Egils Levits, 'Jurista Vārds': Latgaliešu valoda (latgaļu volūda) kā valsts valodas paveids
Foto: LETA

I. Latvija kā nacionāla valsts
[1]
Latvija, kas dibināta latviešu nācijas pašnoteikšanās rezultātā, tāpat kā gandrīz visas citas Eiropas valstis, arī Igaunija un Lietuva (kur tas expressis verbis pateikts pēc neatkarības atjaunošanas 1992. gadā pieņemtajās konstitūcijās), ir nacionāla valsts. Izveidojot savu valsti, latviešu nācija no mazākumtautības Krievijā kļuva par valstsnāciju savā valstī - Latvijā. Nācija ir tauta, kam ir sava nacionāla valsts. Latviešu nācija ieguva savu valstisku ietvaru.

Bez savas valodas nevar būt nedz nācija, nedz valsts. Tādēļ loģiski, ka valstsnācijas valoda ir valsts valoda.1 To konstitucionālā līmenī nosaka Satversmes 4. pants. Tas pieder pie valsts konstitucionālā pamata, kas grozāms tikai 77. panta kārtībā.

[2] Tomēr Satversmes 4. pants nav izolēts regulējums. Tas, tāpat kā vairāki citi Satversmes panti - it sevišķi 3. pants, kas norāda, ka Latvijas valsts teritorija ir tieši latviešu nācijas apdzīvota teritorija, 18. panta otrā daļa, kas nosaka deputāta zvēresta tekstu latviešu valodā un viņa pienākumu iestāties par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, 21. panta otrais teikums, kas nosaka, ka Saeimas darba valoda ir latviešu valoda, 101. panta otrās daļas otrais teikums, kas nosaka, ka pašvaldību darba valoda ir latviešu valoda, 104. panta otrais teikums, kas nosaka, ka ikvienam ir tiesības no valsts un pašvaldības iestādēm saņemt atbildi latviešu valodā, 114. pants, kas nosaka mazākumtautību tiesības - ir fragmentāra nacionālas valsts virsprincipa izpausme Satversmes teksta līmenī.

[3] Latvijas kā latviešu nācijas nacionālas valsts virsprincips - tāpat demokrātiskas valsts iekārtas, tiesiskas valsts un sociālas valsts virsprincipi - ir Latvijas valsti raksturojošs konstitucionāls virsprincips, kas izriet no Satversmes 1. panta. Šie četri virsprincipi caurauž visu Satversmi un vienā vai otrā veidā - nepilnīgi - atspoguļojas pārējos Satversmes noteikumos. Tie nosaka Latvijas valsts iekārtas politiski juridisko raksturu.

[4] Turklāt nacionālas valsts virsprincips ir Latvijas valsts pamatā. Latviešu nācija, izmantojot tautu pašnoteikšanās tiesības, izveidoja savu valsti, lai varētu brīvi noteikt savu likteni un dzīvot valstiskā vienībā, kur nācijas nacionāli kulturālā identitāte sakrīt ar valsts nacionāli kulturālo identitāti.

II. Latviešu valstsnācijas nacionāli kulturālā identitāte un valsts valoda

[5] Valsts valoda tātad ir valstsnācijas - latviešu nācijas - konstitucionālā līmenī nostiprināta nacionāli kulturāla izpausme. Ja Latvijā valsts valoda nebūtu latviešu, bet gan, piemēram, angļu, krievu, vācu, ķīniešu vai kāda cita, tad tā nebūtu vairs latviešu nācijas nacionāla valsts tādā izpratnē, kas ir Latvijas valsts dibināšanas pamatā un kā nacionālas valsts virsprincips "iekodēta" Satversmē - gan teksta līmenī, gan kā visu Satversmi aptverošs princips, kas jāņem vērā, interpretējot gan Satversmi, gan, protams, likumus un pārējās tiesību normas.

