Elīna Bīviņa: Atbildes uz biežāk uzdotajiem jautājumiem par Rīgas koncertzāles projektu

Plašā viedokļu apmaiņa pašlaik notiek par Rīgas koncertzāles būvniecības ieceri, kas būtībā jau ir izdiskutēta divu gadu garumā – gan izvēloties ēkai piemērotu vietu AB dambī, gan rīkojot projekta skiču konkursu, kam sekoja konkursā uzvarējušā arhitektu biroja "Sīlis, Zābers un Kļava" projekta publiskā apspriešana (tā, starp citu, beidzās ar lielu sabiedrības interesi (saņemtas 1272 anketas) un, kā atklājās, arī atbalstu tieši šim projektam un šajā vietā – par to izteicās 78% apspriešanas dalībnieku). Ikviens liels būvniecības projekts tiek izstrādāts skiču, tehniskā projekta un detaļrasējumu stadijā. Šis darbs aizņem vismaz vienu gadu un tā laikā tiek meklēti un uzlaboti visi risinājumi. Rīgas koncertzāle patlaban ir priekšprojekta stadijā – esam noskaidrojuši koncepciju, kam sekos nākotnes lietotāja funkcionālo prasību precizēšana, izmaksu aprēķini, tehniski ekonomisko risinājumu izvērtēšana un biznesa plāns.

Protams, ir veikti aptuveni aprēķini – arhitekti, piedaloties skiču konkursā, norādījuši, ka koncertzāles ēka varētu izmaksāt ap 22 miljoniem latu ( summa iegūta, projektētos ēkas kvadrātmetrus pareizinot ar aptuveni 1400 Ls/m2), valsts aģentūras "Jaunie "Trīs brāļi"" direktors Zigurds Magone, ņemot par pamatu pasaules kolēģu pieredzi, būvējot koncertzāli Ņūkāslā, prognozējis, ka Rīgā šāda ēka varētu izmaksāt ap 30 miljoniem latu, savukārt arhitektu biroja "Sīlis, Zābers un Kļava" sadarbības partneri Vācijā veikuši savus aprēķinus, iekļaujot tajos izmaksas ne tikai par ēkas, bet arī dambja rekonstrukcijas, autostāvvietas izbūves, divu tiltu būves, tuvējās infrastruktūras sakārtošanas un inženierkomunikāciju izbūves izmaksas, un secinājuši, ka tas viss kopā varētu sasniegt 63 miljonus latu. Visas izmaksas, protams, tiks precizētas projektēšanas gaitā, tomēr, kā uzsver valsts aģentūras "Jaunie "Trīs brāļi"" direktors Zigurds Magone, runas par kopējo izmaksu būtisku celšanos ir populistiskas spekulācijas – prakse liecina, ka būvniecības izmaksas Latvijā pašlaik jau ir sasniegušas citu Eiropas valstu līmeni.

Runājot par transporta sistēmas un apkārtējās infrastruktūras izveidi, vairums šo uzlabojumu Daugavas kreisajā krastā jāveic neatkarīgi no koncertzāles būvniecības un tie jau ir iekļauti Rīgas pilsētas attīstības plānā. Tie saistīti ar paredzamo intensīvo Ķīpsalas, Klīversalas un Pārdaugavas apbūvi, kā arī jaunā Rīgas domes administratīvā centra izveidi Torņkalnā. Pēc būtības transporta sistēmas uzlabojumi šajā rajonā tiks veikti iedzīvotāju ērtībai, un, būvējot koncertzāli, tie tikai nedaudz papildināsies ar tās apmeklētājiem nepieciešamajām piebrauktuvēm, celiņiem utt.

Vai par šādu naudu varētu uzcelt 10 koncertzāles visā Latvijā?

Protams, daudz kas atkarīgs no ēkas izmēriem un prasībām (piemēram, vai tajā nepieciešams pastāvīgi izmitināt vienu vai vairākus kolektīvus vai arī tajā jāparedz tikai telpas pasākumiem), taču jāatzīst, ka arī reģionālā koncertzāle "Lielais dzintars" Liepājā izmaksās aptuveni 25 miljonus latu, kas ir tikai nedaudz mazāk nekā Rīgas koncertzāles paredzamās izmaksas.

Taču būtiskākais – iespējams, var uzcelt ēku par 3 miljoniem un nosaukt to par koncertzāli, tomēr tajā nav iespējams izstrādāt tādu plānojumu, apdari un transformācijas iespējas, lai būtu izcila akustika. Par šādiem līdzekļiem nav iespējams uzbūvēt arhitektoniski oriģinālu, interesantu ēku un jaunu Rīgas simbolu, kas rotā pilsētas panorāmu un ar kuru var lepoties un ko rādīt pilsētas viesiem. Spriežot par līdzekļiem, kas koncertzāles projektā tiks ieguldīti, būtiskāk ir runāt par to, ko mēs iegūsim – jaunas iespējas gan mūzikas mīļotājiem, gan topošajiem un esošajiem profesionālajiem mūziķiem. Vēl vairāk – jaunie kultūras infrastruktūras objekti veicinās tūrisma, viesnīcu un konferenču biznesa pārstāvju interesi par Latviju kā kultūras zemi tas būs signāls lielajiem investoriem par Rīgu kā topošo Baltijas metropoli. Rezultātā tas, caur citu nozaru samaksātajiem nodokļiem, darīs mūsu galvaspilsētas budžetu spējīgu atrisināt arvien jaunas infrastruktūras vajadzības.

