Jebkuras nacionālās kultūras pamats ir valoda. Valoda ir visspēcīgākais līdzeklis mūsu materiālā un garīgā mantojuma saglabāšanai un attīstībai. Katras tautas valoda ir ieguldījums pasaules civilizācijā. Tās izzušana novedīs pie svarīgu kultūras zināšanu zaudēšanas, kuras tā pārstāvēja gadsimtu gaitā. Etniskajām kopienām valoda ir tradīciju nesēja. Zinātnieki apgalvo, ka aptuveni 90% visu šodienas valodu būs zaudēti un puse to pazudīs līdz gadsimta beigām.
Bet to ir apmēram trīs tūkstoši. Kopā ar tām pazudīs stāsti, mīti un leģendas, kopā ar to – daudzu tautu īpašā pasaules uztvere. Katrai tautai ir absolūta nepieciešamība attīstīt savu valodu, kas ir viena no svarīgākajām nacionālās apziņas izpausmēm, ko sauc pretrunīgajā vārdā "nacionālisms". Nacionālisms ir piederības sajūta savai nācijai, izpratne par savas nācijas tiesībām saglabāt savu valodu un kultūru. Nedrīkst sajaukt "nacionālismu" ar "nacismu", jo nacionālisms nekādā ziņā nenozīmē kaut kādu nevienlīdzību ar citu tautību pārstāvjiem, nenozīmē atšķirīgas tiesības un pienākumus dažādu tautību cilvēkiem. "Nacionālisms" ir kaut kas negatīvs vai pat noziedzīgs tikai impērijas acīs – kā spēcīgs organizatorisks faktors, kas spēj novest līdz sabrukumam. Runājot nosacīti, var teikt, ka nacionālists ir ikviens, kas uzskata sevi par jebkuras nācijas pārstāvi vai kurš uzskata sevi par jebkuras valodas turētāju. Impēriju veidojošo nāciju šovinisma pamatā, cilvēku impēriskās domāšanas pamatā arī ir nacionālisms.
Daudz disertāciju ir rakstīts par nacionālo kultūru un valodu saglabāšanu. Tās visas runā par to, kā saglabāt mazo tautu kultūru, kuru valodas dažādu iemeslu dēļ jau atrodas uz pazušanas sliekšņa. Par iemeslu tam var būt: neliels valodas pārvaldītāju skaits; iespējams, nacionālo valodu funkcionālās attīstības līmenis ne vienmēr atbilst mūsdienu sabiedrības sociolingvistiskajām vajadzībām; kādu politiska rakstura iemeslu dēļ etniskajai grupai var nebūt savas valsts vai teritoriālās autonomijas; cilvēki varbūt dzīvo nelielā skaitā citas nācijas vidū. Tās visas ir disertācijas par to, kā "glābt tos, kas jau ir ceļā uz izzušanu", kā saglabāt valodu ikdienas dzīvē un novērst nacionālās kultūras pazušanu. Zinātnieki nerunā par to, kā mūsdienu pasaulē nodrošināt valodai pilnvērtīgu dzīvi, lai tā nekad nebūtu apdraudēta.
Latvijā ir unikāla situācija – iedzīvotāju vairākuma valoda, kas tiek atzīta par valsts valodu, kurai nepastāv izzušanas draudu, faktiski ir apdraudēts valsts valodas statuss. Tā pakļauta izspiešanas riskam. Valsts valodas vide publiskajā sfērā visā Latvijas teritorijā vēl nav atjaunota, un ir nepieciešams to aizsargāt, lai saglabātu valsts valodas kvalitāti, lai neiekļautu valodu to skaitā, kas neatbilst sociolingvistiskajām vajadzībām mūsdienu sabiedrībā. Lingvisti uzskata, ka ir vairāk nekā 20 valodas funkciju sabiedrisko attiecību jomā, un to īstenošanai valodai jābūt funkcionālam stilam, leksiskai bāzei, literārajai normai. Protams, tiek uzskatīts – ja tā ir valsts valoda, tad tās prioritāte ir "nesatricināma". Faktiski latviešu valodas prioritāte joprojām ir ļoti apšaubāma un pakāpeniski tiek veidota tikai ar administratīviem pasākumiem. Nacionālās mentalitātes īpatnības, kas veidojās senos laikos, un padomju laika notikumi Latvijā radīja būtisku kaitējumu latviešu valodas saglabāšanas un attīstības apstākļiem, bet latviešu valoda ir viena no vecākajām valodām Eiropā, kopā ar lietuviešu valodu veido atsevišķu valodu atzaru, kas sakņojas sanskritā un indoeiropiešu grupas valodās.
