Pavisam nesenā pagātnē mūsu valstī tika izveidota svarīga iestāde – Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija jeb vienkārši regulators. Saeima tam ir uzrakstījusi īpašu likumu un uzdevusi aizsargāt patērētāju intereses nozarēs, kur brīvais tirgus pats sevi nespēj sakārtot, jo ir par vārgu monopolistu un tiem līdzīgo priekšā.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Tā veidošanās vēsture deva cerības, ka šī būs zinoša un patiesi neatkarīga iestāde, kas stingri stāvēs visu enerģijas, telefona, pasta, un dzelzceļa izmantotāju interešu sardzē. Ar Briseli harmonizētais likums lika tā piecus padomes locekļus izvēlēties konkursa kārtībā, atvēlēja tiem tūkstošos skaitāmas algas, deva plašas pilnvaras un piešķīra tā lēmumiem likumam līdzīgu spēku.

Pavisam nesen DELFI lasītāji tika informēti, ka regulators gatavojas skatīt pirmo patērētāju tiesību pārkāpuma lietu: “Ivars Golsts pret “Latvijas Mobilais Telefons SIA””. Strīds bija regulatora debija patērētāju tiesību aizsardzības jomā. Līdz šim patērētāju aizstāvību visai sekmīgi veica Patērētāju tiesību aizsardzības centrs, bet regulatora likums šos strīdus regulējamajās nozarēs tagad liek skatīt pašam regulatoram.

Regulators ir šo lietu izspriedis un mēs varam uzzināt kādas tad ir mūsu izredzes, nonākot situācijā, kad kāds lielais pakalpojumu sniedzējs būs kārtējo reizi uzspļāvis mūsu niecīgajām patērētāju tiesībām. Diemžēl, šī strīda izspriešanas process un iznākums liek domāt, ka mūsu izredzes ir drūmas. Regulatora padomes lēmums, kuru Delfi kā publisku dokumentu dara pieejamu saviem lasītājiem, un kurš pēc stāšanās spēkā iegūs precedenta spēku, ir pilns ar absurda kalngaliem un juridiski analfabētiskām konstrukcijām.

Pirmais absurds

Turpmāk, ejot iepirkties vai slēdzot līgumu, aizmirstiet par veselo saprātu, Patērētāju tiesību aizsardzības likumu, vai pat to, ko jums rakstiski apliecina Patērētāju tiesību aizsardzības centra (PTAC) direktors! Tas nav svarīgi – vienīgais, kas noteiks jūsu taisnību, būs valodnieku viedoklis.

Pieņemot lēmumu, regulatora rīcībā līdzās abu strīdīgo pušu argumentiem un viedokļiem bija specializētas valsts iestādes, kas jau gadiem ilgi nodarbojas ar patērētāju tiesībām, atzinums un valodnieku viedoklis (tā gan ir dīvaina pēdējos laikos ieviesusies prakse – prasīt valodas institūtam viedokli par to, ko runājam un lasām – it kā mēs paši vairs neticētu savām acīm un smadzenēm!).

Kompetentākie valsts eksperti ir viennozīmīgi atzinuši, ka ir noticis pārkāpums, bet pieaicinātie valodnieki nav pat sapratuši jautājuma būtību un tā vietā, lai atzītu, ka OKartes materiālos nekur nav runāts par avansa termiņa izbeigšanos ātrāk nekā sākotnēji nopirkts, spriež par avansa dzēšanu un termiņu pieskaitīšanu. (Ar abiem atzinumiem lasītāji var iepazīties šeit.).

Lēmuma aprakstošajā daļā regulators caur sakostiem zobiem stipri vienkāršotā veidā gan piemin PTAC atzinumu, taču konstatējošajā daļā par to neliekas ne zinis un lemj, vadoties tikai pēc valodnieces “objektīvā” viedokļa.

Otrais absurds

Turpmāk, pērkot veikalā maizi, neaizmirstiet apskatīties vai uz etiķetes nav minēta tīmekļa adrese, jo, ja ir – var izrādīties, ka tā nemaz nav maize, ko jūs pērkat. Un, ja jūs piederat pie tām divām trešdaļām Latvijas iedzīvotāju, kam internets nav pieejams, jūs regulatora acīs esat vienkārši lūzeris.

Pretēji tam, ka patērētāju tiesību likumā ir noteikts, ka “pakalpojuma sniedzēja pienākums ir iepazīstināt patērētāju ar patiesu un pilnīgu informāciju (…) norādot to marķējumā, pievienotajā lietošanas pamācībā (skat. pievienotos dokumentus), tehniskajā pasē vai citādā rakstveida informācijā”, regulators demonstrē savu klajo juridisko analfabētismu, apgalvojot, ka “OKartes lietošanas instrukcija nevar tikt uzskatīta par galīgu un izsmeļošu informācijas iegūšanas veidu par OKartes pakalpojumu” un līdz ar to katram no mums, izdarot kādu pirkumu, turpmāk būs jāsērfo internetā, jāzvanās pa firmu informācijas telefoniem un varbūt vēl jāpasēž bibliotēkās.

