Edgars Ikstens: Ko darīt ar Latvijas Skolu un jaunatnes dziesmu un deju svētkiem?
Foto: F64

Man bija 11 gadi, kad pirmo reizi piedalījos Vispārējos latviešu Dziesmu un Deju svētkos – tās ir neizdzēšamas atmiņas un patīkamas emocijas. Es domāju, ko līdzīgu varētu teikt ikviens, kurš reiz tajos piedalījies, un nav svarīgi – dalībnieks vai skatītājs. Bet šoreiz ne par svētku atmosfēru, repertuāru vai noformēju.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Mēs turpinām dzīvot Covid-19 pandēmijas epicentrā, kas mūsu ikdienu padarījusi ievainojamu un reizēm pat neciešamu – visi ierobežojumi un tagad vēl murgainais vakcinācijas (ne)plāns.

Aizvadītajā gadā tika lemts atcelt Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkus un to norisi organizēt šogad, bet laika nepielūdzamais plūdums ir parādījis, ka arī šogad tie tīri teorētiski un praktiski nedrīkstētu notikt, bet kāda ir reālā situācija. Lai arī ierasts, svētki notiek vasarā, šodien vēl neviens nav oficiāli pateicis: "Piedodiet, bet arī šogad svētki nenotiks, tie būtu pārceļami vai atceļami!". Mums ļoti patīk pašķendēties par saviem ziemeļu kaimiņiem igauņiem, cik viņiem viss labs un mēs gribētu viņiem līdzināties. Arī Igaunijā šogad tika plānoti šie tautas vērienīgie kopības svētki, bet varas iestādes oficiāli paziņojušas – svētki pārcelti uz 2023.gadu. Tikmēr pie mums, visnotaļ ticami, ka iespējams atbildīgā ministrija klusībā zīmē plānus, kā šos svētkus, kaut vai modificētā veidā, bet tomēr organizēt. Iespējams, rokas berzē arī svētku mākslinieciskā padome, lai apgūtu iezīmēto finansējumu.

Lai pasargātu sevi un apkārtējos, aizvien esam spiesti dzīvot ierobežojumos - nedrīkstam pulcēties, organizēt ballītes, apmeklēt lielveikalus, lielie sporta pasākumi nenotiek, nerunājot par kultūras pasākumiem – koncertiem un izrādēm un tā joprojām.

Bet kā ir ar dziesmu un deju svētkiem?

Es saprotu vēlmi sekmēt latvisko dzīvesziņu, dziesmās un dejās spodrināt Latvijas kultūras kanonu, bet par kādu cenu? Manā pieredzē ir vairāki nacionālā un reģionālā līmeņa dziesmu un deju svētki un patiesi, cienu un novērtēju to esamību, bet šis nav tas laiks, kad varētu ar vieglu prātu, riskēt ar mūsu bērnu un sabiedrības veselību. Esmu dzirdējis, ka jau vairākas skolas pašas pieņēmušas lēmumu, ka, ja Dziesmu un deju svētki notiks, viņu kolektīvi tajos nepiedalīsies. Šis arī nav īstais brīdis, lai runātu par kādu modificētu pasākumu – vienas vai divu dienu sadziedāšanas un sadejošanas "paraugdemonstrējumu". Teju visi mēs zinām, ka, lai uz svētkiem aizbrauktu, jāiziet virkne sagatavošanās posmu – mēģinājumi, kopmēģinājumi, skates, konkursi, "koru kari" un citi atlases pasākumi, bet kā zināms, īsti nevienam nav bijis laika tiem atbilstoši sagatavoties. Tāpat, svētku laikā vēl tiek "pieslīpēti" dziedājumi un deju soļi, lai visi kopā varētu izbaudīt augstu māksliniecisko sniegumu.

Vai tad, ja vecāki, bažījoties par savu atvašu veselību un neļaujot tajos piedalīties, atļausim piedalīties nepilniem kolektīviem, mājā palikušajiem laupot svētku sajūtu? Personīgi atceros to sajūtu kādu piedzīvoju, kad man nebija iespēja piedalīties Dziesmu un deju svētkos, kas tika rīkoti par godu Rīgas 800.gadadienai, jā, tajos pašos, kuru laikā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga uzstājās ar slaveno runu – "mēs esam stipri, mēs esam raženi".

Es esmu Dziesmu un deju svētku kustības piekritējs, taču domāju, ka šis ir brīdis, kad oficiāli paziņot, ka Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki šogad nenotiks un tie tiks pārcelti uz vēlāku, drošāku un paredzamāku laiku un tad, ja tik ļoti vēlamies, vienas nedēļas vietā, tos organizēt divas nedēļas vai divus un vairākus gadus pēc kārtas (protams, nevajag arī pārspīlēt, jo tas arī kaut ko arī maksā). Savukārt, ja mēs visi kopā nevaram samierināties ar to, ka svētki nevar nenotikt, tad būtu tikai pareizi ļaut notikt visam pēc kārtas – masu pasākumiem kaut vai tajā pašā Mežaparka estrādē un citviet, atklātas un vērienīgas sporta sacensības visos Latvijas novados un tiem, kas izslāpuši pēc brīvā laika pavadīšanas tirdzniecības centros, pavērt to durvis plaši visiem, kas to vēlas.

2001. gada Dziesmu un deju svētkos V.Vīķe-Freiberga teica: "Mēs zinām, ko mēs gribam! Un ko mēs gribam, to mēs varam! Ko mēs varam, to mēs darām!" Šodien es zinu, ko es gribu – es gribu veselību, noturīgu sabiedrības imunitāti un atkalredzēšanās prieku, bet tādu, kas balstīts uz saprātu. Es nevēlos, ka tiek eksperimentēts ar sabiedrības veselību, jo varu tikai un vienīgi pievienoties premjera Kr.Kariņa sacītajam: "Katra zaudēta cilvēka dzīvība mūsu valstī ir traģēdija. Mēs kopā varam panākt, ka šīs traģēdijas nenotiek."

Pabeigsim iesākto, lai ar patiesu gandarījumu jau pēc kāda laika varam satikties Mežaparka estrādē. Veselību, spēku un izdošanos mums visiem!

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form