Foto: LETA
Čūska, sekojot partijas ģenerālajai līnijai, salauza mugurkaulu. Šis PSRS laika jociņš precīzi attiecināms uz šodienas Latvijas ārpolitiku un tās veidotājiem. Cenšoties pieskaņoties, sadarboties, izpatikt, piekrist visiem stratēģiskajiem partneriem, Latvijas politikāņi nav spējuši izveidot ārpolitiku, kuras mērķis būtu pašiem savas valsts interešu aizstāvēšana. Valsts ārpolitika izskatās pēc nepārtrauktas partneru lēmumu publiskas atbalstīšanas, pelnu bēršanas uz galvas sev un dalības gudrās sarunās, kas no malas atstāj izklaides brauciena iespaidu.

Neskatoties uz izteiktu gatavību pakalpot visiem un visur, diplomātiskie konflikti Latvijai ir visās pasaules malās, mūsu intereses valsts neaizstāv, jo pašu valsti neviens īsti neciena. ASV ierēdņi nav apmierināti ar Latvijas finanšu sektoru, Norvēģijā zvejas kuģus arestē, Ukrainā tiek pārkāptas Latvijas investoru intereses, Kirgizstānā Latvijas pilsoņus tiesā utt.

Savas politikas neesamība ir bīstama laikā, kad Eiropa izmisīgi meklē savu vietu pasaulē. Nupat Angela Merkele aicināja Eiropu mainīt pozīciju attiecībā pret trim lielākajiem konkurentiem – ASV, Ķīnu un Krieviju. Viņa piedāvāja izveidot jaunu Eiropas valstu norēķinu sistēmu, kas ļautu iesaistīto valstu kompānijām apiet ASV noteiktās sankcijas Irānai. Kā izgrozīties Latvijai, kam stratēģisko partneru vietā nu ir stratēģiskie saimnieki?

Iespējams, Latvijas ārpolitiskās nedienas slēpjas ministrā. Šo cilvēku Latvijā nesaista nekas. Strādājot tikai valsts darbā, viņš spējis uzkrāt ap pusmiljonu dolāru. Visus ietaupījumus Edgars Rinkēvičs glabā bankās, cita veida īpašumu viņam nav. Kādu kataklizmu gadījumā viņš ar visu savu kapitālu kredītkartes izskatā var būt lidmašīnā pusstundas laikā. Atšķirībā no zemnieka Ludzā, kuram govju fermu nekur līdzi nepaņemt, vai ražojoša uzņēmēja Liepājā, kurš varbūt var glābties pats, bet viss mūža darbs jāpamet. Esam to jau piedzīvojuši. Kā reiz teica daudz ko pieredzējusi ebrejiete, mašīnā vienmēr jābūt 4 kannām benzīna un visiem brīvajiem līdzekļiem zeltā.

Kļūst neomulīgi, jo no labi informētām amatpersonām Rinkēvičs nav vienīgais, kurš drošības labad nolēmis "aiziet cashā". Arī premjers Krišjānis Kariņš trīs miljonus vērto nekustamo īpašumu Rīgas centrā izvēlējies pārvērst naudā. Turklāt tik steidzīgi, ka pat nepainteresējās, kas ir īstie pircēji, kaut patieso labuma guvēju atklāšana un darījumu caurskatāmība bija viņa jājamzirdziņš, vēl Eiropas Parlamenta deputātam esot. Iespējams, cerēja, ka shēma ar mantota īpašuma uzdāvināšanu sievai, sekojošu tā iekļaušanu uzņēmuma kapitālā un tad jau uzņēmuma pārdošanu paliks sabiedrībai nepamanīta, jo amatpersonas deklarācijā nebūs jāuzrāda.

Tik vien tā nelaime, ka tauta skatās uz Kariņa darbiem un asociē ar tiem visu valsts varu. Kariņa kā diplomēta valodnieka stiprā puse ir vārdi. Arī piesakot finanšu sistēmas kapitālo remontu un atskaitoties stratēģiskajiem partneriem, vārdos premjers ir košs. Realitātē Kariņa tagad pieteiktās izmaiņas jau ir notikušas pirms viņa stāšanās amatā. ASV ļoti nepatika nekontrolētā milzīgā dolāru plūsma caur Latviju. Šo transakciju vairs nav. Banku klientu, kuri tās veica, un viņu naudas Latvijā vairs nav. No čaulas kompānijām bankas ir atbrīvojušās. Banku pašu iekšējās kontroles sistēmas atbilst augstākajiem standartiem. Finanšu sistēmas uzraugu kapacitāte ir atbilstoša Latvijas finanšu tirgus lielumam. Banku uzraugs savu darbu ir padarījis.

Finanšu un kapitāla tirgus komisijas šefs Pēters Putniņš vientiesīgi bija iedomājies, ka likumā noteiktā viņa vadītās iestādes neatkarība kaut ko nozīmē arī Latvijas stratēģiskajiem saimniekiem. Viņš kļūdījās. Neatkarīga Valsts kontrole – lūdzu, neatkarīgs tiesībsargs – lūdzu, neatkarīga tiesa – labi, lai būtu, bet finanšu nozari gan uzraudzīs stratēģiskais partneris – saimnieks pats.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!