Dāvis Stalts: Draudzības dienas un citi – politsvētki...

Lielākā daļa latviešu politiķu katru gadu aizvien vairāk saliec savas muguras prokrievisko spēku ažiotāžas priekšā, kas pārvērtuši kluso un mierīgo varoņu – leģionāru dienu par „fašistu” un riebīgo latviešu nacionālistu (lasīt gansu) svētkiem, kas izskaužami jebkuriem paņēmieniem, padarot latviešus bezmaz vai par lielākajiem nacisma noziedzniekiem...

Pēc leģionāru dienas seko ne mazāk diskutētā un aprunātā „uzvaras diena”, jeb latviešiem – okupācijas diena – 9.maijs. Pēc būtības – diena, kad tādi paši kara veterāni kā leģionāri (arī latvieši tika ļoti lielā vairumā iesaukti sarkanajā armijā) tikai no pretējās puses piemin savus cīņu biedrus – gan dzīvos, gan kritušos. Ja abiem šiem pasākumiem noņemtu politisko un radikālo plīvuru, tie paliktu par vispārcilvēciskiem piemiņas pasākumiem, bet tagad vairs nekādi ne..

Taču šoreiz par trešo pasākumu, kurš mākslīgi radīts, lai sakūdītu jau tā sakacināto sabiedrību vēl vairāk.

Rīgas praids, jeb tagad sauktās „Draudzības dienas”. Lai runātu par šo pasākumu, neliels ieskats tā vēsturē, izmantojot interneta resursa Vikipēdijas piedāvāto informatīvo izklāstu.

Rīgas praids 2005
2005. g. vasarā organizācija "ILGA Latvija" (toreiz Geju un lesbiešu jauniešu atbalsta grupa - GLJAG) ar Rīgas Praida idejas autoru - Gabrielu Andreju Strautiņu un Imantu Kozlovski rīkoja pirmo Rīgas praidu. Centrālais ieplānotais pasākums — gājiens Vecrīgā 23. jūlijā — tika saskaņots Rīgas domē, pēc tam saskaņošana tika atteikta. Atteikums bija pārsūdzēts tiesā un atzīts par nelikumīgu. Gājiens notika un Rīgas ielās praidu sagaidīja ievērojams skaits skatītāju taja skaitā nelielas mobilas protestētāju grupiņas (2 līdz 8 cilveku sastāvā), kuras mēģināja izraisīt masu nekārtības taču viņiem tas neizdevās, un gājiena dalībnieki kustējās policijas aizsardzībā. Seminārā par seksuālajām minoritātēm piedalijās ap 100 cilvēku un gājienā ap 150. Tika aizturēti astoņi protestētāji.

Rīgas praids 2006
2006. g. jūlijā tika plānots otrais Rīgas praids. Tā ieplānotais centrālais pasākums bija 22. jūlija gājiens Vērmaņdārza apkārtnē. Iespējamo gājienu nosodīja daudzas kristiešu draudzes, Latvijas Pirmā partija, Nacionālā Spēka Savienība (NSS) un vairākas nevalstiskās organizācijas. Biedrība "Pret straumi" dažu nedēļu laikā savāca vairāk nekā 10 000 iedzīvotāju parakstus ar prasību neatļaut gājienu. Atbalstu gājiena atļaušanai pauda laikraksts "Diena". Iekšlietu ministrs Dzintars Jaundžeikars paziņoja, ka gājiens ir jāaizliedz, jo policija nespēs garantēt sabiedrisko kārtību.
19. jūlijā Rīgas Dome atteicās saskaņot gājienu, kā iemeslu minot draudus sabiedriskajai drošībai. LGBT un viņu draugu apvienība "Mozaīka" šo lēmumu pārsūdzēja administratīvajā tiesā, kas 21. jūlija sēdē viņu prasību neapmierināja, respektīvi - tiesa atstāja spēkā Domes noteikto gājiena aizliegumu. Nākamā gada aprīlī Administratīvā apgabaltiesa slēgtā sēdē atzina atteikumu par prettiesisku; novembrī Augstākās tiesas Senāts apgabaltiesas spriedumu atstāja spēkā.
22. jūlijā uz ielām pulcējās vairāk par simtu protestētāju. Preses konferencē tika paziņots, ka nesankcionētos gājienos praida rīkotāji nedošoties, bet tikai organizēšot konferenci viesnīcas Reval Hotel Latvia telpās. Pirms tam daži homoseksuālisti piedalījās dievkalpojumā Anglikāņu baznīcā. Visās pasākumu vietās praida dalībniekiem uzbruka oponenti. Kopumā policija aizturēja 14 cilvēkus no pēdējo vidus. Pret vienu no aizturētajiem uzsāka kriminālprocesu.

