Gatis Kokins, 'Rīgas Laiks': Nezināšanas vērtība
Foto: LETA

Katrs bērns atceras periodu, kad nezināšana viņu nošķīra no pieaugušo pasaules. Kad nezini, kā apieties ar nazi, nezini, kā braukt ar velosipēdu pa ielu, nezini, kā parūpēties par ģimeni – tas viss nošķīra mani no maģiskās pasaules, kur zinoši onkuļi ar zobeniem atvēra šampanieti, ar saviem auto traucās pa bulvāriem un flirtēja ar pilnbriedušām dāmām. Es arī tā gribēju, tāpēc lieliem malkiem tvēru gudrības, lai pēc iespējas ātrāk iekļautos zinošo klubiņā.

Pusceļā uz gudrību mani sāka mākt šaubas. Pirmkārt, manas zināšanas daudzās jomās – gan matemātikā un fizikā, gan elektronikā un bioloģijā – sāka pārsniegt vidusmēra pieaugušo cilvēku varējumu. Tomēr nekādas tūlītējas priekšrocības tas man nedeva. Otrkārt, es uzzināju, ka es neko nezinu, jeb, Ričarda Fainmana vārdiem runājot, es biju kļuvis pietiekami gudrs, lai zinātu, ka esmu stulbs. Tikai vēlāk uzzināju, ka šī doma noteiktā dzīves periodā atnāk teju katram un jau Platons Sokrata dialogos tam veltījis daudz pārdomu. Tā sākās manas attiecības ar nezināšanu.

Mani vecāki – ārkārtīgi gaiši cilvēki, kas savu mūžu bija veltījuši citu cilvēku izglītošanai, – bija pārliecināti meritokrāti. Visa viņu mācība man kā bērnam bija apkopojama tēzē, ka, lai arī nekādas bagātības jeb stāvokli sabiedrībā mēs tev nevaram nodrošināt, tavas zināšanas apvienojumā ar smagu darbu noteikti nodrošinās tavas iespējas izdzīvot, jo tāda ir sabiedrība.

Nākamā fāze manā ceļā uz gudrību bija atklāsme, ka dzīve ir pilna ar patiesībām, "ko skolā tev nemāca". Tās pamatā bija cilvēciskās attiecības un sociālā hierarhija, kas veidojās no iemaņām pārliecināt citus par savu taisnību, organizēt līdzcilvēku darbu kāda mērķa sasniegšanai, aizstāvēt sevi un savu viedokli, pārstāvēt savas idejas, būt mīlētam un pieprasītam, un, saskaņā ar atklāsmi, šīs sociālās inteliģences iemaņas bija ne mazāk svarīgas kā faktiskās zināšanas. Es redzēju desmitiem piemēru, kur akadēmiskā izpratnē izcili gudrus un talantīgus cilvēkus izrīkoja apsviedīgi, komunikabli un visu apbrīnoti priekšnieki, kuri, stingri ņemot, neko daudz nezināja. Es redzēju agrīnos biznesmeņus, kuri pelnīja lielu naudu, organizējot preču un pakalpojumu apriti, un precīzi izrīkoja savus daudz zinošākus padotos.

Labi atceros epizodi no pamatskolas, kur viedus vārdus teica kāds mans klasesbiedrs (kurš konsekventi pelnīja vieniniekus un divniekus, ceturkšņa beigās tos retumi atšķaidot ar trijniekiem): "Tu slaucīsi ielu, bet es tev braukšu garām savā volgā!" Un pravietojums patiešām piepildījās: 1988. gadā es no rītiem slaucīju trotuārus Murjāņu un Brīvības ielas krustojumā Rīgā, pa dienu studēju fiziku, vakarā strādāju par laborantu CFI, bet mans klasesbiedrs lepni mani pasveicināja pa glauna auto logu, kad šaufelēju pieturā nomestos izsmēķus. Šeit būtu ļoti augstprātīgi notikušo skaidrot ar mana klasesbiedra "nezināšanas vērtību". Klasesbiedra sociālās zināšanas īstermiņā bija devušas atdevi; arī vēlāk viņa dzīve ir bijusi samērā veiksmīga.

Tāpēc Gundara Dāvidsona Delfi rakstā "Vai varējām labāk un citādi?" 11. jūlijā trāpīgi pamanītais paradokss, ka "nezināt lietas" ir relatīva priekšrocība, sakņojas tajā savdabīgajā Latvijas politiskās meritokrātijas formā, kuru esam izveidojuši, ļaujot sociālo attiecību autodidaktiem (daži no tiem neapšaubāmi savā sfērā ir profesori) noteikt likumdošanas un tautsaimniecības vadības dienaskārtību. Ejot pie vēlēšanu urnām, mēs visaugstāk esam vērtējuši tos, kuru sociālās iemaņas izrunāties mūs ir apbūrušas un kuri ir veiklāki mūsu nākotnes sapņu apkalpošanā. Mēs esam selekcionējuši tādus politiķus, kuri savu partiju sapulcēs nejautā: "Ko mēs varam izdarīt Latvijai noderīgu?" (jo viņi nezina), bet apspriež, ar kādiem paziņojumiem nākt klajā, lai atbildētu uz socioloģiskajās aptaujās izmērītām elektorāta bažām.

