Atcerējos šo patiesību, jo Latvijas Republikas Saeimā turpinās diskusijas par likumprojektu "Grozījumi Kriminālprocesa likumā", ar kuru paredzēts noteikt, ka aizturētajam/aizdomās turētajam/apsūdzētajam ir pienākums sniegt patiesas liecības.
52 advokāti ir vērsušies Saeimā un vairākās citās iestādēs ar vēstuli, kurā aicina nevirzīt šo absurdo un antidemokrātisko iniciatīvu. Atkārtot visu vēstules saturu nav vajadzības. Likumprojekta absurdumu var ilustrēt pavisam elementāri: ja vainīgā persona neatzīst savu vainu, tad jau šādu neatzīšanos vien var traktēt kā melus. Tātad, lai ko tur nestāstītu likumprojekta autori un atbalstītāji, faktiskais likumprojekta mērķis ir, draudot ar nelabvēlīgām tiesiskām sekām, piespiest cilvēkus liecināt pret sevi.
Tie no lasītājiem, kuri vēlas iedziļināties argumentācijā pret likumprojektu, var izlasīt medijos publicēto advokātu vēstuli. Tie, kuri iedziļināties nevēlas, var ietaupīt sev laiku, nelasīt arī šo tekstu un jau šajā brīdī sākt komentēt, ar degsmi pierādot savu patiesību un neaptraipīto godu.
Ar to, manuprāt, jau nodarbojas 13. Saeimas deputāts Andrejs Judins, kurš savā tvitera kontā norādīja: "Neviens no 50+ advokātiem, kuri parakstīja vēstuli un aizstāv viedokli, ka apsūdzētais/aizdomās turētais drīkst melot kriminālprocesā, šodien nav atnācis uz Krimināltiesību apakškomisijas sēdi. Šo viedokli neatbalstīja arī [Advokātu padomes] priekšsēdētājs J. Rozenbergs."
Laikam šis krimināltiesību speciālista un deputāta Judina tvīts ir laba pamācība mums visiem, kā pareizi maldināt sabiedrību un atsevišķus cilvēkus. Patiešām, neviens no šiem "50+ advokātiem" uz apakškomisijas sēdi nebija atnācis. Deputāts Judins gan noklusē, vai vispār kāds no viņiem uz sēdi tika aicināts. Šo rindu autors noteikti netika. Domāju, citi parakstītāji arī ne. Vai līdz ar to šis deputāta Judina tvīts gadījumā nav meli? Vai tā ir vienkārši tāda pieļaujama patiesības un faktu slēpšana? Tad aizturētais/aizdomās turētais/apsūdzētais drīkst liecināt tā, kā savus tvītus raksta deputāts Judins? Vai tā ir tikai valdošās partijas deputāta privilēģija, kura desu zaglim no veikala nemaz nepienākas?
Saeimas apakškomisija aicinājusi uz savu sēdi Jāni Rozenbergu, kura pozitīvais viedoklis par iecerēto grozījumu deputātiem jau iepriekš bija zināms. Lai tā būtu! Bet vai tā gadījumā nav politikāniska manipulācija – aicināt to, ko vajag, neaicināt to, ko nevajag, un pēc tam bļaut "viņi nav atnākuši"?
Tālāk Judins – kā jau rūdīts speciālists savā arodā – primitivizē sarežģītu tiesisku jautājumu un sauc par "tiesībām uz meliem" personas tiesības liecināt tikai to, ko persona var un vēlas liecināt, nekaitējot savai aizstāvībai.
