Tomēr tautsaimnieks nodomājis, ka pasākums varētu interesēt arī Aizsardzības ministriju. Tur kabinetos sēdošie aplaudējuši – o jā, doma nav peļama, bet slavējami simbolizējoša! Puķaini rakstītā valodā noformēsim papīru ministram, nonesīsim iesniegumu uz valsts sekretāru sanāksmi, pēc konceptuālas vienošanās un elkoņu cīņas valdībā klerkam uzdos dibināt darba grupiņu, kur izstrādās nolikumu nr.1 par konkursu projektēšanai, pēc tam konkursu nr.2 būvdarbiem. 
Pēc tam iekļaus tekoši finansējamo darbu plānā, dabūs saskaņojumu ar pieminekļu un dabas aizsardzības un vēstures padomes amatpersonām, izsludinās konkursu nr.1 un nr.2... Un tā gausinātā gumijas stiepšanas procesā līdz bezgalībai mans paziņa secinājis, ka pārprasts, jo nevēlējās uzcelt nedz Ēģiptes piramīdu vai tamlīdzīgu kolosu, ņemot vērā arī ierēdņu "uz aci" aplēstās izmaksas par 120 tūkstošiem latu.
Būdams vecmodīgs cilvēks, tautsaimnieks atmetis ar roku ministrijai, bet ar iznēsāto piemiņas iemūžināšanas ideju devies uz vietējo pašvaldību. Un arī tur sastapis pretimnākšanu, ka projekts ir ko vērts un tāds objekts būtu caurcaurēm nacionāli patriotiskās audzināšanas lieta. Salīdzinājumā ar ministrijas izstrādāto garumgaro maršrutu līdz galamērķim, vietvarā pāris pozīcijas izkritušas, ceļš bijis par kādu metru īsāks, nosauktās aprēķina summas pievilcīgākas, par 40 – 50 tūkstošiem mazākas. Neraugoties uz maziem iepriecinājumiem, paziņa, vienalga, izfunktierējis, ka arī ar šiem kompanjoniem viņš ātrāk sagaidīs priežkoka kasti nekā uzmūrētu pieminekli.
Pēdīgi darbīgais vīrs nospļāvies par idejas sapurgāšanu kantoros un uzaicinājis uz apspriedi "pie polša" mūrniekmeistaru un pieredzējušu būvinženieri. Praktiķi pasnieguši galīgo tāmi pēc trešās spicglāzītes – tas prasīs skicīti, uzmērīšanu, pāra mēnešus darba un no tavas kabatas 10 štukas. Ar nākamo šļuku darījums apzieģelēts. Šī lai ir dzīva liecība, ka mūsu valstī vislabākais ir darīt uz savu roku un paļauties tikai uz sevi.
Kopš tā laika daudz ūdeņu aiztecējis. Mēs, privātpersonas, izvairāmies no jele kādiem sakariem ar "atbildīgo lēmumu pieņēmējiem", cik vien tas stāv mūsu spēkos. Tādu brenču muļķība tik drīz nav gāžama, sistēma nav mainījusies un ir neuzvarama. Lasu, ka Ārvalstu investoru padome vispār atteikusies sadarboties ar valdību, kā ieganstu minot "valsts institūciju nespēju reaģēt" interesējošos jautājumos. Domājams, ka investoru pēdās drīz sekos arodbiedrības, pašvaldības, Pensionāru federācija, zinātņu biedrības un nozaru asociācijas, kam akurāt tāpat tiks iedragāta ticība virsvadoņiem. Cik tad ilgi staigāsi ar veltīgo sūdzību grāmatu pie cilvēkiem, kuri nemāk uzbūvēt Stradiņa slimnīcu, neprot izgatavot skolotāju algu modeli, nespēj nodrošināt labu pārvaldību – nu jau pat iecelt amatos kadrus vairs nejēdz! Valsts pārvaldes amatvietās, šķiet, dzen velnu, un ko prasīt izglītības vai veselības aprūpes reformu, maksātnespējas procesa salabošanu, atbalstu tautsaimniecībai, ja reāli padarītos darbus var sasvērt uncēs uz aptiekas svariņiem, un vēlētājiem pastāvīgi jācieš sāpinājumi, ka dzīvojam atpalikušākajā valstī.
