Elza Lāma: Modernās 'atkarības' – bērni, mācības un darbs radošajās industrijās
Foto: Privātais arhīvs

– Mēs nevaram piedāvāt jums tādu slodzi, tāpēc būs atteikums.
– Kādu? Es pieteicos uz pilnas slodzes darbu, bet attālināti, kā bija minēts vakances aprakstā. Es jau teicu, ka varu būt uz vietas 2 dienas nedēļā.
– Jā, bet nē. Mums vajag pilnas slodzes, attālināti, jā, bet tā, ka uz vietas tomēr var būt 5 dienas.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Tūkstošgades mijā iznākusī sociologa, filozofa Zigmunta Baumana "Plūstošā modernitāte" ir grāmata, kas man Bībeles vietā sniedz tuvāko tulkojumu mūslaiku apjukušā, sagurušā cilvēka uzvedības izpausmēm, pat biežāk nekā Orvela "1984", kas arī ir manu "go-to" grāmatu topa virsotnē.

Atšķirībā no mūsu vec-, vecvec- un vecentajā pakāpē senčiem mēs esam atmetuši iegrožojošās, striktās vērtības un ikonas, kas "reducē cilvēku aktivitātes līdz vienkāršām, rutīnā bāzētām un lielākoties iepriekš noteiktām kustībām, kas paklausīgi un mehāniski jāizpildina, neiesaistot mentālos spēkus, apspiežot visu spontāno un individuālo iniciatīvu".[1] Mēs diemžēl vai par laimi plūstam. Mūsu dzīve, ieskaitot mūsu identitātes, ir projektu kopums, kam bieži vien ir lemts nepabeigtības statuss. Par projektu ir kļuvusi ne vien profesija, darbavieta, kuru mainām krietni biežāk nekā iepriekšējās paaudzes, bet arī attiecības un – mana sirdsmīļā tēma – mammība/mātišķība/"motherhood".

Ja "pirms-bērnu-es" varēja žonglēt ar pilnas slodzes darbu, uzņemties kādus papildu projektus, apmeklēt šādus tādus kursus, tad, manā dzīvē ienākot jaunajam "projektam" – bērnam, man bija jāpārvērtē sava kapacitāte, jāpārbalansē prioritātes un jāsamazina profesionālā slodze, kas manā dzīvē dominēja. Ja "pārkvalificējos" un kļūstu par māti, "karjerai" nepieciešams laiks, lai ieskrietos. Es downshiftoju (pieņēmu mierīgāku dzīves ritmu - red.piez.)

Ar pirmo bērnu es, iespējams, pāršāvu pār strīpu. Kā ar nazi nogriezta piekļuve pieaugušo pasaulei un jaunā "ziedo-visu-tikai-bērnam-jo-to-no-tevis-sagaida" mātes loma, kas krasi konfliktēja ar stūrgalvīgo ego, manī pavēra vēl iepriekš neatklātu depresīvi tumšu šķautni. Ar otro bērnu biju gudrāka – uzņēmos nelielus projektus jau pirmajos mēnešos, lai man būtu, par ko domāt, kamēr mainu tūkstošo pamperu, un lai, vīram atnākot mājās, vēl spētu komunicēt pieaugušo valodā. Pašsajūta, sevis vērtējums un apmierinātība ar dzīvi neizmērojami uzlabojās.

Eksperimentu ar samazinātu/dalītu slodzi, dažādiem projektiem, kā arī mācībām paralēli pārņēma mans vīrs, negaidīti mainot profesiju un pārkvalificējoties, tomēr saglabājot ģimenes apgādātāja statusu. Viņš proporcionāli lielāko dienas daļu arī šobrīd pavada vienā no diviem trim, arī četriem darbiem un, atgriežoties mājās, iesaistās mājas solī pēc savas iniciatīvas. Es savukārt strādāju no mājām, mācoties un arī auklējot abus bērnus, no kuriem viens ir nosacīti bērnudārzā.

Man nav ne jausmas, cik liela slodze ir viņam vai man. Mēs žonglējam profesionālos, akadēmiskos un personiskos mērķus kā virtuozi cirkus mākslinieki, cenšoties atrast līdzsvaru un iekšējo "ommm". Dažreiz sanāk netrāpīt pa galvu ar koka ķegli.