Judins, protams, aizmirst piebilst, cik viegli var atzīt par meliem jebkuras liecības, kuras nepatīk izmeklētājam, prokuroram, tiesnesim ar apsūdzošu un notiesājošu tendenci galvā. Judins noklusē arī to, cik regulāri izmeklēšanas iestādes izmanto melus un dažādas viltības, lai iegūtu no personām liecības, tostarp nepatiesas liecības. Kad pats strādāja policijā, varbūt viņš tā nerīkojās. Bet nezināt, ka tādas metodes tiek pielietotas, viņš nevar. Sabiedrībai viņš par tādiem gadījumiem pašlaik nestāsta, bet gan turpina radīt iespaidu, ka pie visa ir vainīgi advokāti. Vai šāda iespaida radīšana sabiedrībai ir meli vai tāda pareizo faktu gudra atlase, stratēģija, kura likumprojekta autoru ieskatā nepārkāptu aizturētā/aizdomās turētā/apsūdzētā pienākumu liecināt patiesību?
Ņemot vērā visu iepriekš teikto, es diemžēl nevaru visus deputāta Judina vārdus ņemt par pilnu. Iespējams, kolēģis Rozenbergs, domājot arī par saviem klientiem, Saeimas apakškomisijas sēdē izteicās citādi un niansētāk, nekā atreferē deputāts tvīterī. Tomēr, lai ieviestu skaidrību, vēlos informēt, ka Latvijas Zvērinātu advokātu padomē (LZAP), kurā pašlaik ir 8 locekļi, par šo jautājumu tika diskutēts. 2 LZAP locekļi neizteica viedokli par likumprojektu, 3 kopā ar pašu Rozenbergu atbalstīja likumprojektu, 3 neatbalstīja. Nezinu, kam pieder ideja izmantot Rozenberga viedokli kā īpaši spēcīgu argumentu, bet, maigi izsakoties, situācija nav tik vienkārša, kā varētu iedomāties Judina konta sekotāji, un ir pat nedaudz dīvaina.
Izbrīnu rada fakts, ka uz Rozenbergu kā autoritāti atsaucās tieši Judins, kurš izmantoja (tiesa gan, aizmuguriski) pret pašu Rozenbergu ad hominem argumentus, kad Saeimā tika apspriesta "oligarhu lietas" materiālu publicēšanas iespēja. Judins saistīja Advokātu padomes noraidošo attieksmi pret viņa rosināto "oligarhu lietas" materiālu publicēšanu ar Rozenberga klientu interesēm. Tas notika 12. Saeimas komisijas sēdē žurnālistu un arī šo rindu autora klātbūtnē. Deputāts Gunārs Kūtris pat bija spiests aizrādīt Judinam, ka advokātu nedrīkst identificēt ar viņa klientiem. Manuprāt, šādi deputāta standarti ir labs piemērs tam, ko tautā sauc par "apavu maiņu lidojumā": kad nepieciešams, Rozenbergs ir gandrīz vai "oligarhu advokāts un rupors", kurš pilnībā identificējams ar saviem klientiem, kad vajag – autoritatīva viedokļa paudējs.
Jā, advokāti sniedz juridisko palīdzību dažādiem cilvēkiem, tostarp personām ar apšaubāmiem morālajiem principiem, tostarp politiķiem. Ja pietiek piekarināt cilvēkam birku "noziedznieks" vai "iespējamais noziedznieks" un ar to atņemt viņam teju visas tiesības, tad tā vairs nav demokrātija. Tas ir nacisma otrais izdevums demokrātisko lozungu aizsegā. Demokrātiskā sabiedrībā likums aizsargā arī amorālus cilvēkus. Kāpēc? Tāpēc, ka pretējā gadījumā valsts milzīgā vara un milzīgie resursi var tikt izmantoti ļaunprātīgi absolūti pret jebkuru, pat visgodīgāko, valsts iedzīvotāju.
Viena no visbiežāk sastopamajām ļaunprātībām no varas pārstāvju puses ir politiķu tieša melošana saviem vēlētājiem, politiska prostitūcija, gada laikā trīs reizes mainot partejisko piederību, vai sabiedrības maldināšana, izmantojot to, ka ne katrs valsts iedzīvotājs tik labi orientējas tiesiskajā regulējumā kā deputāts, kurš šo regulējumu raksta.
Tad kurš patiesībā aizstāv tiesības uz meliem?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
