Joprojām ir liela varbūtība nākamā gada beigās piedzīvot 2006. gada oktobra atkārtošanos, kad 9. Saeimas mandātus savā starpā pārdalīja iepriekšējā sasaukuma politiskie spēki (vai to "uzlabotās versijas"), nelaižot parlamentā jaunveidojumus. Vai tagad "vecās partijas" pratīs izmantot iespēju?
Manuprāt, pašvaldību izraudzīšanās uzskatāmi apliecina, ka ekonomiskās krīzes iebiedētajā Latvijas sabiedrībā (vai cilvēkos, kuriem pietika apņēmības aiziet līdz balsošanas iecirkņiem) bez pilsoniskās pasivitātes dominē arī vēlme pēc stabilitātes, nākotnes prognozējamības, "barojoša miera" un "zīles rokā". Publikas simpātijas, kas ierasti svārstās starp stereotipiem "tīras rokas" un "prasmīgs saimnieks", nu šķiet uz ilgu brīdi iestrēgušas paļāvībā "zināmam ļaunumam" un līdz ar to - piesardzībā pret kardinālu pārmaiņu solītājiem un kvēliem atmaskotājiem. Šāds pilsoniskais noskaņojums skumdina ļaudis, kuri apmāti cīnās - vai saka to darām - par Latvijas politikas morālo attīrīšanos, jo tas rezultējies viņu politisko nemīluļu vai vienkārši "veco blēžu" municipālvaras saglabāšanā un ietekmes pieaugumā.
Publikā nejūt agrākos gados vismaz verbāli izrādīto masveida kāri "vicināt dakšas". Tā ir dabiska klusējošā vairākuma reakcija pēc vilšanās "lietussargu un maijpuķīšu revolūciju" radītajās ilūzijās, ka "nu tik būs". Latvijas vēlētāju pragmatiskais noskaņojums, bailes pašiem radīt sev nepatikšanas un kārtējo reizi atgūtā "elastība" politiskās morāles jautājumos padara viņus krietni pielaidīgākus pret šābrīža valsts varas īstenotāju vai Saeimas opozīcijas grēkiem - patiesiem vai piedēvētiem - un vājībām. Tāpat arī neuzņēmīgākus pret topošo politprojektu solījumiem. Turklāt nācijai, valstij, ekonomikai tiešām noderētu pāris gadu stabilitātes Latvijas politikā. To nodrošinātu tagadējā, krīzes dauzītā un skolotā, Saeimas pamatsastāva "aizsēdēšanās" nākamajā sasaukumā - pat ja šāda stabilitāte jau šobrīd šķiet blāva un neefektīva. Interesantus laikus un "jaunās slotas", kam paiet vismaz pāris gadi, lai iemācītos konstruktīvi lietot gūto varu, esam izbaudījuši līdz mielēm.
Pašvaldību vēlēšanas sarūpēja pāris vērtīgas mācības turpmākām kampaņām. Pirmkārt, kā pārliecinājās brāļi Lapsas un daudzie viņu atdarinātāji, patlaban, sabiedrībā valdot (a)morālam samiernieciskumam, "kompromati" īsti neiedarbojas. Nereti akmens atlec no mērķa, uzsitot punu pašam metējam. Publikas apziņā atmaskošana/nomelnošana var nostrādāt par labu atmaskotajam/nomelnotajam: "Aprej, tātad baidās!" Tam piemērs ir Jūrmalas domes priekšsēdētāja amatā - ar pilsētai fantastisku rezultātu! - atkal tikušais Gatis Truksnis, kuru maijā "izpeldināt mēslos" centās katrs konkurents. Cilvēku sajūtas/iedomas, partijās vai līderos redzot "stabilitātes garantu", tiešām tos pārklāj ar "teflonu".
Otrkārt, savu bezjēdzību uzrādīja politikāņu iemīļotā sevis publiska apjūsmošana un supervaroņu tēlošana par partijas un sponsoru naudu, retāk par pašu līdzekļiem. Nez kāpēc tā par normu tika pat it kā rūdītu partiju kampaņās. Es nebrīnītos, ja kāda no vēlēšanu naktī apdzisušajām "zvaigznēm" vēlētājiem paziņotu: "Jūs, nepateicīgie plebeji, vispār neesat pelnījuši mani, tik gudru un seksīgu!" Te jāpiekrīt reklāmistam Ērikam Stendzeniekam (SestDiena, 9. augusts), ka politikā "nav pieprasījuma pēc alfa tēviņiem". Vēl jo mazāk pēc to imitācijas. Tagad panākumu recepte ir attiecīgam elektorātam tiešām pievilcīgs labklājības piedāvājums rokrokā ar piedāvātāja - partijas, kandidāta - veidolu, kas vēlētājiem rada pārliecību/ilūziju par spējām to īstenot. Taču tā prasa daudziem Latvijas politiķiem gluži vai neiespējamo - līdzšinējā veikuma un retorikas pārvērtēšanu.