Lai gan mūsu bērni ir (sabiedrības acīs), visticamāk, laižami dzīvē, globālā epidēmija un personīgi apsvērumi šobrīd kavē mani pilntiesīgi atgriezties darba tirgū. Līdz ar to es kaut kāda ierēdņa acīs strādāju nepilnu profesionālo slodzi. Plaša mēroga aprēķinos kādam tas ir neērti, neizdevīgi, apspiežami, jo es – īslaicīgi strādājot mazāku slodzi un saņemot nelielus ienākumus, tomēr maksājot nodokļus, – nerūpējos "par savu nākotnes pensiju".

Un tomēr – cilvēka kapacitāte nav bezizmēra. Par sievietes izdegšanu mājās, ko nākas piedzīvot, atgriežoties no savām profesionālajām darba gaitām, socioloģe Ārlija Hohšīlda runāja jau manā dzimšanas gadā – 1989.[2] Tomēr nevienlīdzīgais darbu sadalījums mājsaimniecībās pastāv arī mūsdienās. Lai gan dzīves apstākļi un ģimene kopumā pēdējās desmitgadēs ir dramatiski mainījusies, ideoloģijas ap "pareizo mātišķību" ir spēcīgākas par patieso dzīves ritmu ģimenēs. [3] Jau padomju laikos Ainas Jurciņas darbā "Sieviete – personība" (1975) secināts, ka "tieši mājsaimniecība ir viena no sadzīves sfērām, kurā visspilgtāk izpaužas vīrieša un sievietes sociālā stāvokļa nevienlīdzība", tomēr arī šodien tā nav sena pagātne.[4] Vēl šogad Latvijā veiktā pētījumā, ar kura rezultātiem publiski šobrīd nedrīkstu dalīties, secināts, ka ar vienlīdzību mājas solī un bērnu audzināšanā nevaram lielīties, kas, protams, nav pārsteigums, iepazīstoties ar ne būt ne iepriecinošajiem datiem par dzimumu vienlīdzību salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm. Mājās lielāko daļu darbu, tostarp rūpes par bērniem, uzņemos es, ar trešo roku bakstot tekstus datorā.

Pirms manā sejā gāzt ķengas par vareno padomju sievieti, kas spēja visu – gan darbu, gan partiju, gan bērnus, gan vīru apmierināt, gan māju izlaizīt tīru un vēl uzsmaidīt kamerai –, atgādināšu, ka arī "dižajā padomijā" zināja, ka divkāršais fizisko un psihisko spēku patēriņš mājās un darbā ir iemesls, kādēļ sievietes ātrāk noveco, kļūst nervozas vai apātiskas.[5]

Iespējams, es esmu mileniālis, kas nav radīts "kārtīgam darbam, ka asinis šķīst", jo es plūstu savā pasaulē no projekta uz projektu, nezinot, kur tālāk papīra kuģītis mani aiznesīs. Tomēr, iespējams, beidzot ir vērts apsvērt iespēju nenododoties tikai vienai stingri ierāmētai karjerai, kura var izzust, tehnoloģijām progresējot, bet sevi gan attīstīt, pastaipīt, palocīt akadēmiskajā vidē, nemitīgi mācoties un pilnveidojot, gan pavadīt laiku ar ģimeni, pilnvērtīgi atpūšoties (kas, diendienā esot kopā ar bērniem, nav nemaz tik viegli).

Slodzes jēdziens ir miris. Robustajai nodokļu sistēmai, kas nevēlas iedziļināties mūsdienīgās darba vides, modernās ģimenes (augstprātīgi ignorējot arī dažādas ģimeņu formas un izpausmes) un indivīda, kas vēlas maksāt nodokļus, situācijā, arī ir jāmirst.

[1] Bauman, Z. Liquid modernity. Cambridge, UK: Polity Press, 2000.

[2] Hochschild, A. R., Machung, A. The second shift: Working parents and the revolution at home. New York, N.Y: Viking, 1989.

[3] Miller, T. Making sense of motherhood: a narrative approach. 2005.

[4] Jurciņa, A. Sieviete – personība. Rīga, Liesma, 1975.

[5] Turpat.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Finanšu ministrija Jānis Reirs
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form