņam pilnībā norēķināties ar saviem finansētājiem un nopelnīt pašam.
Tomēr no iepriekš teiktā Tev, lasītāj, nevajadzētu pārsteidzīgi secināt, ka riska kapitāls varētu būt:
a)kārtējā modes lieta, kas tiek sludināta par biznesa brīnumnūjiņu;
b) jebkuram bankas atraidītajam viegli pieejams (un viegli tērējams) finansējums;
c) filantropijas paveids a la “Breša zemnieku” kredīti. Nē, tas ir ļoti specifisks investīciju veids, kam ir gan savas gaišās un arī ēnas puses un kas turklāt nemaz nav tik viegli pielāgojams Latvijas apstākļiem un mērogiem. Turklāt riska kapitālu izvietošana, neskatoties uz šo visai vieglprātīgo izklāstu, ir ļoti komplicēts bizness.
Nav latvjiem savas riska naudas
Latvijā, kā redzam, ir pārstāvēti vairāki riska kapitāla fondi, un arī ir veiksmīgi piemēri šo investīciju izmantošanai. Kā paraugu visai Baltijai Dairis Cālītis sauc “SAF tehnikas” attīstību un pārdošanu. Tāpat plaši pazīstamais “Baltcom GSM”, kas pārtapa “TELE 2”, izveidojās ar riska kapitālu. Viņš pats kā agrākā Norvēģijas – Latvijas uzņēmējdarbības attīstības fonda amatpersona ir līdzdarbojies “Cēsu alus” nostiprināšanā un pārdošanā somu uzņēmumam.
Tomēr no 1995.gada līdz 2004.gadam Latvijā ir īstenotas tikai 56 riska investīcijas, normālai ekonomikai tas ir nepietiekami – tā ir pazīme, ka valstī ir nepietiekami daudz inovatīvu projektu, kas nākotnē varētu radīt lielu peļņu. Turklāt patlaban praktiski visam kapitālam ir ārzemju izcelsme. Salīdzinājumam – 2004.gadā ASV vien ir veiktas riska kapitāla investīcijas 21 miljardu dolāru apjomā, riska kapitālistiem iesaistoties 2873 darījumos vidēji ieguldot 7,3 miljoni dolāru.
Tam, kāpēc valstī riska finansējums netiek izmantots plašāk un nav vietējās izcelsmes riska fondu, ir vairāki cēloņi. Pirmkārt, līdzekļus riska kapitāla fondiem Rietumeiropā un ASV labprāt dod bankas, pensiju fondi un apdrošinātāji. Ir arī citi finansētāji – piemēram, pazīstamajam “NCH” līdzekļus dod arī Jēlas universitātes (ASV) fonds. Savukārt Latvijas bankas cīnās par hipotekāro kredītu klientiem, pensiju fondi vēl ir par mazu un turklāt arī nedrīkst investēt riska kapitālā, arī apdrošinātājiem ir pievilcīgāks nekustamā īpašuma tirgus. Tā pieaugums Latvijā ir 30 procenti gadā, un tur patlaban tiek iesaistīta visa pieejamā nauda.
Otrkārt, vietējiem riska kapitāla fonda veidotājam nebūtu tirgus pieredzes, ko uzrādīt savam potenciālajam investoram: re, ar šo fondu es nopelnīju tik daudz, cik tu man dosi tagad? “Tā ir mūžvecā problēma ar vistu un olu: lai saņemtu naudu un izveidotu jaunu fondu, ir jāuzrāda pirmais fonds. Bet kur ņemt naudu pirmajam fondam?” retoriski vaicā Cālītis.
Treškārt, riska investīcijas nobremzē tirgus lielums. Rīcībspējīgam fondam ir jābūt vismaz 20 miljonus eiro lielam. Kaut vai tāpēc, lai nosegt tā vadības izmaksas, jo pārvaldīšana ir dārga – pusmiljons, miljons eiro gadā. Riska kapitāla fonda vadītājam parasti atalgojums ir noteikts divos veidos: kā fiksēts maksājums, ap 2 procenti no fonda lieluma, un 20 procenti no gūtās peļņas. Viena fonda darbības laiks parasti ir 10 gadi, bet, protams, pārvaldītāji tos mēģina slēgt ātrāk un uz to veiksmes spārniem dibināt jaunus.
Vispirms tiek izveidots fonds un apstaigāti iespējamie investori – paiet gads, kamēr no tiem savāc naudu. Pirmos 4 – 5 gadus tiek sameklēti projekti, kuros investēt. Viens fonds iesaistās 10 līdz 15 projektos, vairāk fiziski nav iespējams. Tad nākamajos gados tiek palielināta uzņēmumu vērtība un tos pārdod.