Eiropu neapiesi
Pašreizējiem Jēkabielas iemītniekiem labu vēl arī nākamā gada vēlēšanu kalendārs, kas Eiropas Parlamenta deputātu izraudzīšanu šoreiz padara par "kvalifikācijas sacensību otro kārtu" pirms partiju galvenās cīņas par 12. Saeimas mandātiem. Ir tikai apsveicami, ka pašvaldību vēlēšanas par "pirmo kārtu" nu atzīst pat tie nacionālā līmeņa snobi, kuri nesen pret vietvaru klaji izturējās kā pret otršķirīgu. Eirokampaņa ir specifiska spēle ar skarbiem noteikumiem (astoņi mandāti, viens vēlēšanu apgabals), bet vāju elektorāta ieinteresētību. Turklāt šoreiz to ietekmēs arī balsot ejošo pilsoņu izbīlis pēc valūtas nomaiņas - apzinoties, ka esam vēl dziļāk integrēti ES ekonomikas mehānismā, ka Grieķija "ir tepat blakus" un ka līdzšinējie mūsu psiholoģiskās norobežošanās līdzekļi (bet par to kalpo arī lats) nedarbojas. Saeimas partijām šeit ir visas priekšrocības - iepriekšējā pieredze, piemeklējami kandidāti, lielākas iespējas savākt ziedojumus. (Tas īsti neattiecas uz Reformu partiju, bet arī tai ir iespējams racionāls risinājums līdzdalībai.) Pieļauju, ka hipotētiskie konkurenti - reģionālās partijas un jaunveidojumi - vairīsies no šī pārbaudījuma, kas varētu priekšlaicīgi uzrādīt publikai to vājās vietas pirms Saeimas kampaņas, vai nevēlēsies šķiest līdzekļus par ieguvumu, kas nešķiet pietiekami praktisks. Vasarā TV reklāmpauzēs izrādītā svaidīšanās ar naudu gan liecina, ka "topošā Repšes partija" varētu atļauties riskēt.
Eiroparlamenta vēlēšanas šoreiz nozīmē vairāk nekā iespēju partijai aizsūtīt kādu spices cilvēku uz Briseli vieglākā maizē vai goda trimdā. Tā ir raķetes otrā pakāpe, kas palīdz veiksmīgāk tikt tuvāk Saeimas orbītai. Izcīnīti eiromandāti - īpaši, ja ļauj atgādināt publikai arī par pašvaldību vēlēšanās gūtiem panākumiem - ieceļ partiju Saeimas kampaņas favorītos, padara par "drošu kārti" svārstīgiem vēlētājiem. Debitantiem vai reanimētajiem, piedāvājot tikai tīrās rokas un labos nodomus, ir grūti spēkoties ar politisku spēku, kas nesen saņēmis pilsoņu atbalstu jau divās no trijām tautas vēlētajām varas institūcijām. Tām Saeimas partijām, kam pašvaldību vēlēšanās negāja spoži, rodas iespēja daļēji revanšēties.
(Neliela atkāpe. Municipālvēlēšanu rezultāti ir jau dažādi skaidroti, tomēr atļaušos apgalvot, ka tajās vairāk vai mazāk veiksmīgi "kvalificējās" visas Saeimas partijas. Jo iegūtais mandātu skaits tik un tā devalvējas - daļu neizdodas konvertēt varā, kad partijai domēs jāpaliek opozīcijā; vēl daļa tiks zaudēta, deputātiem mainot politisko piederību vai atzīstot, ka viņi uz vēlēšanām lietojuši sev ērtu izkārtni. Tomēr pat Reformu partijai, kurai tikai slinkais nav pilnīgi pelnīti iespēris ar kāju, atradās 39 saraksti, kas tās zīmolu pieņēma kā savējo - neraugoties uz zatleriešu nīkulīgo reitingu vai "pašvaldību pretministra" Edmunda Sprūdža izdarībām.)
