Daunis Auers: Tvīti un laiki feisbukā manifestāciju vietā
Foto: LETA

Sen pagājuši tie laiki, kad 1990. gados, pēc aukstā kara beigām un Padomju Savienības sabrukuma, demokrātija parādījās kā vienīgā leģitīmā valdības forma, "jaunā norma", un tai līdzi nāca pieņēmums, ka visas valstis ir nostājušās uz demokratizācijas ceļa.

"Uzticēšanās krīze rietumos?", "Nozagtās vēlēšanas: vēlētājs manipulatoru varā" ar šādiem vadmotīviem nupat notikušajā sarunu festivālā "LAMPA" notika diskusijas par sabiedrībā augošo pesimismu attiecībā uz demokrātijas krīzi.

Demokrātijas globālā lejupslīde

1990. gadu optimismu par demokrātriju jau labu laiku ir nomainījusi drūma nolemtība. Demokrātija ir saskārusies ar nopietnām problēmām. Saskaņā ar Freedom House ziņojumu 2017. gadā demokrātija visā pasaulē jau divpadsmito gadu pēc kārtas piedzīvoja lejupslīdi. Šodien pasaulē ir mazāk demokrātisku valstu nekā pirms desmit gadiem. 21. gadsimta revolūcijas Ziemeļāfrikā un postpadomju telpā ir radījušas nevis demokrātiju, bet jaunus autoritārus režīmus (interesanti būs vērot, kādā virzienā nākamajos mēnešos attīstīties Armēnija). Vairāk netiek runāts par demokratizāciju Krievijā vai Baltkrievijā, savukārt Turcija un Venecuēla piedzīvo, kā šo valstu vārgās demokrātijas pārvēršas par pilnīgu autokrātiju.

Demokrātiskās pārvaldības kvalitāte samazinās pat Eiropas Savienības valstīs. Spānijas rīcība attiecībā pret Katalonijas nacionālistiem pēdējo mēnešu laikā ir bijusi, maigi izsakoties, barga. EDSO kritizē nesenās parlamenta vēlēšanas Ungārijā, atzīmējot, ka tajās "tika ierobežota telpa būtiskām debatēm un līdz ar to samazināta vēlētāju spēju izdarīt apzinātu izvēli", bet sabiedriskā televīzija "nepārprotami atbalstīja valdošo koalīciju". ASV nesen publicētajā divu Harvardas universitātes profesoru grāmatā "Kā mirst demokrātijas" (How Democracies Die) tiek pausts uzskats, ka prezidents Donalds Tramps neatgriezeniski grauj demokrātiskās institūcijas. Autoritāro valstu Ķīnas un Singapūras ekonomiskie panākumi salīdzinājumā ar Rietumu gauso ekonomikas izaugsmi vēl jo vairāk ir iedvesmojuši autoritāro režīmu piekritējus.

Novērojamā demokrātijas lejupslīde zināmā mērā nav pārsteidzoša. Gandrīz pirms trīsdesmit gadiem izcilais Harvardas politikas zinātņu profesors Semjuels Hantingtons (Samuel Huntington) publicēja slaveno rakstu un grāmatu "Trešais vilnis: demokrātija 20. gadsimta beigās" (The Third Wave: Democratization in the Late Twentieth Century), kurā aprakstīja demokrātiju kā paisuma un bēguma viļņus. Demokrātijas paisuma viļņa laikā ir virkne valstu, kas pieņem demokrātiju kā savu pārvaldības formu. Tomēr, tāpat kā pludmalē paisumam seko bēgums, katram demokrātijas vilnim seko atplūdi, un vāji konsolidētas demokrātiskās valstis okupācijas vai valsts apvērsuma rezultātā piedzīvo autoritārismu.

Pašlaik mēs piedzīvojam vienu no šādiem globālajiem demokrātijas atplūdiem.

Vai tas var atgadīties arī pie mums?

Vai demokrātijas atplūdi sasniegs Latviju? Daudzi novērotāji jautā – vai Eiropa atgriežas 1930. gadu bēdu ielejā? Galu galā Latvijai tāpat kā daudzām citām Eiropas valstīm nācās pakļauties pirmajam autoritārajam demokrātijas pretvilnim pirms Otrā pasaules kara.

Īsā atbilde ir – nē, Eiropa neieslīdēs atpakaļ 1930. gados. Vēsture neatkārtojas tik vienkāršā un mehāniskā veidā. Kembridžas universitātes profesors Deivids Runčimans (David Runciman) savā jaunajā grāmatā "Kā beidzas demokrātija" (How Democracy Ends) norāda, ka pagātnes politiskā vardarbība un apvērsumi lielā mērā, kaut arī ne pilnībā, ir izzuduši.

Lielākais drauds demokrātijai tagad nāk no lēnas, gandrīz neredzamas demokrātijas graušanas no politiskās sistēmas iekšpuses, ko īsteno politiķi, kuri, ieguvuši varu ar demokrātisku vēlēšanu palīdzību, lēnām pārņem drošības dienestu un tiesu kontroli, ietekmē neatkarīgo presi un pakļauj sabiedriskos plašsaziņas līdzekļus. Runčimans uzsver, ka šāda pārņemšana kļūst iespējama, jo pašas amatpersonas un sabiedriskie darbinieki izplata sazvērestības teorijas, kas grauj ticību demokrātiskajai sistēmai; pilsoniskā sabiedrība tvīto un laiko Feisbukā tā vietā, lai paustu savu viedokli publiskās sanāksmēs un manifestācijās; digitālā revolūcija rada nedrošību, jo vērojams, kā sociālie mediji un IT uzņēmumi uzsūc milzīgu personiskas informācijas apjomu, lai to pārdotu politiskajās spēlēs iesaistītajām pusēm, kas šos datus izmanto tādā veidā, kādu mums ir grūti iedomāties. Tikai pagājušajā nedēļā Lielbritānijas Vēlēšanu Komisija norādīja, ka britu demokrātija "var būt apdraudēta" dezinformācijas un personas datu ļaunprātīgas izmantošanas dēļ, kā arī ārvalstu iejaukšanās vēlēšanu procesā dēļ, kas kļuvusi iespējama, pateicoties internetam.

Vai šis neredzamais autoritārisms ir sasniedzis Latviju? Atbilde uz jautājumu lielā mērā būs atkarīga no politiskās piederības. Daži norādīs uz nesenajām apsūdzībām, apvainojumiem un arestiem politikas arēnā kā zīmi tam, ka valsts iestādes ir politizētas. Citi apgalvos, ka minētās darbības faktiski liecina par iestāžu neatkarību.

Ikviens lieliskā sarunu festivāla LAMPA apmeklētājs var tikai optimistiski vērtēt demokrātijas perspektīvas Latvijā. Šīs nedēļas Dziesmu svētki būs līdzīgā veidā pacilājošs notikums. Tomēr, kā finanšu iestādes bieži brīdina savus klientus, "pagātnes sniegums nav garantija nākotnes rezultātam" un mūsdienu pasaulē demokrātiju nevar uztvert kā pašsaprotamu vērtību.

Source

Tags

Certus
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form