Tātad vienai investīcijai ir jābūt vismaz divu miljonu eiro apjomā. Savukārt daža Latvijā (pareizāk sakot, Baltijā) strādājoša fondu rīcībā ir 40, pat 80 miljoni. Tas nozīmē līdz pat 5 miljoniem lielus kapitālieguldījumu projektus. Tiem ir vajadzīgi uzņēmumi ar 50 miljonu apgrozījumu gadā. Un cik tādu Latvijā ir?
Toties Latvijā vismaz ir radušies savi pirmie “biznesa eņģeļi”. Par tādiem Cālītis dēvē Vitāliju Gavrilovu un Jāni Nagli. Šādu investoru būs vairāk, jo vēl nav bijis pietiekami laika uzkrāt kapitālu. “Nezinu, ko plāno darīt Zigrīda Rusiņa, bet viņa, kā jau aktīva tipa cilvēks, noteikti nesēdēs šūpuļkrēslā.”
Trīs klupšanas akmeņi
Uzņēmējam, kurš vēlas piesaistīt savam biznesam riska kapitālu, ir jāatceras, ka viņa izvēli var apgrūtināt trīs problēmas, no kurām divām ir tīri psiholoģiska iedaba.
Pirmkārt, vai tiešām uzņēmuma attīstībā būs lēciens? Ir jāpierāda investoram, ka jūsu bizness tiešām ir ar daudz straujāku attīstības potenciālu nekā vidējie tirgus tempi. Ja to nevar, labāk ejiet uz banku. Dairis Cālītis: “Riska kapitāla fondi nekonkurē ar bankām. Bankas ir ekonomikas asinsrite, bez tām nevar iztikt. Bez šiem fondiem var, tie ir tikai vitamīni strauji augošiem. Riska kapitālam neder ne zemnieku saimniecības, ne veikali – vienalga, cik ienesīgi un droši tie būtu. Tam vajag tikai biznesu, kas ātri “izšaus” tūlītēju peļņu.”
Otrkārt, fonds kļūst par akcionāru. Daudziem uzņēmējiem tas nav pieņemami, ka savs bizness būtu ar kādu jādala. Tas ir saprotami, un katram ir jāizvēlas sev piemērotākais ceļš.
Treškārt, investora akcijas noteikti tiks pārdotas. Pēc 4 - 6 gadiem fonds gribēs atgūt ieguldījumus un nopelnīt. Riska investors uzņēmumā uz mūžu nepaliek. Fondam prece ir pati kompānija, nevis tās ražojumi vai pakalpojumi. Vislabākais risinājums ir kopīgi pārdot uzņēmumu, piemēram, konkurentam. Tad dabū vislabāko cenu. Tā notika ar “Baltcom GSM” – Pēteris Šmidre to veidoja, amerikāņu partneris, kam piederēja 49 procenti akciju, gādāja naudu – pēc tam abi uzņēmumu pārdeva un sadalīja peļņu.
Otrs variants – uzņēmējs izpērk investora daļu. Tas vairs nav tik labi – bijām partneri, bet nu sēžam galda pretējās pusēs un strīdamies, kā novērtēt uzņēmumu. Tāpēc loģiskāk ir pārdot citam. Vēl viena, ASV tipiska metode ir pārvērst uzņēmumu publiskā akciju kompānijā,” saka Cālītis un atgādina, ka tieši šādā veidā, caur biržu, tika spīdoši pabeigts “SAF tehnikas” projekts.
Valsts kā riska investors
Lai tiktu galā ar problēmām, ko Latvijai rada tā mazā tirgus neatbilstība privāto investoru darbības mērogiem, Ekonomikas ministrijas politiskajā virsvadībā un ar Latvijas Riska kapitāla asociācijas aktīvu līdzdalību ir izstrādāta attiecīga valstiska programma, kuras finansēšanai tiks izmantota ES struktūrfondu nauda – 10,2 miljoni latu. Garantiju aģentūra 1. novembrī noteiks trīs konkursa uzvarētājus, kas katrs nākamgad drīkstēs izveidot riska fondu, kurā būs 3,4 miljoni latu ES līdzekļu, bet vēl tikpat būs jāpiesaista pašam fonda vadītājam.