Vai būvēt uz AB dambja nebūs divreiz dārgāk nekā citviet?

No būvniecības viedokļa AB dambis būtiski neatšķiras no citām vietām Rīgas centrā un tā tuvākajā apkārtnē, jo ēkas pamati tik un tā jāstiprina uz pāļiem, kas balstās 20-25 metru dziļumā esošajā dolomīta iežu slānī. Vienkārši izsakoties, šajā gadījumā vienīgā atšķirība ir tā, ka pāļi tiks dzīti, izmantojot dambi kā platformu. Starp rekonstrukcijas gaitā nostiprinātajām dambja sienām, protams, var sabērt būvgružus, tomēr racionālāk ir izveidot apakšzemes stāvvietu, pielietojot tās pašas tehnoloģijas, kas izmantotas citur Latvijā, kur gruntsūdeņi atrodas 1,5 – 2.0 m zem zemes līmeņa.

Kas attiecas uz pašu būvniecības procesu un iespējamo sadārdzinājumu uz tā rēķina, arī par to projekta tapšanas laikā tiek domāts, un AB dambja priekšrocība šai ziņā ir tā, ka mākslīgo "pussalu" iespējams izveidot kā pilnībā norobežotu būvlaukumu, kas turklāt nav jāatbrīvo no celtnēm, būvgružiem utt. Citur pilsētas centrā vai tā tuvumā, pirmkārt, nav tik plašu brīvu zemes gabalu un, otrkārt, tos ir sarežģītāk izveidot tā, lai celtniekiem un tehnikai būtu iespējams strādāt – piemēram, nožogotās ielas rada neērtības transportam un gājējiem.

Vai AB dambis ir droša vieta tik nozīmīgam objektam?

No būvniecības viedokļa tā ir droša iepriekš minēto iemeslu dēļ, taču nereti tiek pieminēta arī iespējamā dambja un koncertzāles applūšana vai bīstamība ugunsnedrošās situācijās. Šajā sakarā, pirmkārt, vēlamies norādīt, ka projekta izstrādes laikā arhitekti ir ņēmuši vērā daudzu gadu desmitu statistiku par Daugavas ūdens līmeņa izmaiņām un to draudiem AB dambim. Pat visaugstākā ūdens līmeņa, plūdu vai vētras gadījumā Daugava nekad nav appludinājusi dambi – tā augstums virs jūras līmeņa ir 2,8 – 3,1 metri, bet pēdējo 100 gadu laikā ūdens līmenis nekad nav bijis augstāks par 2,25 metriem. Arī 2005. gada un šī gada vētru laikā AB dambis bija drošībā.

Kā norāda Rīgas koncertzāles projekta autors, arhitekts Andis Sīlis, šī teritorija varētu applūst tikai tad, ja ūdens līmenis būtu tik augsts, ka applūstu arī visa Vecrīga.

Otrs pieminētais drošības aspekts – ugunsdrošība un evakuācijas iespējas. Patlaban pie AB dambja iespējams piebraukt tikai no Akmens tilta puses, taču paredzētās infrastruktūras izbūves rezultātā plānots izveidot vēl vienu četru joslu tiltu pār līci starp dambi un viesnīcu "Radisson SAS Daugava", ērtu gājēju tiltiņu no "Hansabankas" centrālās ēkas puses, kā arī uzlabot esošo Akmens tilta nobrauktuvi. Līdz ar to apmeklētājiem nedraud situācija, ka no koncertzāles iespējams izkļūt tikai pa vienu ceļu. Ir Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta prasības, kas nosaka nepieciešamību piekļūt ēkai no visām pusēm. Iespējams arī cits variants – lietot koncentrētas strūklas automātiskos ūdensmetējus, kādi garantē ugunsdrošību Ventspils terminālī. Optimālākais variants tiks atrasts nākamajā projekta stadijā.

Kāpēc ēka būs melna?

Ēkas apdare izvēlēta tāda, lai nodrošinātu ēkas skulpturālo viengabalainību, kontrastu ar "gaišo", informāciju izstarojošo Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēku, kā arī paredzot plānoto jaunbūvju fonu. Klasiskā melnā krāsa piestāv koncertzālei kā mūzikas kulta celtnei, jo tajā gaidāmais pārdzīvojums ir mistisks un dziļi iekšējs. Caur tumši tonētajiem stikliem telpās iekļūs dienas gaisma, tāda paša toņa keramiskais materiāls koncertzāles jumtu padarīs vizuāli baudāmu no apkārtējām augstceltnēm. Esam centušies ar fotomontāžas palīdzību attēlot iecerētās fasādes nianses, tomēr jāņem vērā, ka Rīgas koncertzāles izskats mainīsies katru stundu atkarībā no gaismas atspīduma niansēm daudzajās jumtu plaknēs.

