Jaunākie "spraitiņa" ģenerācijas pārstāvji, tautas ataudze ir atbrīvojušies no lasīšanas verdzības, uztver ne garākus tekstus kā "stilam ir nozīme, visu izšķir slāpes", bet atsevišķi indivīdi lasa vien to, kas ietetovēts uz mīļotās personas ķermeņa. Šie jaunie cilvēki no bērna kājas dzesē zināšanu slāpes ar pirmšķirīgu informāciju piesātinātajā internetā un ir integrēti visos taustiņu klabinātāju komunikāciju tīklos pēc kārtas.
Nav brīnums, ka tamdēļ gar atpalikušo un avīzēs iesūnojošo publikas daļu siro mākslīgo briljantu un ar ūdeni atšķaidīta vīna tirgotāji no politiskajām partijām, muļķodami cilvēkus, un piedāvādami savas piparbodītes produktu par tīru mantu. Izglītoto tautā joprojām maz. Tāpēc pēc katrām vēlēšanām tuvredzīgajiem vēlētājiem, lai ko viņi būtu iebalsojuši, ir tikpat liela vilšanās sajūta kā medniekiem, kuri liktenīgas kļūdas un nopūdelēšanas dēļ nošāvuši Sarkangalvīti, nevis vilku. Progresisti mēģina izkļūt, izrauties no apburtā loka, rīkojot sociālas skrejakcijas, piemēram, "noslēp omītes pasi" vai "pasaki krievam, ka Ušakovam jau ir 51% un uz iecirkni nevajag iet", taču viss velti. Tu pamosties un dabū zināt, ka pilsētas domē pie varas atkal nokļuvusi tā partija, kurai patiesībā vajadzēja aizpeldēt pa pilsētas kanālu buļ-buļ-buļ. Grūti pat pateikt, kā viņi tur iekortelējās - sāniski? Kaut kādas epifānijas iestāstīdami? Palaizdami konkurentiem pa pēdām siekalainus ķēdes suņus? Un kāpēc tie otrie zaudēja? Vai tāpēc, ka neievēroja universālo principu: naudas nav - politikā nelien?
Bezizejā, kad vēlēšanu sistēma nekam neder, kad vējgrābslīgā tauta kā elektorāts neder, jo vēlēšanās krīt no viena grāvja otrā, ir jāmeklē citi risinājumi. Mēs taču negribam, ka mazo Latviju, kas uz spilvena sākas un gultas kājgalī beidzas, arvien vada kaut kādi āži par dārzniekiem vai uzkundzējas sveši ļaudis! Mūsu niedrājos, bedrainos autoceļos, ar sapropeli bagātajos mārkos, virsāja un sēņotnes augu valstī, varžu dīķos - mēs, purva ļaudis, paši gribam būt saimnieki!
Lietojot vecos, tā saucamos "demokrātiskos" paņēmienus - pie velna! - nepratīsim pat ievēlēt kārtīgu Rīgas galvu un īstajās proporcijās saliktu domi tuvajās pašvaldību vēlēšanās. Vai kampaņā būs nosvērtu argumentu, dzirkstošu ideju un neapgāžamu loģiku cīņa? Nē, jau iepriekšnolemts, ka nemitēsies ņigu ņegu partiju zirnekļu skrāpēšanās burkā? Vai par pilsētas mēru iecels kādu tikumīgu un godājamu jaunekli? Nē, jau tagad spējat iztēloties, kā televīzijas debatēs trīs personas zeķubiksēs žņaudzīs nabaga Ušakovu, skatītāju acu priekšā Nilu izklapēs kā karbonādi, zēniskā auguma liemeni sagriezīs pa gabaliņam vien, lai spraustu uz šašliku cepināmā iesma, un kūpošu aiznesīs uz Ēlertes ēdamistabu... Pietiek, kanibālism!
Lētticīgos avīžlasītājus vecīšus un internetā pie pornosaitiem aizmaldījušos uz ceļa izvestu tā pati pozitīvā pieredze un mehānisms, kuru darbināja, atlasot Latvijas televīzijas vadītājus, novērtējot pēc reputācijas, iemaņām, dotībām. Lūk, tūlīt partijas pieteiks garumgarus sarakstus ar pašrocīgi izraudzītiem un mājās audzētiem deputātu kandidātiem, no kuriem lielākajai daļai ir sabojāta reputācija un trulas iemaņas, daudzi ir muļķi un zagļi, bet atlikušajiem, sargājot tautas veselību, vispār vajadzētu liegt publiski uzstāties.
Tas būtu traks numurs, ko paveiktu "Fontes" profesionāļiem līdzīgas personāla atlases kompānijas, ja šais pelavās, Getliņu atkritumos atrastu kādus simt dzīvelīgus graudus, kurus sijāt tālāk, izvēloties 60 Rīgas deputātus. Manis piedāvātajā vēlēšanu sistēmā tālāk šie izredzētie nonāk izpurināšanai īpašas kolēģijas vai žūrijas priekšā, kuras sastāvā ir sabiedrības cienījamākās, "Vecajo padomei" līdzīgās autoritātes, kas noskaidrotas interneta balsojumā. No vēsturniekiem tur varētu būt Dagnija Tūtere, no dzejniekiem Ontūns Mazpusāns, kā latviešu homērs iederētos Lato Lapsa no "Fox Communications" - pietiek, sarakstu slēdzam? Ja gribat vēl kādu inženieri, ģeodēzistu vai mācītu zinātņu vīru, vai no minoritātēm - virziet paši. Katrā ziņā tie ir cilvēki, kuriem nav vienalga, kas notiek šajā valstī un kuri ar skatienu vien spēj nomērīt deputātu kandidātu no galvas līdz kājām.
Un, lūk, šī orākulu kolēģija lemj. Čiekurkalna Sarmīte, rīdziniece piektajā paaudzē, kuru bērnībā vannoja no trepjapakšas izvilktā skārda kublā. Viņai, Ziemeļu zvaigznei, vēl šobaltdien neviens netīrums nelīp klāt! Lai iet deputātos!
Nākošais rindā - Baraņņiks. Nu, tas ir dzimis līderis, nav vērts pat CV skatīties!
Vai - atļaujiet jums stādīt priekšā šo skudriņu Belēviču. Politiski vieglu kā spalviņu rīdzinieki viņu neievēlētu, kaut Belēviča kunga vārdi skanētu skaisti kā komp. Stendzenieka (atvainojiet, Stabulnieka) mūzika un cienastam pasniegtās saldās tinktūras no viņa aptiekas un briežgaļas maizītes ļoti garšīgas un veselīgas. Taču, atņemot tautai vēlēšanu tiesības, taisnā šķīrējtiesa viņu palaistu par deputātu pat citiem pa priekšu.
Stāv ārpus manas saprašanas, kā dome iztiktu bez Amerika kunga bitītes gudrumiņa, un tāpat jebkurai kolēģijai jāizvēlas vien tas, vai Ameriku nogādāt uz pašvaldības amatu vai uzreiz septītajās debesīs.
Brokas jaunkundzes dotībās būtu gādāt, lai Rīga kļūst latviskāka. Tas taču nav viens un tas pats - pārvaldīt tiklab Rīgu, kā Pekinu, un mūsu galvaspilsētas dome nav nekāds "Rižskij dvorik". Tātad par Broku - arī "par".
Es ticu, ka, ignorējot partijisko piederību, dzimuma simpātiju, kārtu, rasi un tautību, (jo rīdzinieki nav šķirojami pat pēc asins grupām un matu krāsas), Vecajo padome profesionālu urbānpolitiķu listes aizkaktā vai pie konteineriem atradīs arī kādu cildenumu koka tupelēs un svētumu skrandās - nevienam nepazīstamu kandidātu Čiekuriņu, kurš sen bija pelnījis kļūt par Rīgas domes deputātu un beidzot nopirkt solīdu žaketi.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