Pasaulē ir tikai aptuveni 200 valodu, kurās runā vairāk nekā miljons cilvēku, un starp tām ir latviešu valoda. Jānorāda, ka, neskatoties uz situāciju, kādā latviešu valoda atradās, tai ir potenciāls pildīt valsts valodas lomu, pastāv autonoma teritorija, ir vajadzīgais skaits runātāju un vēlme labot situāciju. Tikai traucē komunistiskā režīma kropļota daļas iedzīvotāju postpadomju mentalitāte. Ir jāapzinās kāda ļoti svarīga lieta: lai valoda ne tikai tiktu saglabāta ikdienas dzīvē un kalpotu, lai neaizmirstu nacionālo folkloru, bet vienmēr paliktu moderna un piemērota visās dzīves situācijās, ir jābūt tādai valstij vai autonomijai, kurā tā tiek pastāvīgi izmantota visā teritorijā un visās jomās, bez izspiešanas draudiem. Ideālā gadījumā katrai valodai jābūt savai valstij vai autonomijai, kur tiek pilnībā izmantota šī valoda, ja tās attīstības līmenis un cilvēku skaits ļauj to darīt. Tad katrai nacionālajai kopienai, kura dzīvo valstī, kas nav tās nacionālā valsts, un ir spiesta integrēties citas valodas vidē, būs iespēja iegūt "kultūras atbalstu" un saglabāt savu identitāti, kaut tur nav autonomas pilnīgas kultūras attīstības.
Faktiski nav iespējama dažu valodu vienlīdzīga apgrozība vienā nesadalītā autonomijā, teritorijā neatkarīgi no likuma par valodu vienlīdzīgām tiesībām ieviešanas. It īpaši, ja valodu izplatības pakāpe ir atšķirīga. Bet tās ir atšķirīgas, un, protams, valodu tiesiskās vienlīdzības izveide nespēj novērst to funkcionālo nevienlīdzību. Lai saprastu un pieņemtu Latvijā notiekošos procesus šajā jomā, ir nepieciešams pilnībā apzināt šo faktu. Dažādu valodu un kultūru savstarpējā ietekme izraisa ne tikai savstarpēju bagātināšanos, bet arī "mazo valodu" atstumšanu, ja tās konkurē "pēc vienādiem noteikumiem" kopējā telpā, ja neliela valoda nav aizsargāta ar administratīviem pasākumiem kā prioritāte oficiālajā jomā.
Ja nacionālās kopienas neizmanto konkrētas teritorijas "prioritāro" valodu un ir izolētas, tad attīstās vēl viena tendence – destabilizācija un sadalīšanās. Nav iespējams nodrošināt pilnvērtīgu attīstību vairāk nekā vienai nacionālai kultūrai tādā situācijā, kad nav autonomijas. Valstīs, kurās pastāv vairākas oficiālās valodas, nacionālās autonomijas noteikti pastāv, vai arī to faktiskā nevienlīdzība ir skaidri redzama kopējā telpā. Secinājums: ja valsts vēsturiski nav veidojusi etniskās, autonomās teritorijas, tad ir iespējams tikai viens loģisks un skaidrs risinājums – vienota valodas telpa publiskajā sfērā ar visu nacionālo kopienu tiesībām paralēli saglabāt savu sākotnējo nacionālo identitāti. Izņēmumi ir tikai tad, ja divu oficiālo valodu klātbūtne neapdraud viena otru ar "likvidāciju" vai faktiskā nevienlīdzība nerada bažas par sekām (piemēram, Somija). Valsts valodas stāvoklis Latvijā un iedzīvotāju atšķirība, kas balstīta uz atšķirīgu attieksmi pret padomju pagātni, neļauj veikt šādus simboliskus žestus, jo pēcpadomju Latvijā tam būs pavisam ne simboliskas sekas.
Neapšaubāmi, jebkuras valsts pilsonim ir tiesības saglabāt savu nacionālo identitāti neatkarīgi no tā, kur viņš dzīvo. Tomēr ir jāsaprot, ka dzīves apstākļi savā nacionālajā valstī vai autonomijā būtiski atšķiras no dzīves apstākļiem un identitātes saglabāšanas apstākļiem ārpus savas etniskās valsts vai autonomijas un prasa pašas personas papildu centienus. Kādu iemeslu dēļ Latvijā daļa no tiem, kas sevi dēvē par "krievvalodīgiem" (neatkarīgi no tautības), pilnībā to nesaprot? Taču sapratne uzreiz parādās, ja šāda persona pārceļas uz jebkuru citu valsti.
Ja cilvēks dzīvo ārpus savas nacionālās valsts un neintegrējas vietējās valodas vidē, piedzīvo "valodas komfortu", tas nozīmē, ka vietējie iedzīvotāji piedzīvo diskomfortu. Tiesības saglabāt un nodot savu identitāti nākamajām paaudzēm, protams, pastāv. Bet apdraudēt mazas nācijas valsts valodas vidi, kurai nav citas vietas uz zemes, lai saglabātu un attīstītu savu kultūru, šādu tiesību "nacionālajām minoritātēm" nav. Līdzīga situācija veidojas tikai iekarotās kolonijās iekarotāju un vietējo iedzīvotāju attiecībās. Šie ārkārtējie apstākļi nav ņemti vērā Eiropas Padomes "Cilvēktiesību pamatkonvencijā", nodaļā "Mazākumtautību tiesību aizsardzība", dažos pantos, kurus Latvija nav ratificējusi. Latvija par nacionālo minoritāti var uzskatīt tikai lībiešus un čigānus, kuriem nav nekur citur valsts vai autonomijas. Visām citām valodām un kultūrām, kuru kopienas pastāv Latvijā, ir atbilstošas administratīvās vienības, kur attiecīgi ir izveidoti (vai jāveido) nosacījumi attiecīgo valodu prioritārajai attīstībai. Tad cilvēkiem, kuri dzīvo ārpus savas nacionālās valsts, būs "avots, kur smelt".
Valodu un kultūras problēmu emocionālā uztvere starp "mazo", izšķīdušo tautu pārstāvjiem un "lielo", "absorbējošo" citu etnisko grupu, tautu pārstāvjiem ir pilnīgi atšķirīga. Viņiem ir grūti sajust, saprast un pieņemt vienam otra stāvokli un jūtas. Tas ir starptautiskās spriedzes cēlonis. Jo īpaši, kad valsts ieguva neatkarību no impērijas un jautājums par tā dēvēto dekolonizāciju netika izvirzīts principiālu apsvērumu dēļ, bet tauta pilnībā bija apņēmusies atjaunot būtiski izkropļoto tās valodas lomu.
Proimperiālistiskie spēki izmantoja šo neracionālo, emocionālo cilvēku stāvokli (it kā viņi kādā brīdī pret savu gribu "pārvietojās ārzemēs") un bijušās impērijas valodu kā līdzekli, lai piesaistītu atbalstītājus un veidotu šķelšanos sabiedrībā, sagatavojot pamatu valsts destabilizēšanai. Dažādi aizbildinoties, viņi apšaubīja un noraidīja nepieciešamību integrēties valsts valodas vidē. Cilvēkus baidīja ar "asimilāciju" un izdomātiem cilvēktiesību pārkāpumiem. Referendumam par otru valsts valodu Latvijā uzdotais jautājums tika formulēts vienkārši, bet ārkārtīgi nepareizi, tas izraisīja kļūdainu attieksmi, un daudzi vēlētāji vēl nav atbrīvojušies no šīs kļūdas. Galu galā, ja valstī ir vairākas valsts valodas, parastam pilsonim vispār nav pienākuma zināt un izmantot visas valsts valodas. Protams, pēc ierosinātā jautājuma formulējuma gandrīz neviens nesaprata, ka, balsojot "par" valodu, kuru viņš uzskata par savu dzimto valodu (kas ir diezgan dabiski), pilsonis faktiski balsoja "pret" pienākumu parastajiem pilsoņiem mācīt un lietot latviešu valodu. Šajā gadījumā latviešu valodas izspiešana turpinātos tāpat, kā tas bija padomju laikā.