Ja Latvija un tās apdzīvotāji nav piemēroti amatpersonām, nav izslēgts, ka prātīgākais būtu, ja tās ar visa laba vēlējumiem nogādātu mājās uz dzimteni Centaura alfu. Diezin vai esošās administrācijas potenciāls, zināšanas un saprašana ir atbilstoša banānu republikas attīstības līmenim, līdz kuram, sekmīgi organizējot valsts pārvaldīšanas mākslu, tā mūs novedusi. Taču iespējams, ka Papua – jaungvinejā, kur dominējošā monoekonomika ir kokosriekstu novākšana un pārstrāde, un pacietīgai tautai nestandarta prasības pret lēmējorgāniem, mūsu ministriem nebūtu par sarežģītu veģetēt amatkrēslos steidzamāko darbu sadalītāja Kučinska vadībā.
Bet pagaidiet! Mums ir ZZS partija, kura vāc balsis labības zonā, Rīgas mākslinieki "Vienotība" un dzintara latvieši no Nacionālās apvienības. Saeimieši, kuru rindās ir spīdekļi, kas oratora mākslā salīdzināmi ar lielo dārza šļūteni! Viss šis jautrais kolektīvs dēvējas par "politiskajiem spēkiem", kaut citiem tos labpatīk uzlūkot kā bezdarbīgus valsts dzīves elementus. Tomēr – ja ministriem nav ne jausmas, kā sakārtot nodokļu ievākšanu vai izpildīt izglītības reformu un dajebko, var taču delegācijā nākt un meklēt uzziņu politiskos dokumentos, dzimto partiju programmatiskajās nostādnēs. Ja ne detalizētu izstrādni, tad vismaz ideoloģiskos ceļrādītājus, ko sarakstījis jucis zinātnieks.
Bet labticīgie lasītāji būs vīlušies, jo partijas neapgrūtinās ar tintes smērēšanu, programmu ražošanu, halucinogēno sēņu piegādi augšminētājam zinātņu vīram, un ja arī par nodokļiem ir kas izfantazierēts, tad tik, cik var saskricelēt uz tējas maisiņa vai tramvaja biļetes. Arī no šīs makulatūras mazumiņa nozaru speciālisti nobālēs – kā tad, ellē, saprast, kas ar to domāts!
Jedritvaikociņ, ja nav teorētisku deklarāciju, darbojas tik monstrozas struktūras kā partiju valdes ar plašu politisku apvārsni, kur pats premjerministrs var informēties un saņemt ar zeltu neatsveramus, saprāta balss diktētus, praktiski realizējamus ieteikumus. Ministriem pārstatīs smadzenes, čaļus ieprogrammēs, kā vajag. Ā, valdēs ir īstie padomdevēji, kas ieskatu par valsts politiski ekonomisko stāvokli peilē okultisma seansos, bet sabiedrisko rezonansi uztver no tā, ko runājušas divas frizieres, pavēstījis taksists, vai apsprieduši pilsoņi, par kuriem oficiants jau pirms stundas teica – tam galdiņam vairs nelejiet. No valdēs kūkojošām nullēm premjeram nav nekāda labuma, bet ministri aiziet šķērsām, nevis taisni.
Ak vai, par valsts nākotni noraizējies vēlētājs nopūtīsies – ja šiem politiķiem un partiju izstrādājumiem dzīvē viss labākais tiešām aiz muguras, pār viņiem iestāsies politiska atbildība. Nē, draugi! Baidos, ka viņus var ķert tikai Dieva sods un atriebība!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
