Dieva dēļ, nepārprotiet. Mašīnrakstītāja – tas nav jāuztver kā cilvēks ar vienmēr tīras veļas komplektu un prezervatīvu paciņu somā, un ierobežotā cilvēku lokā zināmu mobilā telefona numuru, gatavs ikkatram izsaukumam par naudu. Policists - mašīnrakstītāja ir pienākuma cilvēks.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Nedzīvoju lielā mājā, taču savrupmāja tā arī nav. Viena kāpņutelpa, padsmit dzīvokļi, ik dienu uz kāpnēm sastapts svešinieks. Taču ir kaut kas kopīgs visiem kaimiņiem, gan vecajiem, gan tādiem kā es – klāt pienākušiem. Aptuveni plkst.20.00 mājas ārdurvis tiek slēgtas un svešinieki bez telefoniskas kontaktēšanās ar dzīvokļu īpašniekiem netiek mājā iekšā. Ja kāds pēc šī laika zvana pie manām durvīm, tad zinu - tā ir kaimiņiene pēc sāls. Taču tas vakars bija citāds. Koridorā valdīja liela kņada. Bija kaut kas noticis.

Nemiera cēlāja bija kaimiņiene. Pēc viņas nostāstiem, kāds bija ielauzies dzīvoklī un turēja durvis no iekšpuses. Tās varēja tikai nedaudz pavērt, bet pilnībā atvērt ne. Pat spiežot ar manu ne visai mazo vēderu. Viens no kaimiņiem piedāvāja savu palīdzību, sakot, ka pirms iebrukuma viņš gan paņems pistoli. Tomēr kopējā kāpņutelpas iedzīvotāju sanāksmē, kas ļāva man iepazīt, kurš no kaimiņiem brauc ar man tīkamu mašīnu, kurš kādreiz dienējis armijā, kuram tagad pieder ierocis un daudz ko citu, tika nolemts izsaukt policiju. Tā, viegli iepazīstoties savā starpā un uzklausot kaimiņienes satraukumu, visi kopīgi bija nobrieduši uz ilgstošu gaidīšanu.

Diemžēl mūsu cerības nepiepildījās. Septiņas minūtes pēc pirmā zvana divi policisti bruņuvestēs, ar rokudzelžiem un šaujamajiem bija klāt. Ar tikai sev piemītošas veiklības palīdzību viņi atvēra durvis. Ātri un kā kino pārmeklēja dzīvokli un atrada zagli. Kaimiņienes birste bija aizkritusi aiz durvju roktura un sākotnēji neļāva tās atvērt. Gaidīto lamu vietā sekoja daži jautājumi, vai kas nav pazudis? Tā kā birste neko nebija zagusi, policija drīz vien devās prom.

To visu redzēju pats. Bet ticēt negribējās. Kā šie piecīšu karaļi var būt tik profesionāli, ātri un pat inteliģenti. Vai nu pasaule ir jukusi, vai arī ar mani kaut kas nav kārtībā. Neprasījis ne kaimiņiem, ne savai draudzenei man iekniebt, devos gulēt ar pārliecību, ka valsts mani beidzot sargā un ka manis maksātie nodokļi tiek izmantoti lietderīgi.

Šīs pārliecības vadīts kādai savai draudzenei pēc uzbrukuma uz ielas un vēlākiem telefondraudiem ieteicu griezties policijā, lai tā viņu sargā. Pavadot viņu uz policiju, biju pārsteigts, ka policijas iecirknī valdīja patiesa divvalodība un savstarpēja izpratne. Pie tam policijas darbinieki pret cietušo izrādīja cieņu, kaut gan policists runāja krieviski, draudzene latviski. Dežurējošais operatīvais darbinieks palika laipns un izpalīdzīgs (kādreiz tas likās policijai neraksturīga iezīme) pat tad, kad noskaidrojās, ka Vecrīgas policijas iecirknis (incidents notika Vecrīgā pie Universālveikala gaišas dienas laikā un visiem redzot) atrodas pie Vidzemes tirgus. Mēs ar laipnu gādību un vecu (ļoti vecu) policijas VOLVO nokļuvām pie kādreiz man tik mīļā Matīsa tirgus. Kādu brīdi gan mums nācās gaidīt. Taču iepriekš bijām brīdināti, ka operatīvie darbinieki var būt izbraukumos.

Pēc atbildīgās personas uzaicinājuma iegājām vēl Hruščova laikā iekārtotajā kabinetā. Arī šeit meitene tika uzklausīta ar izpratni gan par notikušo incidentu, gan par iespējamo incidenta vaininieku. Tika sagatavots protokols. Krievu puisis ļoti cītīgi ar roku aprakstīja divas lapas. Tajās faktoloģiski precīzi tika atainots notikušais, kam tad arī paziņa parakstījās apakšā, ka no viņas vārdiem pierakstīts pareizi.

Policists ņēma jaunu lapu un sāka atkal kaut ko cītīgi rakstīt. Bijām izbrīnā, ko viņš dara. Izrādās, viņš ar roku pārrakstīja kopiju. Manā skatījumā kopiju, kas šoreiz tika nosaukts par protokolu. Neprasīju, kāpēc viņš to dara ar roku, jo kabinetā tikai uz viena galda bija kompjūters, kura ārējais izskats liecināja par seniem laikiem un vēlmi atrasties cilvēku-izmantotu-bet-sen-aizmirstu-lietu muzejā. Kabinetā bija vēl viena relikvija, kaut kur Rietumos 80-gados norakstīta rakstāmmašīna ar radioaparātu. Es neuzdrīkstējos policistam jautāt, kad viņš ķer neliešus, jo skaidri bija redzams, ka tas notiek starpbrīžos starp mašīnrakstītājas darbiem. Šī situācija apliecināja mūsu zemes fenomenu - policija vienlaicīgi ir spējīga septiņu minūšu laikā atbraukt uz izsaukumu un desmit minūtes veltīt katra protokola kopijas pārrakstīšanai ar roku. Iedomājieties, kāds būtu noziegumu atklāšanas procents, ja policisti kopijas nepārrakstītu ar roku, to darītu dators.

Pēc šiem diviem gadījumiem es nevēlos vairāk policistiem jautāt, kad viņi mūs sargā, jo pats esmu redzējis to savām acīm. Diemžēl man ir jāatzīst - kamēr piecīšu cienītājus nesauks par “ceļu miličiem”, “ceļu kabačiem” vai kā citādi, lai arī cik labi būtu apgādāta policija, tauta neticēs tautas sargu eksistencei.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form