Trešais absurds

Taisnības meklētāji – turpmāk ejiet regulatoram ar līkumu! Jo regulators uzskata, ka viņš nevar iejaukties civiltiesiskās attiecībās starp paša regulējamiem uzņēmumiem un to pakalpojumu saņēmējiem. Tas nekas, ka saskaņā ar regulatora likumu tā pirmā un galvenā funkcija ir “patērētāju interešu aizstāvība” - regulators paziņo, ka tas, atšķirībā no, piemēram – Patērētāju tiesību aizsardzības centra, Konkurences padomes, Valsts iekšējā tirgus aizsardzības biroja vai citām līdzīgām specializētām ārpustiesas tirgu pārraugošām iestādēm, kam dotas līdzīgas funkcijas sakārtot tirgus vidi un atslogot tiesu sistēmu no triviālu un ar īpašu likumu noteiktu jautājumu risināšanas, ar šādiem sīkumiem nenodarbosies.

Turklāt, tas atkal sanācis kaut kā juridiski stulbi, mēģinot atsaukties uz Civillikuma pantu, kura gars pieprasa pilsoņiem atturēties no Linča tiesām vai citāda veida taisnības ņemšanas savās rokās, nevis liedz valsts iestādei pildīt savus ar likumu noteiktos uzdevumus.

Saskaņā ar likumu sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas pamatprincipi, aizstāvot lietotāju intereses, ir taisnīgums, atklātība, neitralitāte, vienlīdzība un proporcionalitāte. Šajā lietā regulatoram ar tiem ir klājies ļoti grūti.

Nesaprotama un pretlikumīga ir strīda izskatīšanas uzsākšanas novilcināšana – pusotru mēnesi pēc strīda pieteikuma saņemšanas regulators necēla ne ausu un sarosījās tikai pēc īpaša prasītāja atgādinājuma, lai regulators beidzot sāktu pildīt savus tiešos pienākumus.

Uzkrītoši “taisnīga un neitrāla” ir rūpīgā argumentācijas kriksīšu piemeklēšana un mudžināšana par labu faktiskajam monopolistam, vienlaikus atmetot jebkādus patērētāja argumentus un valsts kompetentāko ekspertu viedokli. Līdzās cītīgai LMT reklāmas bukletiņu pārrakstīšanai savā lēmumā, cenšoties aiz nevajadzīgas informācijas gūzmas paslēpt strīda īsto būtību, regulators izliekas neredzam jau notikušu likuma un līguma pārkāpumu - LMT spēcīgajai juristu komandai bija vajadzīgs desmit reižu ilgāks laiks nekā noteikts likumā, lai atbildētu uz sava klienta pretenziju.

Toties regulators mēģina izcelties ar juridisku “jaunradi”, cenšoties piemērot par sliktu patērētājam citās tiesību sistēmās lietotu ”habitual contract” principu -- patērētājs “(…)neizteica pretenzijas par notikušo faktu, tādējādi piekrītot OKartes atjaunošanas praksei un lietošanas principiem.” Kaut kā muļķīgi gan ir aizmirsies, ka Latvijā patērētājs savas prasības par tiesību pārkāpumu var pieteikt gada laikā un šīs iespējas neizmantošana nekādi neveido līgumiski saistošu precedentu.

Augstākā mērā dīvaina, ja ne pretlikumīgu ieinteresētību apliecinoša, ir regulatora tiekšanās likumā prasīto informācijas sniegšanas principu aizvietot ar LMT propagandēto informācijas pieejamības standartu (skat. pievienotos dokumentus). Ar to mums jāsaprot, ka LMT uzskata (protams, arī regulators) : “ja klientam vajadzēs, tas atradīs”, nevis “sniegsim likumā noteikto informāciju tā lai nerastos pārpratumi”.

Cītīgi stāvot “lietotāju interešu” sardzē, regulators nekādi nereaģē uz galēji nekaunīgu un pretlikumīgu LMT “noteikumu”: “LMT patur sev tiesības vienpusēji mainīt ar pakalpojumu saņemšanu saistītos noteikumus”. Ir jābūt pilnīgam juridiskam analfabētam, lai nezinātu privāttiesību pamatu pamatus, ka līgums ir pušu vienošanās un civiltiesiskajiem darījumiem ir jābūt balstītiem uz pušu vienlīdzības principu.

Turpinot “aizstāvēt lietotāju”, regulators nevēlas izmantot savas tiesības izteikt viedokli par LMT noteikumiem, kuri čum un mudž ar kliedzošām nelikumībām (piemēram, LMT atļāvies par nepārvaramu varu pasludināt trešo personu un valsts iestāžu rīcību !!!), toties ir nasks uzsvērt, ka lai gan LMT noteikumiem nav nekādas vainas, tas ir svinīgi solījies tos uzlabot.

Un kronis visam – nekaunīga un nekādi nemotivēta kompetento PTAC ekspertu atzinuma atmešana par labu lietas būtību pārprotošam un par objektīvām un subjektīvām patiesībām filozofējošam lingvistu viedoklim!

Uzmācas rūgtas pārdomas – vai tiešām šis būtu gadījums, kad sabiedrība sev uz kakla ir dabūjusi vēl vienu kantori, kas vai nu ir pilnīgi nekompetents vai arī par vienīgajām interesēm uzskata beznosacījumu izpatikšanu tiem, kam ir dziļas kabatas?

Atliek vien cerēt, ka prasītājs izmantos savas tiesības regulatora sastrādāto pārsūdzēt tiesā. Un turpināt cerēt, ka tiesa sapratīs, ka mums visiem ir dotas arī specifiskas patērētāju tiesības, kas, lai cik neparastas un neērtas, tomēr ir jāievēro.

Pievienotie dokumenti:

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form