Rīgas praids 2007
2007. g. no 31. maija līdz 3. jūnijam biedrība "Mozaīka" rīkoja "Draudzības dienas" un gājienu par vienlīdzību ar ES finansiālo atbalstu. Gājiens (aptuveni 800 dalībnieku) notika norobežotā un apsargātā teritorijā Rīgas centrā, Vērmanes dārzā. Gājiena drošību garantēja Latvijas Valsts policijas spēku klātbūtne.
Latvijas LGBT kopienu atbalstīt ieradās Zviedrijas un Lielbritānijas pilsoņi. Zviedrijas migrācijas un bēgļu lietu ministrs Tobiass Bilstrēms. Eiropas parlamenta deputāte Žanina Hennis- Plasharta un Katalaina Buitenvega. Vācijas Bundestāga deputats- Folkers Beks.
Draudzības dienu ietvaros biedrība "Mozaīka", sadarbībā ar Resursu centru sievietēm "Marta", rīkoja Ģimenes konferenci. Konferences tēma- reālās situācijas analīze Latvijas ģimenēs.
Notika arī pirmā geju un lesbiešu vecāku atbalstgrupas tikšanās. LGBT filmu kinovakars.
Viesnīcā Reval Hotel Latvia darbojās draudzības dienu Informācijas centrs.
Gājiena noslēgumā Vērmanes dārzā izskanēja divi petaržu sprādzieni. Sprādziena rīkotāji- aizturēti. Pret gājienu protestēja "Jaunā paaudze" ar Alekseju Ļedjajevu priekšgalā.

Rīgas praids 2008
"Mozaīkas" organizētais Draudzības dienu gājiens jeb praids (kurā bija sapulcējušies aptuveni 200 dalībnieku, no kuriem lielākā daļa bija viesi no citām valstīm), Rīgā notika 31. maijā, kur tā rīkošanai tika piešķirta 11. novembra krastmala pilsētas centrā (krastmala tika nožogota un satiksme slēgta, bez tam gājiena dalībniekus sargāja vairāki simti policistu).

Rīgas praids 2009
Notika 16. maijā. 8. maijā Rīgas domes komisija vienojās ar gājienu rīkotājiem par maršruta izmaiņām, 14. maijā komisija izskatīja pieteikumu no jauna un Rīgas pilsētas izpilddirektors to aizliedza. 15. maijā Administratīvā rajona tiesa aizliegumu atcēla.

Analizējot līdzšinējos notikumus Praida un draudzības dienu sakarā rodas vairāki interesanti jautājumi.
1. Kapēc vispār bija jāsāk rīkot šādi praida gājieni, zinot mūsu sabiedrības vairākuma nostāju un kam tie ir izdevīgi?
2. kādi politiskie spēki izmanto šos gājienus un svētkus savai pašreklāmai?
3. ko mēs varam darīt, lai atrastu kompromisu šajā situācijā.

Sākšu ar to, ka Latvija ir unikāla valsts un zeme, neskatoties uz visām cūcībām, kuras darām savu valsti nelietīgi un citkārt nemākulīgi pārvaldot. Mums ir unikāla tradicionālā kultūra – dainu kultūra, kas ir iekļauta Pasaules kultūras mantojumā un, ko apskauž lielākā daļa Eiropas un pasaules. Mūsu „lieliskie” biznesmeņi un super politiķi, kas gadiem ilgi ir domājuši vienīgi par Eiropas biznesa paraugu un produkcijas ieviešanu Latvijā, nemeklējot nekādas oriģinālas idejas, neizmantojot milzīgo radošo cilvēku potenciālu šeit Latvijā, ir turpinājuši padomju laikā lieliski ieaudzināto pseidoviedokli – latvietis var būt tikai citu ideju realizētājs un kalps kāda kunga pakļautībā. Bija mums Padomju Savienība ar savām „atsaldētajām” strādnieku inteliģences prioritātēm, tagad ir Eiropas Savienība, kura nemaz tik ļoti necenšas mūs pārvaldīt, cik mēs cenšamies tai izdabāt. Mēs ņemam pretī no Rietumu kultūras visas samazgas, no kurām tie vai nu pamazām sāk atteikties, vai arī, nespēdami atteikties, cenšas degradēt arī citus. Šeit vietā būtu piebilde – „dari, ko darīdams, apdomā galu.”
Nu nav Latvijas nākotne nedz Makdonalda virtuvē, nedz divvalodībā, nedz Eiropas kodolatkritumu izgāztuvēs, nedz homoseksuālisma masveida propagandā, kā arī citās Rietumu izvirtības un popkultūras normās. Mēs esam kā robeža starp Austrumiem un Rietumiem, un mums jāsaglabā savs kultūras un garīgo vērtību spēks, kas ir vienīgais, ar ko mēs varam būt unikāli un interesanti pasaulei. Tas ir vienīgais nosacījums, lai mūsu tauta spētu izdzīvot un mūsu valsts nekļūtu par vienu lielu pilsētu Eiropas nomalē, kur pat nejauši iemaldījies tūrists nevēlēsies uzkavēties ilgāk par dienu..