Vai koncertzāle ir pirmās nepieciešamības "prece"?

Protams, ja skatāmies no cilvēka vajadzību teorijas viedokļa, koncertu apmeklējumi noteikti nepieder pie tās "preču" kategorijas, kas apmierina cilvēka vajadzību pēc ēdiena vai mājokļa. Tomēr, vērojot Latvijas sabiedrību, augošās nekustamā īpašuma un patēriņa preču cenas, lielo publisku pasākumu apmeklētības līmeni u.tml., jāatzīst, ka situācija nemaz nav tik bēdīga, kā to dažkārt iezīmē. Turklāt ir pamatots iemesls domāt, ka gadījumā, ja mēs koncertzāli neuzbūvēsim pašreizējā ekonomiskā uzplaukuma periodā, tad Rīga un Latvija pie mūsdienīgas koncertzāles netiks vēl ilgi, ļoti ilgi.

Ja runājam par Latvijas labākajiem mūziķiem un viņu talanta cienītājiem, tad viņiem Rīgas koncertzāle un tās piedāvātās iespējas ir pirmās nepieciešamības lieta. Pirmkārt, jau tāpēc vien, ka Rīgā visos tās vairāk nekā 800 pastāvēšanas gados nav uzbūvēta neviena speciāli koncertiem paredzēta ēka. Patlaban Rīgā koncerti notiek Lielajā ģildē, LU Lielajā aulā, Latvijas Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē, Latvijas Nacionālajā operā, Kongresu namā un vēl citviet, taču šīs vietas koncertiem ir tikai pielāgotas un katrai no tām ir kādi trūkumi – vai nu nepiemērota akustika, vai ir pārāk maza ietilpība utt. Savukārt Ķīpsalas un Skonto halles, tāpat kā Arēna Rīga u.c. sporta halles pēc būtības nav piemērotas simfoniskās mūzikas koncertiem.

Komentāros par koncertzāli reizumis izskan viedoklis, ka tāpat neviens tur neies, jo jau pašlaik Lielajā ģildē zāle uz simfoniskās mūzikas koncertiem ir tukša. Gluži tāpat pirms Arēnas Rīga būvniecības tika runāts – kam tāda vajadzīga, ja, piemēram, uz basketbola spēlēm neviens taču vairs neiet; taču, kad izrādījās, ka Arēna Rīga patiesībā iezīmējusi basketbola masu apmeklējumu atdzimšanu, iepriekšējie skeptiķi kaut kā vairs nepiesakās. Tāpat pasaules pieredze liecina, ka, uzceļot jaunu, modernu koncertzāli, nopietnās mūzikas koncertu apmeklējums būtiski palielinās. Pieaugot vispārējam dzīves līmenim, cilvēkiem kļūst svarīgāk arī tas, kādā vidē viņi atrodas.

Kāpēc tik vērienīgas celtnes kā bibliotēku un koncertzāli būvē vienlaikus?

Skatoties laika griezumā, vienlaicīga būvniecība nemaz nesanāk – bibliotēku sāks būvēt jau šogad, savukārt koncertzālei patlaban tiek tikai izstrādāts projekts, un tās reālā būvniecība varēs sākties ne ātrāk kā pēc pusotra vai diviem gadiem. Līdz ar to, piemēram, kad bibliotēkā jau sāks iekārtot telpas lasītāju vajadzībām, koncertzālē vēl rosīsies celtnieki.

Vai projektu īstenošanas laikā netiks izzagti valsts līdzekļi?

Ņemot vērā sabiedrībā valdošās aizdomas, kas balstītas uz dažādu agrāk īstenotu projektu pieredzi, šo kultūras objektu būvniecības procesam nolemts sekot līdz daudz rūpīgāk un tiks izmantotas vairākas līdz šim neīstenotas darbu apmaksas shēmas. Piemēram, bibliotēkas gadījumā ģenerāluzņēmējam būs jāpiedāvā savs finansējums, ko valsts 20 gadu laikā tam atmaksās (nepilni 7 miljoni latu gadā, kas nav pārlieku sāpīgs trieciens valsts budžetam).

Turklāt, ņemot vērā, ka šādi projekti Latvijā līdz šim nav īstenoti, pirmo reizi domāts arī par īpašiem, proaktīviem pretkorupcijas pasākumiem – saskaņā ar Kultūras ministrijas, valsts aģentūras Jaunie Trīs brāļi un Sabiedrības par atklātību Delna savstarpējo līgumu, visiem konkursiem, līgumiem, finansējuma iespējām un būvniecības procesam sekos līdzi Delna, kas ir sabiedrības interešu pārstāvis un nepieļaus iespēju rīkoties šaubīgi, nesaimnieciski vai nelikumīgi.