[6] Latviešu nācijā, neapšaubāmi, ietilpst arī latgalieši (latgaļi). Nāciju (tautu) raksturo, pirmkārt, virkne objektīvu pazīmju - it sevišķi valoda, kultūra, izcelsme, politiski vēsturiskā likteņkopība un citas pazīmes (turklāt katrā gadījumā nebūt nav jābūt visām pazīmēm, pietiek vismaz ar vienu), un, otrkārt, subjektīva kopības apziņa, pie tam izšķiroša ir tieši šī subjektīvā kopības apziņa. Gan visai latviešu nācijai kopumā, gan latgaliešiem (latgaļiem) kā tās sastāvdaļai ir šī subjektīvā piederības sajūta latviešu tautai (kas, vēlākais, ar Latvijas valsts dibināšanu galīgi noformējās par nāciju, t.i., tautu ar savu nacionālu valsti). Taču samērā spēcīga specifiska kultūrvēsturiska papildidentitāte blakus kopējai latviskajai identitātei, kas izpaužas jo sevišķi savā valodā, ir tikai latgaliešiem (latgaļiem), kamēr pārējiem latviešiem šādas kultūrvēsturiskas papildidentitātes nav vai arī tā ir daudz vājāka (piemēram, kurzemnieku, vidzemnieku, zemgaliešu, suitu u.c. papild­identitātes).

[7] Katrā ziņā šādas valstsnācijas kultūrvēsturiskas papildidentitātes ir ietvertas nacionālas valsts virsprincipā, jo tas aptver valstsnācijas nacionāli kulturālo identitāti visā tās daudzveidībā un niansēs.

III. Latgaliešu kā latviešu nācijas sastāvdaļas specifiskā kultūrvēsturiskā identitāte un valoda

[8] Latgaliešiem (latgaļiem) ir sava valoda, kas tomēr atšķiras no pārējo latviešu valodas, resp., tās literārās formas. Latgaliešu valoda ir šīs latviešu nācijas daļas specifiskās kultūrvēsturiskās identitātes nesēja. Tā ir ļoti tuva latviešu valodas literārajai formai, kas ir kopējā valoda visai latviešu nācijai, arī latgaliešiem (latgaļiem), kuri gandrīz visi to pārvalda.

[9] Latgaliešu valoda ir vēsturiski izveidojusies valoda, kas raksturo šīs latviešu nācijas daļas specifisko identitāti. Tā nav ne ar ko labāka vai sliktāka, vairāk vai mazāk leģitīma kā pārējās latviešu nācijas valoda, kas valodnieciski un juridiski noformēta kā latviešu literārā valoda. Latgaliešu valoda ir šīs latviešu nācijas daļas valoda, ko lielais vairums šīs valodas pratēju pārvalda un lieto paralēli latviešu valodas literārajai formai.

[10] Pie tam valodnieku strīdam par to, vai latgaliešu valoda ir latviešu (literārās) valodas izloksne, dialekts vai patstāvīga valoda, nav būtiskas nozīmes - politiski un juridiski nozīmīga ir šīs latviešu nācijas daļas pašnovērtējums, kas to, šķiet, drīzāk uzskata par valodu. Labs risinājums ir vismaz juridiskos tekstos apzīmēt latgaliešu valodu par latviešu valodas paveidu.2

[11] Tā kā tas iepriekš norādīts, Latvija ir latviešu nācijas nacionāla valsts, tad arī latgaliešiem (latgaļiem) ir sevi "jāatpazīst" Latvijas valsts nacionāli kulturālajā identitātē tāpat kā pārējai latviešu nācijas daļai. Latgaliešiem (latgaļiem) blakus to latviskajai nacionāli kulturālajai identitātei, kas ir kopēja visai latviešu nācijai, pastāv vēl arī to specifiskā kultūrvēsturiskā latgaliskā identitāte (kas individuāli var izpausties spēcīgāk vai mazāk spēcīgi vai arī neizpausties nemaz - tas atkarīgs no indivīda socializācijas, vides, pašizpratnes). Tās galvenā3 izpausmes forma ir latgaliešu valoda kā latviešu valodas paveids.

[12] Satversmes 4. pants nav tikai formāli birokrātisks noteikums, bet ir nacionālas valsts virsprincipa izpausme, kura jēga un mērķis ir noteikt identitāti starp latviešu valsts­nācijas valodu un valsts valodu, lai latviešu nācija, ieskaitot visas tās kultūrvēsturiskās sastāvdaļas, varētu "atpazīt" sevi "savā" valstī.

[13] No tā izriet: lai pildītu šo funkciju, Satversmes 4. pants ir jāinterpretē tā, lai tas attiektos arī uz latgaliešu valodu kā latviešu nācijas īpašas kultūrvēsturiskas daļas valodu.

Tātad Satversmes 4. pantā lietotajā jēdzienā "latviešu valoda" ietilpst arī latgaliešu valoda kā latviešu valodas paveids.

Tādēļ latgaliešu valoda nav "svešvaloda" (kā, piemēram, angļu, vācu vai krievu valoda, kas nav latviešu nācijas valodas un neietilpst Satversmes 4. panta jēdzienā "latviešu valoda").

[14] Tas nozīmē, ka valstij ir konstitucionāls pienākums pienācīgi gādāt arī par latgaliešu valodas saglabāšanu, aizsardzību un attīstību, kā to konkrēti arī nosaka Valsts valodas likuma 3. panta ceturtā daļa.

Valsts šo pienākumu patlaban pilda visai kūtri. It sevišķi jādomā par to, lai latgaliešu valoda tiktu pasniegta kā mācību priekšmets skolās. Bez tā, ka šī valoda tiek piedāvāta kā priekšmets skolās Latgalē un varbūt arī citur, ir grūti iedomājams, kā valsts šo savu no Satversmes 4. panta izrietošo konstitucionālo pienākumu var efektīvi pildīt. Jāņem vērā, ka pastāv arī valodnieku izstrādāts latgaliešu valodas standarts.4

IV. Latgaliešu valoda oficiālā saziņā

[15] Vienlaikus jākonstatē, ka dažos aspektos tomēr nevar likt vienlīdzības zīmi starp latviešu valodas literāro formu un latgaliešu valodu kā īpašu latviešu valodas paveidu. Latviešu valodas literārā forma ir kopēja valoda visai latviešu nācijai, ieskaitot latgaliešus (latgaļus), kamēr latgaliešu valoda ir tikai vienas nācijas daļas valoda, ko tā pārvalda un lieto blakus un papildus latviešu valodas literārajai formai.

[16] Kā tieši tai valsts valodas formai, kas ir kopīga visai latviešu nācijai un kam jābūt kopīgai5 visiem valsts iedzīvotājiem (arī mazākumtautībām un imigrantiem), latviešu valodas literārajai formai ir sabiedrību un valsti vienojoša funkcija. Tā ir Latvijas valsts demokrātiskās līdzdalības valoda, kas ir priekšnosacījums demokrātiskas, pilsoniskas sabiedrības izveidei un funkcionēšanai.

Tas, ka latviešu valodas literārā forma pilda šo funkciju, neskar latgaliešus (latgaļus) kā latviešu nācijas daļu, jo tā vienlaikus ir arī viņu valoda, resp., valodas forma.

[17] Tomēr, lai blakus latgaliešu latviskajai identitātei atbilstoši Latvijas kā latviešu nācijas nacionālas valsts virsprincipam valstiskā līmenī varētu atspoguļoties arī šī specifiskā latgaliskā papildidentitāte, likumā ir jānodrošina risinājumi, kas to veicina.

Kā jau minēts, skolās būtu kā priekšmets jāpiedāvā latgaliešu valoda. Taču pilnas apmācības tikai latgaliešu valodā nebūtu pieņemamas, jo tas neveicinātu nācijas kopējo identitāti. Arī sabiedriskajā televīzijā un radio būtu jānodrošina kanāls latgaliešu valodā, kas raidītu pēc iespējas visu dienu.

[18] No nacionālas valsts virsprincipa un Satversmes 4. panta tomēr nevar izsecināt, ka valstij būtu konstitucionāls pienākums blakus latviešu valodas literārajai formai latgaliešu valodu lietot arī oficiālajā saziņā.

Oficiālā saziņa ir īpaša (un visai šaura) valsts valodas lietošanas joma, kurai raksturīgs īpašs (juridiski birokrātisks) valodas stils. Tas nepieciešams juridiskās precizitātes dēļ. Tādēļ unitārā valstī ar vienotu valsts pārvaldi šim stilam principā jābūt vienotam. Valoda, ko valsts lieto un pieprasa lietot oficiālajā saziņā, no vienas puses, ir valsts nacionāli kulturālās identitātes izpausme, bet, no otras puses, tas vienlaikus ir arī juridisks pārvaldības instruments. Starp abām valsts valodas funkcijām oficiālajā saziņā tādēļ ir jāpanāk saprātīgs izlīdzinājums.

Tādēļ tas, ka latgaliešu valoda nav akceptēta kā oficiālās saziņas, resp., valsts pārvaldības valoda, principā varētu būt attaisnojami.

[19] Tomēr tas valstij neaizliedz tur, kur valsts pārvaldības intereses - lietot latviešu valodas tieši literāro formu un nevis tās latgalisko paveidu - nav tik būtiskas, pieļaut latgaliešu valodas lietošanu arī oficiālajā saziņā, lai labāk atspoguļotu latviešu nācijas latgaliskās sastāvdaļas pilno identitāti (tātad ieskaitot latgalisko papild­identitāti).

[20] Tas varētu attiekties uz iesniegumu pieņemšanu no iedzīvotājiem Latgales pašvaldībās.6 Tomēr stipri jāšaubās, vai tas būtu pieļaujams arī attiecībā uz atbildi, jo tā jau pieder pie valsts kopējās pārvaldības aprites. Tādēļ Satversmes 104. panta otrais teikums, kas nosaka, ka ikvienam ir tiesības no iestādes saņemt atbildi latviešu valodā, diez vai varētu tikt iztulkots tā, ka tas ietvertu arī tiesības saņemt atbildi latgaliešu valodā. Teorētiski pieņemama būtu arī deputāta zvēresta nodošana Saeimā latgaliešu valodā, jo šeit valsts vienotas pārvaldības intereses ar to nav būtiski skartas, taču tas šeit nav interpretācijas jautājums, jo zvēresta teksts ir tieši noteikts Satversmes valodā, tas ir, ir tieši valsts valodas literārajā formā, un lai deputātiem šādu izvēles iespēju dotu, būtu nepieciešams Satversmes grozījums. Tas arī būtu vēlams. Vienlaikus jāatzīmē, ka apsvērumi par latgaliešu valodu attiecas tikai uz diskusiju par to, kas Satversmes izpratnē ir "latviešu valoda", bet neattiecas uz jautājumu par svešvalodu lietošanu un statusu.


1 Sal.: Osipova S. Valsts valoda kā konstitucionāla vērtība. Jurista Vārds, 2011, Nr. 42.

2 Valsts valodas likuma 3. panta ceturtā daļa.

3 Tomēr zināmu lomu šīs identitātes veidošanā spēlē arī citi elementi, it sevišķi katoļu ticība.

4 Skat.: LR Tieslietu ministrijas Valsts valodas centrs: Latgaliešu pareizrakstības noteikumi. LR Tīslītu ministrejis Vaļsts volūdys centrs: Latgalīšu pareizraksteibys nūsacejumi. Rīga, Rēzekne, 2008.

5 Šajā jomā līdzšinējā integrācijas politika vēl ir bijusi ļoti vāja.

6 Sal. Ministru kabineta 1921. gada 11. augusta noteikumus par latgaliešu izloksnes lietošanu. Valdības Vēstnesis, 17.08.1921., Nr. 183.

 * ____________

Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijas priekšsēdētāja, Eiropas Savienības Tiesas tiesneša  Dr.iur.h.c. Egila Levita raksts "Par latviešu valodu Satversmes 4. pantā nacionālas valsts kontekstā" publicēts žurnālā "Jurista Vārds" Nr.43 (690) 2011. gada 25. oktobrī.

Vēl šajā pašā "Jurista Vārdā" par zvēresta došanas procedūru un latgaliešu valodas statusu savu viedokli izteikuši Saeimas deputāti Gunārs Aigars, Juris Viļums, Ina Druviete un Janīna Kursīte - Pakule, juristi Sanita Osipova, Gunārs Kusiņš, Juris Rudevskis, Jānis Pleps, kā arī valodnieces Inita Vītola un Ilze Sperga.

  Tā kā negaidīti lielās intereses dēļ žurnāls šobrīd ir pilnībā izpārdots, lai radītu iespēju visiem interesentiem iepazīties ar šo materiālu kopu, izņēmuma kārtā līdz novembra beigām konkrētais "Jurista Vārda" numurs žurnāla mājaslapā www.juristavards.lv PDF formātā pieejams bez maksas.

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form