Par jautājumiem.
1. Runājot par pirmo jautājumu un atskatoties uz pasākumu vēsturi, rodas secinājums. Idejas autori praida domu aizguvuši no Rietumu pasaules kur jau gadu desmitiem šādi un līdzīgi pasākumi notiek. Šī doma radās, kopā ar citām geju un lesbiešu aktivitātēm, kas brīžiem izteica viedokli, ka homoseksuālisms jāiekļauj veselības mācības stundās bērniem, kā arī jāļauj homoseksuāliem pāriem gan laulāties, gan adoptēt bērnus. Pārstāvot lielākās daļas sabiedrības viedokli un atļaušos norādīt, ka neviens no šiem absurdajiem postulātiem nav pieļaujams mūsdienu Latvijā. Vēl vairāk – šis ir vienīgais faktors, kas spēj vienot (pagaidām īslaicīgi) Latvijas krievvalodīgos un latviešus kopīgajā antipraidistu frontē. Šāds gājiens bija mēģinājums pacelt šo jautājumu dienasgaismā, tā teikt, izvilkt visus zilos un lesbietes no gultām un iziet ielās. Nerunājot par jebkādas ētikas un morāles trūkumu, publiskojot savu intīmo dzīvi, homoseksuāļi ar šo savu gājienu panākuši neko citu kā vien sabiedrības vēl lielāku sadrumstalotību un anti homoseksuālo spēku un grupu radikalizēšanos. Ir pamatotas aizdomas, ka kā jau visos Rietumu popkultūras un antinacionālo vērtību bīdītājspēkos, arī šajā ir iesaistītas tādas organizācijas kā Sorosa fonds un vēl dažas labas citas Eiropas un ASV institūcijas, jo bez Rietumu atbalsta diez vai mūsmāju seksuālās minoritātes uzņemtos rīkoties tik radikāli un izsaukt uz sevi milzīgo sabiedrības vairākuma uguni. Te jāsaka „paldies” arī daļai mūsu mīļo trimdas latviešu, kas saskata vienīgās un patiesās vērtības Rietumu „UNIKĀLAJĀ” kultūrā, nemaz nepamanot, cik ļoti tā degradējusies visus šos gadsimtus kopš Romas impērijas...
2. Par to, kādi politiskie spēki izmanto šos gājienus, nav šaubu..Gājiens nu jau tiek gaidīts ar vislielāko nepacietību no visām pusēm, lai tikai paceltu savus politiskos un reliģiskos reitingus. Jāatzīst, ka aktīvo antipraidistu puse izceļas daudz smagāk un neinteliģentāk, demonstrējot visas agresivitātes, zemas kultūras un citas – proletariāta šķirai raksturīgās iezīmes. Neesmu homoseksuāļu aizstāvis, taču netaisos arī aizstāvēt pustraku parakristiešu pūli, kas ar Bībelēm rokās metas virsū nabaga gejiem un lesbietēm, kas ir tādas pašas Dieva radības kā visi citi, tikai ar iedzimtām vai izvirtības ceļā radītām nobīdēm no mātes – dabas dotā un visā dzīvajā radībā iekodētā. Aktīvists Ļedjajevs, izvēršot savu darbību Latvijā, pielieto neirolingvistiskās programmēšanas metodes visaugstākajā līmenī (to viņš veiksmīgi apguvis ASV). „Jaunās paaudzes” politiskās aktivitātes un agresīvā sabiedrības ietekmēšanas stratēģija pierādās apstākļos, ka sektas biedru un atbalstītāju skaits tiek lēsts jau vairākos desmitos tūkstošu (precīzi dati man nav pieejami) Par draudzības dienu politizēšanu liecina arī aktīva LPP/LC iesaistīšanās antipraida pasākumos. Tas gan šķiet pašsaprotami, lasot informāciju interneta vietnē www.newgeneration.lv „Arī Latvijas politiķiem nav palikusi nepamanīta mācītāja aktīvā sabiedriskā darbība. Mācītājs Aleksejs Ļedjajevs ir pazīstams Latvijas Pirmās partijas aprindās. Tās pārstāvji- ministri, deputāti, ierindas biedri- labprāt atsaucas uzaicinājumiem piedalīties draudzes „Jaunā Paaudze” pasākumos, tādā veidā tuvinot mācītāja Alekseja pravietojumu par kristīgo valdību. „Draudze ir galvenais instruments Dieva rokās sabiedrības reformācijai,” saka mācītājs Aleksejs. „Un es centīšos, lai Jaunā Paaudze būtu labi noregulēts instruments šim darbam.”
Skaidrs, ka arī tādu nacionālradikālu spēku kā NSS (Nacionālā spēka savienība) iesaistīšanos aktīvājās NO-PRIDE akcijās norāda uz vēlmi iegūt politiskos + punktus. Pašu homoseksuālistu ieinteresētība savukārt ir pārveidot sabiedrību visos līmeņos un iegūt arī spēcīgu atbalstu politiskajās aprindās, kas tiek atbalstītas no Sorosa fonda un prorietumnieciskiem spēkiem, tādējādi demonstrējot unikālu situāciju, kad sabiedrības vairākums, pašam nemanot, savās tiesībās var kļūt mazāk uzklausīts un visbeidzot pārvērsties par praktisku minoritāti. Tas draud izvērsties, ja paši samierināsimies ar izdarīto praidistu spiedienu. Visbeidzot par manis teikto liecina lielas daļas Latvijas homoseksuālistu novēršanās no MOZAĪKAS rīkotajiem pasākumiem tieši dēļ to politizēšanās jau kopš 2007.gada:

„2005. un 2006. g. gājienu rīkotāji "ILGA Latvija" 2007. g. iebilda pret pasākumu, atsaucoties uz pašu veikto seksuālo minoritāšu aptauju, kurā 82% aptaujāto praidu nevēlējās.”
Ko mēs varam darīt, lai atrastu kompromisu šajā jautājumā? Visupirms jāskatās, cik šādu kompromisu ir vajadzīgs atrast un, cik tas ir iespējams. Manā skatījumā vissvarīgākais šajā jautājumā ir bērnu audzināšana, kura latviskajā kultūrā vienmēr ir notikusi pēc konservatīvi tradicionālām vērtībām. Tieši pateicoties šīm ģimeniskajām vērtībām, kuras globalizācijas spiediena rezultātā mēģina izskaust, Latvija joprojām ir neatkarīga valsts ar tautu latviešiem, kas apzinās savu piederību tai. Protams, šeit uzreiz vaimanologi sāks teikt, ka Latvija de facto jau sen nepieder latviešiem un liela daļa latviešu vairs neapzinās savu nacionālo identitāti, taču es še iebildīšu, ka padomju laiki ir devuši mums unikālu pašsaglabāšanās spēju, kas turpinās izpausties arī šajā multikulturālajā Rietumu globalizācijas laikmetā. Mūsu bērniem bērnība ir ļoti īsa, taču pieauguši tie paspēs būt lielāko daļu mūža. Kapēc mums jāpadara bērnība vēl īsāka, liekot bērniem apzināties visas seksuālās iespējas un pieaugušu cilvēku lietas jau bezmaz vai no pirmās klases? Internetā pieejamie porno materiāli šeit nav arguments..Tie jāierobežo. Atstāsim jebkura veida seksualitāti nakts dzīvei, kas sākas pēc plkst. 23.00, kad bērniem bez vecāku klātbūtnes nav atļauts atrasties ielās. Šinī gadījumā mans ierosinājums ir veidot visiem savas seksualitātes publiskiem paudējiem nakts pasākumus, kurus var rīkot kā festivālus, karnevālus vai citas interaktīvas akcijas. Tad tām nebūs nedz argumentēta pretestība, nedz arī liekas problēmas. Nakts praids varētu risināties kaut vai tādā vietā kā Andrejsalā vai jebkur citur, kur likumā noteiktā kārtībā tas tiktu saskaņots, uzraudzīts. Pie nakts pasākumiem būtu pieskaitāmi arī jebkuri heteroseksuāļu pasākumi, kuri publiski vēlētos izcelt savu seksualitāti. Ja nu ir cilvēki, kas sevi visupirms identificē ar savu seksuālo orientāciju, tad dosim viņiem iespēju taisīt savus nakts pasākumus.