Ņemot vērā, ka viena industriālā parka celtniecība jau prasa vairākus miljonus eiro investīcijas, bet uzcelto vai rekonstruēto ēku fiziskais nolietojums ir 25-30 gadi, privātie uzņēmēji nevēlēsies uzņemties risku, lai attīstītu industriālos parkus uz pašvaldības zemes, ja viņiem nebūs garantijas par ilgtermiņa nomu vai zemes privatizāciju.
Investors nevēlēsies ieguldīt naudu, lai tikai to atpelnītu, bet gan lai gūtu peļņu! Būtiska problēma privātajiem investoriem var būt ilgtermiņa aizdevumu saņemšana bankās.
Manuprāt, valstij kā vienīgo alternatīvu uzņēmējiem nevajadzētu atstāt zemes iegādi apjomīgu investīciju projektu realizēšanai. Tas ievērojami sadārdzinās projekta starta izmaksas, bet daudzreiz no šiem investīciju projektiem ieguvēja ir arī pati valsts, jo šādā veidā tiek sekmēta kāda tautsaimniecības nozares attīstība. Piemēram, industriālo parku gadījumā valsts kopumā un pašvaldību ieguvums ir ievērojams - tiek attīstīta ražošana, radītas jaunas darbavietas, kā arī pašvaldības budžets tiek papildināts ar papildus ienākumiem.
Iespējams, cita alternatīva varētu būt sadarbības veicināšana starp pašvaldībām un privātajiem investoriem, kopīgi veidojot privātās partnerības projektus. Šajā partnerības modelī pašvaldības garantē savu zemi, iespējams sakārto un modernizē infrastruktūru, savukārt privātais investors veic nepieciešamos celtniecības un vēlāk apsaimniekošanas darbus, kā arī piesaista nomniekus.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
