Man nepatīk, kā bērni ubago uz ielas, kā dzērāji uzmācas ar žēlabām un neieredzu viņus, pieminot Kristus vārdus. Taču ar apbrīnu es vēroju divu vecenīšu (atvainojiet par šo apzīmējumu) kautiņu pie Hotel de Rome.
Tā bija visīstākā traģikomēdija ar cinismu un sirsnīgām jūtām, kuras mijās ar patriotismu. Tieši nepratīšu aprakstīt kautiņa gaitu, kaut gan kādu brīdi tīri tehniski bija interesanti vērot, kā Brīvības pieminekļa tuvumā spēkus, ātrumu un vingrumu zaudējušie cilvēki cīnās par savu taisnību.

Šā notikuma pirmsākumos bija vērojama rīdziniekiem ierastā aina: kāda vecmāmuļa ubagoja pie viesnīcas. Līdzīgi kā bomzis, kurš protas izmest kādu kodīgu repliku, ja tavā miskastē neatrod tukšu pudeli, vecmāmiņa mēģināja sadinģēt, manuprāt, jau kādu septīto, ja ne divdesmito maizes kukulīti. Mēs ar šādu cilvēku uzvedību esam apraduši, esam ar mieru ikvienam rādīt savas utis, taču kādai lauku sievietei tas likās nepieņemami. (Paldies, ka tādas vēl ir.) Viņa bija nedaudz vecāka par ubagotāju, tāpēc sāka kaunināt savu līdzpilsoni par viņas uzmākšanos cilvēkiem un neprasmi dzīvot, ja jau jāiet uz ielas. Viņasprāt ubadze bija kritusi vēl zemāk par ielasmeitām, kuras gluži tāpat kā viņa ceļ neslavu visai Latvijas tautai. Jo tālāk, jo vārdi kļuva kreftīgāki. Ar īpašu daiļrunību izcēlās rīdziniece, līdz ar lielu somu dabūja pa galvu. Tam sekoja pretsitiens sejas apvidū un vēl vienas somas belziens. Tad iejaucās apkārtējie un ubadze, protams, neaizmirstot paņemt izdinģētās kapeikas, pazuda no cilvēku pūļa, gluži kā ragana.

Šo konfliktu var skatīt, kā divu nometņu sadursmi miniatūrā. Vieni ir raduši ņemt visu par velti, vai arī nerēķināties ar savu un radinieku godu, un pārdoties par kapeikām. Otri, stipri kā granīts, apzinās savu nabadzību, tomēr paliek lepni uz sevi un savā dzīvē veikto. Gluži kā likteņa pamestie bomži arī šīs grupas nevēlas dzīvot miskastē, lai arī cik liela tā būtu.

Paradoksāli, bet šie nabadzības māktie cilvēki ir viena no lielākajām vēlētāju grupām. Es negribu kādu aizvainot, bet man liekas - ir skaidrs, kāpēc Latvijā gandrīz katrās vēlēšanās atkārtojas “Zīgerista banānu” fenomens. Banāni tiek doti, vai solīti uzreiz un tas ir saprotams. Paradoksāli, ka mūsu dzīvi regulē nevis gudrākie no gudrākajiem, bet gan pensionēto un slikti ēdušo cilvēku bars, kurš brīžiem dzīvē vairāk kā siltu ēdienu, sausu istabu un labu kapuvietu, tā arī neko vairāk negrib. Šie cilvēki vēl Saeimu, bet pēc tam mēs visi sēžam, ja varam nosēdēt, un brīnāmies par pašu radīto brīnumu.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit