Edmunds Frīdvalds, 'Rīgas Laiks': Mutes palaišana  (95)

Sievietēm, tāpat kā Austrumiem, patīk saglabāt savu neizdibināmību. Vienīgā atšķirība šeit būtu tā, ka Austrumu noslēpumainība veidojusies, praktizējot gadsimtiem un pat gadu tūxtošiem ilgas tradīcijas, bet īso ievadkursu sieviešu teatrālās un virspusīgās noslēpumainības pamatos bez grūtībām atradīsim Rozamundes Pilčeres romānu ekranizējumos vai no estētiskā viedokļa visai apšaubāmās par ģimenes budžetu veidotās privātās fotosesijās, kur šī noslēpumainība izpaužas visai nesimpātiskās formās, no kurām gribētos apraxtīt vismaz spilgtāko piemēru, lai ikvienam būtu skaidrs, par ko mēs runājam.

Teixim, rīta saules staros sasilis bērzs, aiz kura cenšas paslēpties par bērza diametru divreiz platāka daiļā dzimuma pārstāve. Ar vienu roku, kuru rotā neskaitāmas speciāli fotosesijai iegādātas sprādzes, viņa apskāvusi stumbru. To pašu viņa cenšas paveikt arī ar vienu kāju, taču rezultāts vairāk atgādinātu neveiklu mēģinājumu uzrāpties pa gludu stumbru, jo kāja ir pārāk īsa un resna, lai stumbram apvītos eleganti. Otra kāja apstākļiem pilnīgi nepiemērotā sarkanā kurpē uz augsta papēža kā ortopēdiskā protēze, ko piemirsusi kāda filmēšanas grupa, rēgojas otrpus stumbra. Kompozīciju vainago galva, pēc visām pazīmēm spriežot, īsi pirms fotosesijas pabijusi frizieru un meikapa ārtistu rokās, kuri, pārvarēdami profesionālo riebumu, darījuši neiedomājamo, lai izpildītu cienījamās klientes vēlmi "izveidot kaut ko tādu neparastu, neikdienišķu", kas parasti lielos vilcienos atgādina centienus kādā skolas amatierteātrī uzvest "Kleopatru", piešķirot galvenās lomas atveidotājiem, 8. B klases dramaturguprāt, īstai ķēniņienei tipiskāko.

Tad nu lūk, puse no šīs galvas paslēpusies aiz tā paša nabaga stumbra, kurā modeles lomā iejutusies mājsaimniece vai ofisa planktona dīva ieķērusies tikpat stingri kā vīra elkonī, kad ģimene, iepērkoties lielveikalā, iet garām dzērienu stendiem, bet puse sejas, daļēji paslēpusies nedabiski stīvās cirtās, stingi raugās objektīvā ar vienu aci, kuru līdz pusei sedz no acu ēnas smaguma noslīdzis plaxtiņš. Tādi mēdz būt sievietēm, kuras pārāk bieži grēko ar stipro alkoholu vai arī dzīvo ar vīru, kurš ģimenes strīdus paradis risināt ar paņēmieniem, noskatītiem boxa maču translācijās. Šaurajā spraudziņā starp plaxtiem redzam to, kas arī iecerēts kā "īpašais noslēpumainais skatiens".

Es šādā attēlā redzu vairākus ticamus scenārijus. Sieviete ir nomaldījusies no kādas retrītu vai tīmbildinga nometnes un tagad meklē ceļu atpakaļ, slēpjoties aiz kokiem, jo pa mežu upura meklējumos klīstot visādi slimie. Tikpat labi tā varētu būt arī daļa no kādas tīmbildinga spēles, kurā kolektīva saliedēšanas interesēs ofisa planktons, sadalījušies grupiņās pa trim, neskaitot termosu, meklē savu pazudušo priekšnieci, kamēr viņa, paslēpusies aiz tā paša bērza, vēro padotos, vērtējot viņu lojalitāti, spēju orientēties netipiskās situācijās un efektīvi rast nestandarta izaicinājumu risinājumus.

Taču es zinu, ka to redzu vienīgi es. Pati uz dažām stundām modeles lomā iejutusies sieviete ar lielo burtu, saņemot gatavās fotogrāfijas, tūliņ rīko vakariņas tuvākajiem paziņām un radiem, lai palepotos ar veikumu. Visdrīzāk tieši apraxtītā fotogrāfija ir tā, pie kuras viņa viesu uzmanību vēlas pakavēt visilgāk, dodot samērā skaidrus mājienus, ka šajā kadrā fotogrāfam tik spilgti izdevies iemūžināt daudzināto sievietes noslēpumainību, kas koncentrējusies samocītajā pozā un nedzīvajā skatienā.