Valsts valoda ir valoda, kas konkrētajā valstī veic integrācijas funkciju politiskajā, sociālajā, ekonomiskajā un kultūras sfērā, kas kalpo kā konkrētas valsts simbols, tāpat kā karogs, ģerbonis un himna. Tā ir valsts administratīvo tekstu, likumu, rīkojumu, apmācības, masveida informācijas valoda utt. Valsts valodā notiek ar valstiskumu apvienota megasociuma administratīvi politiskā un sociāli ekonomiskā līdzdarbība, kā rezultātā valoda kļūst par vienu no svarīgākajiem valsts integrācijas līdzekļiem.
No personas integrācijas pakāpes dzīvesvietas valsts valodas vidē ir atkarīga viņas faktiskā spēja realizēt savas tiesības un potenciālu konkrētā valstī. Valstij ir pienākums nodrošināt visiem tās iedzīvotājiem atbilstošu izglītību. Cilvēkiem, kas uztraucas par cēlu vēlmi saglabāt sevī un savos pēcnācējos sākotnējo nacionālo identitāti, nevajadzētu cīnīties pret valsts valodas pozīciju, bet par to, lai paplašinātu iespējas paralēli apgūt Latvijas nacionālo kopienu valodas un kultūru. Par kultūras saišu paplašināšanu starp nacionālajām kopienām un attiecīgajām valstīm un autonomijām, veicināt attiecības, kas neapdraud Latvijas valstiskuma pamatprincipus. Tas radīs tikai cieņu no latviešu puses, jo viņiem ir tādas pašas jūtas pret savu nacionālo kultūras mantojumu un viņi nevar nesaprast citu cilvēku līdzīgas jūtas.
Administratīvie pasākumi, lai atjaunotu un saglabātu valodas vidi nacionālā valstī, nekādā ziņā nevar tikt uzskatīti par "cilvēktiesību pārkāpumiem", jo tie nekādā veidā neietekmē svešvalodu pilsoņu tiesības saglabāt savu sākotnējo nacionālo identitāti sev un saviem pēcnācējiem, izmantojot kultūras saites ar attiecīgajām valstīm vai autonomijām, kur tāpat jāizveido visi nosacījumi un priekšrocības, lai pilnībā attīstītu attiecīgās nacionālās kultūras. Ir jāsaprot, ka mazā Latvija nespēj kļūt, tēlaini runājot, par "vairāku civilizāciju šūpuli" – tas nozīmē – nodrošināt autonomu pilnīgu attīstību vairākām nacionālajām kultūrām. Tā nav federācija. Jā, Satversmes preambulā ir teikts, ka "Latvijas valsts (..) tika izveidota (..), lai garantētu latviešu tautas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību gadsimtu gaitā, lai nodrošinātu visu cilvēku un ikviena cilvēka brīvību Latvijā un veicinātu labklājību". Šī rindiņa, tāpat kā visa Latvijas likumdošanas sistēma, runā tikai par latviešu valodas un kultūras prioritāti, kas garantē latviešu tautas saglabāšanu, un sola "nodrošināt brīvību" un "veicināt labklājību" visai daudznacionālajai tautai. Latvijas likumdošanā nav un nevar būt ierobežojumu vai priekšrocību atkarībā no nacionālās piederības.
Jāatzīmē, ka kopumā Latvijas daudzu nacionalitāšu iedzīvotāji rāda civilizācijas un iecietības piemērus. Skaļu konfliktu, saistītu ar starpetniskām attiecībām vai politiskajām atšķirībām, nav! Politisko cīņu parasti veic ar civilizētām, likumīgām, konstitucionālām metodēm. Taču mēs nevaram saprast viens otru divu praktiski izolētu informācijas telpu klātbūtnes situācijā. Valsts izvairās no sadarbības ar vēl nepietiekami integrēto mūsu sabiedrības daļu. Neatmasko imperiālistisko politiķu darbību, kas izmanto daļas sabiedrības valodas izolāciju.