LRKA uzstāja, lai katra investīciju projekta apjoms nebūtu lielāks par 660 tūkstošiem latu. Turklāt nauda ir jāiegulda divos soļos: pirmā investīcija nedrīkst būt lielāka par 200 tūkstošiem latu, bet pārējo summu uzņēmums var saņemt tikai pēc 12 mēnešiem. Tas liek kapitāla izvietotājam meklēt nevis lielos, bet vidējos uzņēmumus. “Šos fondus pārvaldīs privātas vadības kompānijas. Valsts klātbūtne ir garantija bankām, ka tām nav tik liels risks. Pēc tam jau, kad fondu vadītāji būs ar peļņu atmaksājuši aizdevumus, bankas būs viņu atsaucīgas finansētājas arī bez valsts klātbūtnes. Turklāt šādu fondu darbība ietekmēs arī privātos investorus, un tie pazeminās savu kapitālieguldījumu slieksni Latvijas uzņēmumos,” uzskata Dairis Cālītis. Šī programma ir laba, atzīst LRKA vadītājs, tomēr tā nākamajos 3 gados valsts ekonomikā iepludinās apmēram 20 miljonus latu, kas tiks sadalīti 30 – 40 uzņēmumiem. Kaut vajadzīgs, tas nav risinājums, kurš garantēs kardinālu uzņēmumu skaita pieaugumu un to nostiprināšanos. Daudz plašāk ir jāizmanto mikrokredītu izsniegšana un valsts garantijas uzņēmumiem, tiem ņemot aizdevumus bankās. (Arī šiem abiem mērķiem no ES fondiem ir iedalīti pa 10,2 miljoni lati katram.) Viņaprāt, pēc līdzīga principa, valsts finansējumam piesaistot privāto (varbūt pat attiecībā 80 pret 20 procentiem), būtu jāorganizē arī privāti vadīti “sēklas” fondi, kas ļautu cilvēkiem uzsākt savu biznesu no nulles, uzrakstīt pirmo biznesa plānu, saņemt speciālista konsultācijas, reģistrēt uzņēmumu. Jo, kā liecina statistika, lai sāktu biznesu, vidēji jaunajam uzņēmējam ir vajadzīgi 30 līdz 300 tūkstoši eiro, bet, lai to nostiprinātu, no 300 000 līdz miljonam eiro.
Riska kapitāla un banku kredītu atšķirtības
Salīdzinot riska kapitālu ar bankas izsniegto kredītu ir jāizceļ divas būtiskākās atšķirības, pirmkārt bankas neiegulda uzņēmuma kapitālā, bet aizdod naudu atbilstoši līguma nosacījumiem, kur būtiskākie ir kredīta atmaksas termiņš un maksājamie procenti par šo aizņēmumu. Otrkārt, banka vēlas pēc iespējas nodrošināties pret neveiksmi un prasa nodrošinājumu - ķīlu, ar kuras palīdzību tā atgūs aizdoto naudu, ja klients nespēs pildīt savas parādsaistības.
Riska kapitālists ir gatavs riskēt un reizēm arī zaudēt savu ieguldījumu, turpretī bankas vēlas izsniegt drošus kredītus. Tas nozīmē, ka riska kapitālists vienmēr vēlēsies nopelnīt vairāk kā banka jau tādēļ vien, ka tas ir gatavs daudz nedrošākiem darījumiem un ar tiem saistītajiem ieguldījumiem. Parasti runa ir par peļņu, kas ir vismaz 20 – 25% (mazāk riskantiem projektiem, piemēram finansējot uzņēmuma vadību, kas izpērk savu uzņēmumu) vai 50% līmenī (riskantiem projektiem – “sēklas” naudas došana jauna tehnoloģiju uzņēmuma veidošanai, bet katrs riska investors sapņo par projektu, kas nopelnīs 100% un vairāk gadā. Strādājot ar riska kapitālu uzņēmumam nav jāveic regulāri procentu maksājumi un jāparedz pamatsummas atmaksa, tādējādi kompānijas naudas plūsma tiek atslogota ar šāda veida izmaksām. Riska kapitālists paredz iegūt peļņu no tā, ka nākotnē tas pārdos sev piederošās uzņēmuma daļas stratēģiskajam investoram vai finansu investoriem.
Teorētiski riska kapitāls un banku kredīti nav konkurējoši finansējuma avoti, jo riska kapitālu parasti piesaista tikai tādā gadījumā, ja banka atsakās finansēt projektu vai uzņēmumu, tādēļ, ka uzskata konkrēto aizņēmēju par neatbilstošu bankas kredītpolitikai un aizdevumu par pārāk riskantu. Vienlaikus abi šie finansējuma avoti viens otru perfekti papildina, jo, piesaistot riska kapitālu, uzņēmuma pašu kapitāls ir palielinājies un tas var panākt, ka banka ir gatava aizdot naudu arī kredīta veidā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