Eiroparlamenta kampaņa dod iespēju partijām pārbaudīt, vai tās var no savām nodaļām, pašvaldību vēlēšanu komandām un vietvaras deputātiem radīt tīklu nacionāla mēroga kampaņas vajadzībām. Tāpat pārliecināties, cik lielu pienesumu Saeimas vēlēšanām reāli dotu iespējamie sabiedrotie no reģionu, pilsētu un novadu partijām. Pieļauju, ka lielai daļai vietējo aktīvistu entuziasms nesniedzas tālāk par novada (reizēm pat pagasta) robežām - ne tikai nespējot saskatīt "abstrakto labumu" no partijas, kurai viņi ir nomināli piederīgi, pārstāvjiem Briselē, bet pat nejūtot līdzatbildību nodrošināt tai dalību valdībā. Acīmredzami tāpēc Latvijas Zemnieku savienībai, neraugoties uz plašo pārstāvniecību vietvarā, līdzšinējās Eiroparlamenta kampaņas beidzās nesekmīgi. Patiesībā zemsaviešiem nav lielāka pazemojuma par to, ka lauksaimnieku un laucinieku intereses aizstāv, kā nu prot, Sandra Kalniete un Alfrēds Rubiks. Ja pašvaldību vēlēšanu rekordu līdzsvaros trešā neveiksme "Briseles iekarošanā", tad arī 12. Saeimas vēlēšanu rezultāti LZS (un ZZS) var būt pieticīgi. Tieši tāpat "Vienotības" koķetērija ar uzvarējušām municipālpartijām liecina, ka partija nepaļaujas uz savu aktīvistu potenciālu nākamgada kampaņās.
Šābrīža prognozes
Saeimas mandātu pārdalē visperspektīvākās pozīcijas patlaban šķiet "Saskaņas centram". Ne tikai kā (patlaban, starpvēlēšanu laikā, pat "nevajadzīgi") stabilam partiju reitingu līderim ar lojālu elektorātu - ilgie gadi opozīcijā lika saskaņišiem vērot valdošo partiju lēktus, zenītus un norietus, iemācot nepieļaut fatālas kļūdas. SC nu pieder nacionāla mēroga mīts par Ušakovu un uzplaukušo Rīgu - jau varbūt pat spēcīgāks nekā mīts par Lembergu un nobruģēto Ventspili. Turklāt svaigs. Publikai tas šķiet vienkāršāk realizējams visā valstī (galvaspilsēta tik ļoti neasociējās ar ostu, tranzītbiznesu un pārkrauto kravu apjomiem). Atšķirībā no Lemberga leģendas, kurai Zaļo un zemnieku savienība tikai drīkst "pastāvēt blakus", Rīgas pilsētas galva personificē šo apvienību.
Atkārtotā uzvara Rīgā vājina sabiedrības latviskās daļas ticību SC "toksiskumam" un mudina politikā iekļūt gribošos stāties "Saskaņā". Rīgas domes valdošais vairākums kalpo kā kārdinošs piemērs reģionāliem veidojumiem, kuri vēlas sev daļiņu no centrālās varas, Saeimas vēlēšanu sarakstu kooperējoties ar kādu "lielo" partiju. SC "laulībā" ar "Gods kalpot Rīgai" apliecina sevi kā pretimnākošu sadarbības partneri - pat formāli kļūstot par vēlēšanu "zaudētāju" (2009. gada jūlijā RD koalīciju izveidoja 26 saskaņiešu un 12 šleseriešu deputāti, savukārt vienotajā sarakstā SC guva 24*, bet GKP - 15 mandātus.) Protams, Saeimas kārtības ruļļa 186. punkts neļauj vēlēšanu saraksta partneriem izveidot atsevišķas frakcijas, deputātiem dodot papildus iespēju tikt pie amatiem. Tomēr RD vairākuma "mantas šķirtība" kalpo kā papildus iedrošinājums municipālpartijām. Manuprāt, šie ir galvenie faktori, kas palīdzētu apvienībai iegūt "kritisko masu" dalībai valdībā (kaut, protams, joprojām pastāvēs Saeimas "etniskā aritmētika"). Ak, jā, vēl taču ir arī RD apliecinātā - un "Vienotības" neapzināti reklamētā - prasme veiksmīgi operēt ar budžeta deficītu. Sabiedrībai tas šķiet kārdinoši pēc skarbiem budžeta konsolidēšanas gadiem...
Publikas noskaņojuma tendences kopā ar Zemnieku savienības un Zaļās partijas pašvaldību vēlēšanās izveidoto municipālo pārklājumu it kā liecina, ka reālpolitiskajiem, dozēti populistiskajiem un Saeimas opozīcijai lemtās bezatbildības "atmatā" pabijušiem zaļzemniekiem nākamais varētu būt ražas gads. Iespējams, tie, ja vien censtos papūlēties un palaistu priekšplānā "svaigas asinis", varētu savu deputātu pārstāvniecību pat dubultot. Taču, kā jau vaicāju iepriekš: cik šopavasar noaustais tīkls būs efektīvs nākamgad? Tāpat nav skaidrs, vai "zaļo" laimes meklējumi ārpus ZZS ietvara beidzās pēc RD vēlēšanām - varbūt arī ceļš uz Briseli šķitīs veiksmīgāk ejams vienatnē? Protams, vēl ZZS mokās ar spožu līderu (neesamības) problēmu, uz kuru saviem Saeimas mieramikām nežēlīgi, bet savlaicīgi norādīja Aivars Lembergs, atņemot viņiem tiesības turpmāk uzdot sevi par premjera kandidātu.