Mēs jau arī neesam jautājuši par politiķu zināšanām ekonomikā, jurisprudencē, starptautiskajās tiesībās. Viņi lemj par šiem jautājumiem, taču sava viedokļa tiem nav. Vairumam tautas kalpu nav nevienas publikācijas nevienā no zinātņu jomām, neviena viedokļraksta par tautsaimniecību. Viņi vienkārši gandrīz neko nezina. Kad ir objektīva nepieciešamība kaut ko kvalificēti lemt, ir dilemma – vai sākt spriest, atklājot savu nekompetenci, vai veidot darba grupas, algot konsultantus, kuriem ir zināšanas (un tad vēl uzrodas citi sociālo attiecību korifeji, kuri iemanās uzpirkt šos konsultantus, lai tie sniegtu komerciāli izdevīgākus padomus, ko savukārt pirmie šeftmaņi nav spējīgi saprast un atmaskot). To redzot, vēlētājs izsamist un atkarībā no izmisuma pakāpes vai nu emigrē, vai atmet visam ar roku un nepiedalās vēlēšanās, vai meklē jaunus sociālo attiecību profesorus, kuru nākotnes konstruktam uzticēties.

Oponenti šeit iebildīs, ka, balstoties uz Sokrata paradoksu, vēlēšanu procesā vētīt priekšstāvju zināšanas ir nesasniedzams mērķis – deputāti tāpat "neko nezinās", jo zināšanu apjoms pasaulē pieaug eksponenciāli, viens cilvēks tāpat nevar visu zināt, utt., u.tml., taču tie ir maldi. Jo zinošāki būs politiķi, jo kvalificētāki lēmumi un straujāks valsts progress. Piemēram, nesen noklausījos ļoti kompetentu bijušā Igaunijas premjerministra Tāvi Reivasa priekšlasījumu par e-pārvaldību un kriptovalūtām, un man nekādu jautājumu par E-stonia projekta veiksmes cēloņiem vairs nav.

Saprotams, ka politikā nepastāvēs tas anekdotiskais izklaidīgā, dīvainā un nekomunikablā profesora tips, ko pazīstam no komiksiem. Par laimi, ir daudz zinātņu zinātāju, kuru sociālo attiecību iemaņas ir pietiekami augstā līmenī, lai publiski darbotos. Var piekrist, ka likumdošanā ir izveidotas barjeras, kas traucē zinošajiem doties politikā, sevišķi – veiksmīgiem vadītājiem un biznesmeņiem ar labiem ienākumiem. Var piekrist, ka zinošajiem ir ārkārtīgi pazemojoši iesaistīties diskusijās, kurās tiek izmantoti nepatiesi un tendenciozi argumenti, kamēr sensāciju kāri žurnālisti sāk šķetināt viņu ģimenes locekļu privāto dzīvi un pret pagātnē pastrādātajām kļūdām tiek uzstādītas liekulīgas prasības. Tas nostiprina sociālo frikciju meistaru monopolu politikā, taču no tā neizriet nezināšanas vērtība.

Runājot par zināšanām un mūsdienu valsts pārvaldi Latvijā, nedrīkst nepieminēt vēl vienus maldus, kuros esam sapinušies. Vēlētāji, un līdz ar to žurnālisti, bieži taujā: kas ir tā (viena) lieta, kas jāatrisina, lai Latvija attīstītos tik strauji, kā visiem gribētos? Tas ir liels sapnis par (lielu) sudraba lodi, kas vienreiz un uz visiem laikiem nogalēs visu greizo. Politiskās partijas cenšas pārkliegt cita citu ar vienkāršiem risinājumiem. Tie ir smieklīgi. Vieni grib nolikt politikas centrā cilvēku. Otri grib pazemināt nodokļus. Trešie grib vairāk investēt izglītībā. Citi – jau rīt izskaust korupciju. Kamēr sarežģīto valsts pārvaldes procesu centīsies vienkāršot līdz vienai darāmajai lietai, zinošie jutīsies lieki. Tas liks sarosīties vienīgi potenciālajiem Propagandas ministrijas darbiniekiem. Gribētu pat apgalvot, ka visas jēdzīgās idejas publiskajā telpā reiz jau ir pateiktas. Latvijas nelaime nav pareizu ideju trūkums, bet ļoti viduvējs to īstenojums.

Tāpēc nezināšanai nav vērtības. Vēlētāji ir meritokrāti, viņiem tikai pietrūkst sapratnes, ka varai jāpieder nevis tiem, kuri nodarbojas ar sociālo vīziju konstruēšanu, bet gan tiem, kuriem ir nopelni arī ekonomikā, medicīnā, bioloģijā, inženierzinātnēs, finansēs, datorikā, filozofijā, matemātikā, jurisprudencē, vadības zinātnē un pārējās zināšanās, kuras nenosaucu un nespēju nosaukt. Jo nezinu.

Source

Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form