Foto: Reuters/Scanpix/LETA
1950. gadā Eiropa bija dziļā krīzē: vēl arvien fiziski un ekonomiski izpostīta pēc Otrā pasaules kara, bet politiski — meklējot risinājumu tam, lai kara šausmas nekad vairs neatkārtotos. Tie bija grūti laiki, kad Francijas ārlietu ministrs Robērs Šūmanis 9. maijā nāca klajā ar savu redzējumu par to, kā Eiropa varētu sasniegt šo mērķi, proti, izveidot kopīgas iestādes, lai karš būtu ne tikai neiedomājams, bet arī praktiski neiespējams. Viņa vārdi mainīja vēstures gaitu un ielika pamatus, uz kuriem gan viņa laikabiedri, gan nākamās paaudzes būvēja to Eiropas Savienību, kādā dzīvojam šodien.

Šūmaņa deklarācijas 70. gadadienā Eiropa pieredz vēl vienu krīzi. Aizvadītajos mēnešos mūsu kontinentā koronavīruss prasījis vairāk nekā 100 000 dzīvību. Simtiem miljonu cilvēku ikdienas dzīvē saskārušies ar vēl nepieredzētiem ierobežojumiem, kuru mērķis ir apturēt vīrusa izplatīšanos.

Mūsu kā triju galveno ES iestāžu vadītāju domas šodien pirmām kārtām ir ar visiem tiem, kuri zaudējuši tuviniekus. Mūsu pateicība visiem neatliekami svarīgo darbu darītājiem, kuri turpināja strādāt šīs krīzes laikā. Tiem, kuri mūsu slimnīcās un aprūpes namos bija pirmajās līnijās, cīnoties par dzīvību glābšanu. Arī piegādes mašīnu šoferiem, veikalu darbiniekiem, policistiem — visiem, kuru darbs nodrošina ikdienas dzīves turpināšanos.

Gribam pateikties arī visiem Eiropas iedzīvotājiem par apliecināto solidaritātes un pilsoniskās atbildības garu. Tiem miljoniem cilvēku, kuri brīvprātīgi pieteicās palīdzēt krīzes laikā, neatkarīgi no tā, vai viņi iepērkas gados veco kaimiņu vietā, šuj sejas maskas vai vāc naudu tiem, kam pašlaik vajadzīga palīdzība. Šādos cilvēciska siltuma un solidaritātes izpausmju brīžos Eiropa ir patiesi liela.

Eiropa rīkojās apņēmīgi, lai nodrošinātu vienotā tirgus darbības turpināšanos, ļaujot medicīnas precēm nonākt tur, kur tās ir vajadzīgas ārstiem un medmāsām, ventilatoriem — tur, kur tie varētu glābt dzīvības, un pārtikai un pirmās nepieciešamības precēm — mūsu veikalos, lai eiropieši varētu tās ierasti atrast plauktos.

Mēs pieņēmām bezprecedenta lēmumus, lai valstu valdībām nodrošinātu fiskālās spējas šābrīža krīzes pārvarēšanai. Mēs pārveidojām Eiropas Stabilitātes mehānismu par instrumentu Covid-19 apkarošanai. Mēs atvēlējām 100 miljardus eiro valstu saīsināta darba laika sistēmām, lai izdotos saglabāt eiropiešu darba vietas. Arī Eiropas Centrālā banka sniedza vēl nepieredzētu atbalstu, lai neapstātos aizdevumu izsniegšana iedzīvotājiem un uzņēmumiem.

Mums jādara vēl daudz vairāk. Laikā, kad dalībvalstis provizoriski un pakāpeniski atceļ karantīnas pasākumus un citus ierobežojumus, svarīgākajai prioritātei arī turpmāk jābūt dzīvības glābšanai un rūpēm par mūsu sabiedrības visneaizsargātāko daļu. Mums jāturpina darīt visu iespējamo, lai atbalstītu koronavīrusa vakcīnas izstrādi. Par to, cik ātri pasaule var vienoties kopīgu mērķu atbalstam, liecina panākumi 4. maijā rīkotajā starptautiskajā līdzekļu devēju konferencē, kurā cīņai ar koronavīrusu izdevās piesaistīt 7,4 miljardus eiro un kurā pasaules veselības organizācijas apvienojās kopīgam darbam vakcīnu izstrādes, ārstēšanas un diagnostikas jomā. Šai mobilizācijai jāturpinās, un pasaulei cīņā pret koronavīrusu arī turpmāk jābūt vienotai. Eiropai šajā ziņā var būt izšķiroša loma.

Tajā pašā laikā visām dalībvalstīm ir jābūt fiskālajai telpai, kas vajadzīga ārkārtas medicīniskās situācijas risināšanai.

Turklāt mums ir jāgatavojas arī atgūšanās procesam. Daudzi eiropieši, kuri nesen pieredzēja bailes par dzīvību, tagad baidās par savām darba vietām. Mums atkal jāiedarbina Eiropas ekonomikas motors. Atcerēsimies Robēru Šūmani un viņa līdzgaitniekus — viņu drosmīgās idejas, uzdrīkstēšanos un pragmatismu. Viņi parādīja, ka izkļūšanai no krīzes ir jārod jauna politiskā domāšana un jāsarauj saites ar pagātni. Mums jārīkojas tāpat un jāsaprot, ka būs vajadzīgas jaunas idejas un instrumenti mūsu pašu atgūšanās atbalstam. Mums jāsaprot, ka pēc izkļūšanas no šīs krīzes Eiropa nevar būt un nebūs tāda pati kā pirms tam.

Pirmkārt, ir jādara vairāk mūsu sabiedrības nabadzīgāko un vismazāk aizsargātāko dzīves uzlabošanai. Jau pirms krīzes sākuma pārāk daudziem cilvēkiem Eiropā bija grūti savilkt galus. Tagad neskaidras nākotnes priekšā ir vēl miljoniem citu — to, kuri zaudējuši darbu vai savus uzņēmumus. Jo īpaši smagi tas skar jauniešus un sievietes, un viņiem ir vajadzīgs konkrēts un mērķtiecīgs atbalsts. Eiropai jābūt apņēmīgai un jādara viss iespējamais, lai aizsargātu cilvēku dzīvību un viņu iztikas iespējas, jo īpaši krīzes visvairāk skartajos reģionos.

Mūsu Savienības mērķis ir arī veselība un ilgtspēja. Viena no krīzē gūtajām mācībām liek saprast, cik svarīgi ir uzklausīt zinātniskus ieteikumus un rīkoties, pirms ir par vēlu. Nedrīkstam aizmirst par cīņu pret klimata pārmaiņām, un atgūšanās pamatā jāliek Eiropas zaļais kurss.

Mums arī jātuvinās cilvēkiem, veidojot mūsu Savienību pārredzamāku un demokrātiskāku. Šo ideju attīstīšanā būtiska nozīme būs konferencei par Eiropas nākotni, kuru bija plānots sākt šodien un kura aizkavējusies vien pandēmijas dēļ.

Pašlaik pieredzam īslaicīgu nestabilitāti, un tikai spēcīga Eiropas Savienība var nosargāt mūsu kopīgo mantojumu un mūsu dalībvalstu ekonomiku. Ja paliksim vienoti solidaritātē un savu vērtību aizstāvībā, tad Eiropa varēs izkļūt no krīzes stiprāka.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!