Divritenis kļūst par arvien masveidīgāku atpūtas un izklaides līdzekli, un tas ir tikai apsveicami. Tomēr, jo intensīvāka kļūst veloplūsma, jo skaidrāk kļūst redzams, ka mums trūkst ne tikai veloceliņu, bet arī velosatiksmes kultūras. Nekāda pašslavināšanās te nelīdzēs - ar jūsmīgo retoriku, ka divriteņots cilvēks ir teju vai radības kronis, vienīgi varam palikt citu acīs tikpat smieklīgi kā veģetārisma fanātiķi. Būsim godīgi - nav mūsu ciskudrillis ne ekoloģiska panaceja, ne morālas izcilības apliecinājums, vien līdzeklis ēstgribas uzlabošanai un aiz matiem pievilkts attaisnojums izdzert vēl glāzi alus/kvasa/limonādes...
Uz veloceliņa, kur nav ne velopolicijas, ne videonovērošanas vai automātisku kameru pārkāpumu fiksēšanai, ir koši redzami visi sabiedrības tikumi un netikumi. Tā vien šķiet, ka arī te draud tas patvaļas skurbulis, kas pirms vairākiem gadiem piemeklēja straujai automobilizācijai pakļautos lielceļus. Starp citu, manuprāt, visjēdzīgākie riteņbraucēji ir tieši autobraucēji, jo viņi zina satiksmes noteikumus un tos arī kaut cik ievēro. Bet ir cilvēki, kuriem mamma bērnībā iemācīja iet pa ceļa kreiso pusi, un tāpat viņi minas. Bet tie ir tikai ziediņi. Es saprotu, ka pusaudzim varētu patikt pretimbraucējiem izrādīt savu prasmi nevērīgi braukt bez rokām uz stūres. Kad to dara pieauguši vīrieši, tas jau ir, mazākais, dīvaini. Vēl te ir pārīši, kas ir tik iegrimuši savstarpējā dūdošanā, ka ne sitami nedos ceļu pretimbraucējam: brauc taču grāvī, netraucē mūsu idilli! Ir no telefonsarunām atkarīgie, iereibušie, "blondīnes". Ir velobraucēju grupas - un ir velobraucēju bari ar attiecīgiem instinktiem. Vēl ir krūmu aizsegti pagriezieni, no kuriem pēkšņi vēja ātrumā tev virsū var uzdrāzties kāds pēc augstākās velomodes saģērbies švīts (ar sejas izteiksmi "Lanss Armstrongs* ir mans jaunākais bračka") un vēl nolamāt, kāpēc maisies Viņa sportiskajai augstībai pa kājām.
Uz veloceliņa klājas vēl trakāk nekā uz šosejām, jo pa tām nebrauc ne mazi bērni (aizkustinoši, ka mazajiem braucējiem, atšķirībā no viņu vecākiem, ir ķiveres - jā, par bērniem mēs rūpējamies!), ne arī F1 bolīdi vai tanki. Tas būtu automobīlisks analogs motorolleriem, kvadricikliem vai motocikliem, kuru vadītāji uz veloceliņa, kur tiem patiesībā nav vietas, uzvedas ar karpu dīķī iesprukušas līdakas bravūru. Galu galā, savas pretenzijas uz celiņiem ir arī kājāmgājējiem, bērnu un suņu staidzinātājiem.
Kā rāda pieredze, uz pašorganizēšanos un apziņu ir velti cerēt. Kad, nedod Dievs, veloceliņi piedzīvos savus "asiņainos Jāņus", satiksmes drošības sargi ar sabiedrības klusējošu piekrišanu varēs piegriezt skrūves: būs jābrauc tikai ar numurētiem velosipēdiem, jāiegūst velosipēdu vadītāju apliecības, jāsaņem sodi par ķiveru nelietošanu. Var piespiest mūs pārvietoties amerikāņu futbolistu cienīgā prettraumu ietērpā. Ak, vēl taču ir OCTA polises, obligāta dzīvības un veselības apdrošināšana. Tad ar nožēlu atcerēsimies agrāko velobrīvību, ko paši sagandējam.
Informācija pārdomām (Ceļu policija/LETA)
No janvāra līdz aprīlim satiksmes negadījumos cieta 31 velosipēdists, četri ir miruši. Šajā laikā par ceļu satiksmes negadījumiem motociklu, kvadraciklu, mopēdu un divriteņu vadītājiem tika sastādīti 1840 protokoli - par 60 procentiem vairāk nekā pērnā gada četros pirmajos mēnešos. No 17. aprīļa līdz 6. maijam gāja bojā viens, cieta 10 un administratīvu sodu saņēma 344 velobraucēji.
* Leģendārs amerikāņu velosportists, septiņkārtējs "Tour de France" uzvarētājs (1999-2005)
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