Nacionālajai apvienībai it kā būtu grūti gūt priekšrocības no tagadējām sabiedrības vēlmēm pēc stabilitātes un prognozējamības, jo tā konsekventi darbojas pilnīgi citādā žanrā. Profesionālo lāpnešu komandai patiesībā būtu lieki jebkādi eksperimenti ar mērenumu un politkorektumu. NA cerības nākamgad saglabāt un paplašināt savu pārstāvniecību baro pamatota paļāvība, ka SC ietekmes pieauguma radītais etniskais izbīlis nodrošinās nervozāko balsotāju pieplūdumu no zaļzemnieku un citu "latviski labējo" veidojumu atbalstītāju vidus. Īpaši, ja, tāpat kā RD kampaņā, konkurenti paši centīsies radikalizēties.
Patlaban "Vienotībā" un Reformu partijā jūtamie noskaņojumi un savstarpējās attiecības liecina, ka abi veidojumi, aklas lepnības sisti, dara visu, lai, neraugoties uz labvēlīgiem apstākļiem, zaudētu lielāko daļu no savām tagadējām pozīcijām. Varbūt pat visas. Loģisks un efektīvs risinājums būtu partiju demonstratīva salabšana un savlaicīga apvienošanās kā "labējo spēku konsolidācija" (par ko dedzīgi un tukši tika runāts pirms un pēc pašvaldību vēlēšanām) līdz Eiroparlamenta kampaņai. Politiskās laulības vienmēr aizkustina vēlētājus, jo tās tiešām ir reāla rīcība labu nodomu un stabilitātes centienu apliecināšanai.
Protams, RP kā politisks "one hit wonder", kura vienīgais popularitātes resurss ir izsmelts, nav Dieva dāvana iespējamiem partneriem. Liepājas saraksta līdera Jāņa Vilnīša uzvedība, pēc vēlēšanām atkal velkot sarkanās līnijas, un citu partijas "zvaigžņu" izteikumi liecina par bērnišķīgu ticību, ka viņi mūžīgi spēlēs "oligarhkāvjus" un mītiņos Likteņdārzā. Taču RP joprojām ir pietiekami vērtīgs "sausais atlikums" Tāpēc vismaz premjerpartijas pieredzei vajadzētu reiz apliecināties pašsaglabāšanas instinktā un pavedināšanas spējās. Jo vairāk "Vienotība" ķers kaifu no iespējas pazemot zatleriešus, lai beigās, daloties ar NA, "aprītu" RP atliekas, jo plašāk tā pati vērs 12. Saeimas durvis Einara Repšes "Latvijas attīstībai" vai citiem jaunveidojumiem. Spējot apspiest atriebties kāri un darbojoties racionāli, lietpratīgi izmantojot varas dotos resursus un tribīnes, "Vienotība" pat piedzīvotu "pazudušā tēva atgriešanos" - repšistiem pazemīgi iekļaujoties dižās konsolidācijas projektā, lai vispār nepaliktu bešā.
"Vienotības" turpmākās iespējas palikt Latvijas politikas arēnā un valsts varā man patlaban šķiet pilnībā atkarīgas no partijas spējas uzveikt psihotraumu "Dombrovska komanda pazaudēja Rīgu". Sakāves apziņa mudina uz pašiem revanšistiem pilnīgi lieku agresiju, jo tā vai nu negribēti kalpo "ienaidniekam" (SC un RD blokam ) vai izsmērē pa sienu vēlamās "konsolidācijas" loģisku partneri. Premjerpartijai vajag izberzēt izraudātās acis un pamanīt, ka publikai, tās vēlētājus ieskaitot, ir cits skatījums uz pašas "Vienotības" apraudāto sakāvi "cīņā par Rīgu" - tajā saredzot acīmredzami neveiksmīgu, toties varonīgu uzbrukumu pretinieka nocietinātām pozīcijām: "Lai nu kā, bet vismaz dūšas viņiem netrūkst!" Ko citu uz ātru roku savākti ļaudis ar nevīžīgu dažu mēnešu pašslavināšanos spēja likt pretī RD bloka rūpīgai priekšvēlēšanu kampaņai, kas veidota gandrīz visus četrus varas gadus?
* te ieskaitīts arī Vadims Jerošenko, kurš kļuva par neatkarīgo deputātu.
------------------------
Saites: 1) http://www.ir.lv/2013/7/5/infografika-tie-pasi-vezi-tajas-pasas-kulites
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