Galvenais līdzeklis latviešu valstiskuma pamatprincipu pretinieku rokās ir emocionāli un neracionāli uztverts valsts valodas jautājums. Šie "pretinieki", kas reiz aizstāvēja "komunistu izvēli", kad zaudēja, kļuva par uzņēmējiem, kapitālistiem, aizstāvēja komunistiskās partijas nedalāmo varu, – zaudējot viņi izmanto demokrātiskas institūcijas un procedūras; viņi aizstāvēja impēriju – zaudējot piedalās neatkarīgas valsts parlamenta vēlēšanās; iebilda pret Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā – zaudējot izmantoja Eiropas Parlamenta mandātus, mēģinot starptautiski diskreditēt Latviju, un pārstāv ES kaimiņu impērijas intereses, kura ir pilnīgi diskreditējusi sevi.
Šodien viņiem vairs nav izdevīgi atklāti paust savus patiesos pasaules uzskatus un mērķus – ne tik daudz ideoloģisko atbalstītāju paliek pie viņiem. Viss viņu atbalsts balstās uz emocionāli nepareizi saprotamas valsts valodas politikas. Ja visi cittautieši sapratīs (tas attiecas arī uz dažiem etniskajiem latviešiem), ka konkrētais vektors valsts valodas politikā ir pamatots un dabisks, ja redzēs, ka tās realizācijas rezultātā "debesis nenokrīt zemē", tikai radīsies iespēja realizēt savas tiesības un potenciālās iespējas, – tad destruktīvo spēku atbalsts sabiedrībā būs tik nenozīmīgs, ka valstij nebūs jāfinansē viņu darbība no budžeta.
Tad mēs galu galā sāksim risināt daudzas citas problēmas, kas mums ir uzkrājušās lielā daudzumā. Joprojām pastāv bailes, ka, aizbildinoties ar sociālās aizsardzības problēmu cilāšanu, tiek paslēptas "Kremļa ausis". Sakarā ar to, ka pretvalstiskas grupas slēpjas aiz sociāldemokrātijas idejām, īstie sociāldemokrāti nav populāri, un mums ir izkropļota politiskā sistēma, kā rezultātā – atbilstošas nepilnības valsts politikā. Jā, un "labējā" politisko spēku spektrā nav pienācīga konstruktīvisma, kamēr vēlētājs vispirms ir spiests reaģēt uz "iejaukšanos" pret valstiskuma pamatiem.
Galvenie lēmumi par valodas vides atjaunošanu jau ir veikti un tiek pakāpeniski īstenoti. Līdz ar pirmo nacionālo kopienu skolu absolventu parādīšanos, kuri saņēmuši pilnvērtīgu izglītību valsts valodā un pārvalda to līdzvērtīgi dzimtās valodas līmenim, pakāpeniski samazināsies valodas komisiju loma. Valodu barjera, kas atdala informācijas telpu, pakāpeniski izzudīs, un Latvijas daudznacionālā tauta pakāpeniski pārveidosies par vienotu politisko nāciju. Tas ir neizbēgami – tad kāpēc šodien jābojā un jāmēģina palēnināt to, kas ir labs? Kāpēc jāsniedz atbalsts politiskajiem līderiem, kuri veido savu karjeru un labklājību, balstoties uz viltus principiem, nepamatotām savu orientāciju sabiedrībā zaudējušu cilvēku bailēm? Galu galā šie "līderi" paši, katrā ziņā daļa no viņiem, pilnībā apzinās savas pozīcijas nepatiesumu un negodīgumu – viņi vienkārši izmantoja situāciju savām merkantilajām vajadzībām. Kā saka: "Nekā personiska." Bet mums, domājošiem cilvēkiem, vismaz tiem, kuri tiecamies būt objektīvi, kāpēc mums tas ir vajadzīgs? Mums ir daudzas citas neatrisinātas un reālas problēmas.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
