Eduards Cauna, 'Rīgas Laiks': Mācāmies dzīvot digitāli
Foto: PantherMedia/Scanpix

"Zviedrijas krīzes gatavības aģentūra šodien nolēmusi izmeklēt apjomīgu valsts informācijas tehnoloģiju (IT) pakalpojumu avāriju, kas sākās 25. novembrī kādā IT kompānijai Tieto piederošā datu centrā, sabojājoties datu glabāšanas iekārtām. [..] nelaime sākusies ar kāda cietā atmiņas diska avāriju, kas sabojājusi saglabātos datus."
nozare.lv, 5. decembris

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

"Nē, es nekad nelietoju internetbanku," mierīgi man paskaidro Deivids, nepilnus trīsdesmit gadus vecs portugāļu izcelsmes ņujorkietis. Saruna notiek, mums abiem stāvot garā rindā pastā, lai Deivids varētu veikt ikmēneša maksājumu par dzīvokļa īri – maksājumu, kurš prasītu pāris minūtes internetbankā.

Deivids nav nekāds tumsoņa, pabijis daudzviet pasaulē, dzīvojis Londonā un Honkongā, prot piecas sešas valodas. Un viņš ir stingrs savā pārliecībā, ka internetbanka ir "slikti". Ir ne mazums cilvēku, kas apzināti nelieto arī kredītkartes vai pat banku pakalpojumus vispār. "Tas viss ir datorā, un to viegli var nozagt" – tāda ir viņu pārliecība. Neērti? Noteikti. Droši? Varbūt.

Nevar apgalvot, ka viņiem nemaz nebūtu taisnība. Ik gadu tiek nozagti miljoniem kredītkaršu datu. Šā gada aprīlī hakeri ieguva, pēc pašu apgalvojuma, datus par 2,2 miljoniem kredītkaršu, ielaužoties Sony PlayStation tīklā. Tomēr bankas ievieš arvien jaunus pretpasākumus. Arī Latvijā tiek lietota VISA un MasterCard izstrādātā 3D Secure sistēma, kas, norēķinoties ar karti internetā, pieprasa papildu paroli, kuru zināt tikai jūs.

Norēķināties ar karti taču ir tik vienkārši. Latvijā mēs esam skrupulozi un prasām PIN kodu pat 50 santīmu braukšanas biļetei. Bet daudzviet pasaulē par savu hamburgeru varat samaksāt ar karti 1–2 sekundēs bez paraksta vai PIN koda. Tā teikt, nav jēgas krāmēties dēļ sīkumiem. Iespēja krāpšanai? Noteikti. Tomēr uz kopējā naudas plūsmas fona tie ir nenozīmīgi sīkumi, kuru dēļ nav vērts ziedot ērtības.

Bez finansiāla apdraudējuma pastāv arī privātuma apdraudējumi. Vai sociālie tīkli apdraud mūsu drošību? Nu, varat dzīvot mežā, kur neviens par jums nezina un, piedodiet, arī neinteresējas. Bet tas ir tik normāli, ka cilvēki viens par otru interesējas. Ja neesat sociālajos tīklos, jūs daudz ko svarīgu tā arī neuzzināt par tuviem cilvēkiem, kurus it kā pazīstat. Viņi laiku pa laikam ieraksta kaut ko tviterī, ieliek kādu bildi draugos, atzīmē kādu klipu vai rakstu, kas viņiem patīk, bet jums tas viss paslīd garām. Vai viņi sevi "atmasko" un pakļauj apdraudējumam? Nu, nevajag ik pārdienas tvītot "priekšnieks ir idiots", bet citādi apdraudējums ir niecīgs. Jā, draugos ir visas jūsu vēstules, un, zinot elektroniskās komunikācijas īpatnības, daudzas no tām ir pat ļoti atklātas. Un, jā, pieslēgšanās draugiem nav šifrēta, līdz ar to jūsu parole ir diezgan vienkārši iegūstama gan parastajā, gan bezvadu tīklā. Vai tāpēc atteikties no to lietošanas? Daudzi vien paraustīs plecus un atmetīs ar roku. Ieguvumi ir lielāki par trūkumiem.

Trešais apdraudējums ir kontroles zudums pār savu datoru. Vai esat droši, ka jūsu dators nav kļuvis par ķīniešu hakeru mafijas inficētu zombiju, kas tiek izmantots spama pārsūtīšanai? Ka kāds nemanāmi nepārlūko jūsu dokumentus? Pirms gada publicētajā APWG ziņojumā apgalvots, ka 48% datoru ir inficēti.