Kad viesi aizgājuši un sākas jauna darba nedēļa, šāda sieviete, glaimu iedrošināta, izkāpj no fotogrāfijas rāmjiem un savu noslēpumainību tā vai citādi turpina tiražēt jebkura veida komunikācijā. Bet, tā kā dzīve nav kino un pat ne fotogrāfija, šī pie sava noslēpumainības plīvura jau pieradusī jaundzimusī dieviete sastopas ar situācijām, kurām nav paredzēta vieta dzīvē, kam, viņasprāt, vajadzētu noritēt saskaņā ar iepriekš raxtītajiem scenārijiem.

Jā, runājot par savu noslēpumainību kā dievu dāvanu, šāda sieviete vēlas justies novērtēta. Un te sākas. Izrādās, mūsu laikmetā valda totāls džentlmeņu deficīts, uzmanības apliecinājumu ir par maz vai arī tie neatbilst iecerētajai formai. Viņu scenārijā paredzēts, ka atslēdziņu no šīs noslēpumainības dabūs vienīgi tas, kurš spēs apburt un pārsteigt. Izrādīsies, ka puspievērtās acs skatiens kadrā nedzīvi sastindzis ne tādēļ, ka apbrīnotu fotogrāfa sarežģītos statīvus, exponometrus un vesti ar daudzajām kabatām, bet gan izliekas miris, gaidot brīnumu, pārsteigumu, kas norautu šīs noslēpumainības plīvuru un atdzīvinātu "sievietes būtību", gluži kā Antiņam to savulaik paveicās nostrādāt ar Saulcerīti.

Bet paturi prātā, vīrieti, kurš gatavojas bārstīties ar komplimentiem vai pat esi gatavs pārsteigt kādu sociālajos tīklos vai bārā noskatītu dievieti. Nepateicība ir tā alga, kādu viņas gatavas maxāt par sniegto pārsteigumu, un tev dārgi var nākties maxāt par mutes palaišanu. Ja par neveixmīgu komplimentu vēl tixi cauri ar rupju atgrūšanu, tad mutes palaišana jau pavisam burtiskā nozīmē var beigties ar bēguļošanu no policijas, kā tas vēl pavisam nesen gadījies kādam melnādainajam, pagaidām vēl nenoskaidrotam vīrietim Amerikā. Viņš gribēja būt tas Antiņš, kas paveiktu citam nepaveicamo. Sagaidījis skaistu marta svētdienas rītu, viņš iekaroja kādas slēgtas augstceltnes Stikla kalnu, lai pārsteigtu savu dusošo princesi ar maigiem lūpu un mēles pieskārieniem miegā. Tā, kura miegā atgādināja skaistu pasaku princesi, pamodusies izrādījās nikna fūrija no kādiem seniem mītiem. Nerunājot par to, ka, atverot acis, viņas pirmie vārdi būtu: "Tas esi tu, mans princi? Vai nevēlies kaut ko iekost? Man ledusskapī ir pica un alus!", viņa mīlētāju patrieca no saviem apartamentiem un uzrīdīja viņam ASV policiju, par kuras cietsirdību un visatļautību jau klīst leģendas.

Vēl skumjāku stāstu savulaik nācās lasīt vietnē reddit.com. Tas arī notika reiz Amerikā. Kāda jauna sieviete vairākus gadus sūdzējās par regulāru miegainību, dīvainiem sapņiem, kuros vienmēr viens un tas pats vīrietis sakārto viņai segu, skūpsta viņai pieri, izlaiž pirxtus caur viņas zīdainajiem matiem. Kā vēlāk noskaidrojās, mājas saimniecei, pie kuras jaunā dieviete īrējusi dzīvokli, bijis dēls, kurš jau no pirmā acu skatiena iemīlējies īrniecē. Tā kā viņa rīcībā bijušas visu dzīvokļu atslēgas, viņš savas mīļotās prombūtnes laikā apstaigājis viņas dzīvokli, berot miegazāles visur, kur vien varējis tās sabērt. Bet naktīs apciemojis saldi dusošo princesi, lai skūpstītu viņu miegā un pielūgtu viņu, uz ceļiem nometies viņas gultas priekšā. Un atkal nepateicība. Kad romantisko mīlētāju ar stekiem jau slānīja kādā no policijas iecirkņiem, viņa neatnāca, lai lūgtu viņu atbrīvot. Viņa tikai pretīgumā noskurinājās, kad policija ļāva apskatīt pie vīrieša atrasto kolekciju, kas pārsvarā sastāvēja no viņas matiem, veļas un bižutērijas piederumiem. Vīrieša mīlas alkas apklusa kāda cietuma mūros, viņa skūpstiem pastieptās lūpas tapa pārsistas, bet cerība vēl kādreiz miegā sakārtot segu uz mīļotās pleciem – zaudēta uz mūžiem.

Esi piesardzīgs, vīrieti, pirms palaid muti! Tavs skūpsts dusošo princesi var pārvērst neglītā krupī, jo sievietes priekšstati par pārsteigumu un brīnuma dabu 90% gadījumu atšķiras no taviem labākajiem nodomiem.