Šo nedraudzīgo programmu uzvedība var būt dažāda. Vienkārši failu dzēšana vairs nav modē, jo nenes peļņu. Visizplatītākā ir reklāmas programmu ieinstalēšana, kas pārlūkprogrammās vietā un nevietā rāda reklāmas. Tad seko jau pieminētā datoru zombēšana un pakaļdurtiņu iedibināšana, kas ļauj piekļūt datorā esošajiem failiem vai sekot ikvienam peles klikšķim vai taustiņa piespiedienam (jā, arī nolasīt ievadītās paroles). Risinājums – apgādājieties ar solīdu vīrusu ķērāju. Uzreiz. Varat pirkt Kaspersky vai McAfee, varat lietot bezmaksas AVG Free vai AntiVir.

Vēl viena skumjā ziņa ir tā, ka jūsu datora cietais disks noteikti ies bojā. Nav šaubu, ka tas notiks, jautājums ir tikai, kad. Tas ir datu zuduma apdraudējums. Pēc Google pētījuma datiem, ik gadu iet bojā viens no katriem 14 cietajiem diskiem. Jūsējais tikai stāv rindā. Tāpēc ir jābūt plānam, kā saglabāt visu to vērtīgo, kas datorā atrodas. Vienkāršākais ir regulāra kopēšana uz ārējā cietā diska. To neizdarot, jūsu dokumenti, jūsu mūzikas, filmu un attēlu kolekcija vienā dienā vienkārši pazudīs.

Un nevajag apmierināties vien ar ārējo disku (arī tas var iet bojā…). Domājot par datora satura saglabāšanu diska bojāejas vai datora zādzības gadījumā, failu un jo īpaši dokumentu kopijas ērti var saglabāt, kā tagad saka, mākoņos – attālās datu krātuvēs, kas pieejamas caur internetu. Tās lietot ir ļoti vienkārši un saprātīgos apjomos par brīvu. Viens no pēdējā laikā populārākajiem pakalpojumiem Dropbox ļauj izveidot datorā direktoriju, kura kopija atrodas mākonī. Tiek saglabāts ne vien katrs tajā esošais fails, bet pieejamas arī iepriekšējās versijas. 2 GB vietas ir par brīvu, kas dokumentu krātuvei varētu būt pietiekami. Papildu ērtība ir tā, ka Dropbox saturs ar jums vien zināmu paroli pieejams jebkurā citā datorā, kas pieslēgts internetam, kā arī planšetdatorā un viedajā telefonā.

Joprojām plaši lietots un relatīvi drošs paņēmiens ir dokumentu un citu failu nosūtīšana pašiem sev e-pastā, zinot, ka, piemēram, Google GMail katram piedāvā vairāk par 7 GB vietas un gandrīz pilnībā garantē datu saglabāšanu. Jā, arī viņiem nemitīgi iet bojā cietie diski, taču katram failam ir vairākas kopijas, kas tiek uzglabātas dažādās pasaules vietās.

Bet, atgriežoties pie privātuma, vai emm… Google lasa jūsu e-pastu un ieskatās saglabātajos dokumentos? Lasa gan un pa retam arī ieskatās. Tiesa, "lasa" dators un parasti tikai tāpēc, lai parādītu jums piemērotu reklāmu, kas pieskaņota vēstuļu saturam. Jāsaprot, ka Google darbiniekus maz interesē, ko raksta Rasma Kociņa no Brocēniem, un jūs esat viens no simtiem miljonu klientu.

Cita lieta, ja par jums ieinteresējusies valdība. Nesen atklājās, ka Savienoto Valstu drošības iestādes bieži un daudz izmanto kādu 1986. gadā (tātad vēl pirms tīmekļa rašanās) pieņemtu likumu, kas tām ļauj ieskatīties elektroniskajās pastkastītēs bez kratīšanas ordera. Tāpat zinām, ka arī Latvijas interneta pakalpojumu nodrošinātājiem ir laba "sadarbība" ar mūsu drošības iestādēm.

Nevajadzētu gan pārāk nervozi reaģēt uz ziņu, ka kāds lasa jūsu e-pastu. Tas izsenis zināms kā viens no nedrošākajiem sazināšanās līdzekļiem, savā ziņā kā pastkarte, ko var apskatīt katrs garāmgājējs. Pavisam nesen tas gan kļuvis nedaudz drošāks, daudzviet piedāvājot šifrēto pieslēgumu (piemēram, inbox.lv varat izvēlēties "Šifrēta ieeja").

Digitālie apdraudējumi, par kuriem esat dzirdējuši ziņās, ir reāli. Dati mēdz pazust, un tie mēdz nokļūt neīstajās rokas. Tomēr negribētu piekrist, ka datora, internetbankas, sociālo tīklu vai e-pasta nelietošana būtu pareizā atbilde. Mēs taču neatsakāmies kāpt automašīnā tikai tāpēc, ka "kaut kas var notikt".

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form