Gatis Krūmiņš: To, ka staļiniskās deportācijas bija attaisnotas, māca arī Latvijas augstskolās
Foto: LETA

Pirms neilga laika plašsaziņas līdzekļos nonāca informācija par to, ka par politiķa Alfrēda Rubika izteikumiem, kuros viņš attaisno Staļina laika deportācijas, ir ierosināts kriminālprocess.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Vēlos vērst sabiedrības uzmanību, ka tās nav viena indivīda interpretācijas, līdzīgas lietas joprojām tiek mācītas, un pat Latvijas augstskolās. Manā rīcībā ir nonācis Baltijas Starptautiskās Akadēmijas (BSA) 2008. gada izdevums "Baltijas valstu valsts un tiesību vēsture" - kursa lekciju konspekts 1. kursa Tiesību zinātnes studentiem. Ziņas par autoriem un recenzentiem krājumā ir sniegtas sekojošas: autori - Doc. S. Geršovičs un E. Juhno, recenzenti vēstures zinātņu doktors, profesors Josifs Šteimanis ( 1923. - 2011.) un paeg.Mg. V. Agešins. Krājumā ir visai daudz gramatisku kļūdu, tanī skaitā nav skaidrs, kāds tad īsti ir zinātniskais grāds recenzentam Agešina kungam. Raksturojot krājumu vienā teikumā - tas ir padomju un mūsdienu Krievijas ideoloģisks kokteilis sliktā latviešu valodā.

Kādas tad ir galvenās atziņas par deportācijām? Par 1941. gada 14. jūniju, ko Latvijā piemin kā komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienu,  ir teikts sekojošais (citāts):

"Pagrīdes cīņu saasināšanās un pieaugošie Vācijas uzbrukuma PSRS draudi noveda pie lēmuma  par "nevēlamu elementu deportāciju". (...) Deportācija attiecās uz cariskās un Latvijas armijas virsniekiem, tiesībsargājošo iestāžu vadošajiem darbiniekiem, buržuāzisko partiju aktīvistiem, lielu privātīpašumu īpašniekiem, noziedzniekiem -  recidīvistiem un prostitūtām. (...) Akciju izpildītāji uz vietām ļaunprātīgi izmantoja savu dienesta stāvokli, pieļaujot ne tikai vispārīgu cilvēcīgu normu pārkāpumus, bet pārkāpjot arī Maskavas diktētos formālos kritērijus. Tika izsūtīti cilvēki, pret kuriem nebija nekādas vajadzības izmantot tādus ārkārtējus mērus. Nebija pilnīgi nekāda attaisnojuma tam, ka tika deportēti arestēto vai izsūtīto ģimenes locekļi. Tai pašā laikā ārpus drošības orgānu redzesloka palika daudzas personas, kuru naidīga attieksme pret jauno iekārtu bija zināma, kā, piemēram, ģenerālis R. Bangerskis (komandēja Kolčaka armijas korpusu, vācu laikā kļuva par ģenerālinspektoru, "Latviešu SS leģiona " gruppenfīreru, bijušais ministrs A. Valdmanis (vēlāk viens no aktīviem marionešu pašvaldības darbiniekiem), buržuāzisko partiju redzamākie locekļi, kuri kara sākumā izvērsa aktīvu naidīgo darbību, bet vācu okupācijas laikā uzticīgi kalpoja fašistiem. Slēdziens: deportācija, lai arī to diktēja apstākļi, notika bez tiesas sprieduma un tādēļ bija nelikumīga" (citāts no krājuma 76. lpp.).

Tātad faktiski vienīgais autoru arguments, kas liek deportāciju no tiesiskā viedokļa atzīt par nelikumīgu, ir neesošie tiesas spriedumi. Jaunums ir tas, ka liela daļa vainas tiek uzvelta vietējai varai, kas ir pārkāpusi  Maskavas instrukcijas. Bet no padomju laika ideoloģijas nemainīgā veidā ir paņemta ideja, ka izsūtīja nepietiekamu skaitu Latvijas pilsoņu.  Citā vietā autori netieši norāda to cilvēku skaitu, kurus viņuprāt 1941. gadā vajadzēja izsūtīt, raksturojot tos, kas otrā pasaules kara laikā, bēgot no padomju represijām, devās bēgļu gaitās uz rietumiem: "120 000 latviešu - kolaboracionistu devās līdzi vāciešiem, kad tie atkāpās".( 86.lpp.). Līdz ar to visi 120 tūkstoši bēgļu ir ierindoti nodevēju  - padomju varas ienaidnieku sarakstā. Protams, tostarp arī sirmgalvji un bērni.

Nav pārsteigums, ka 1949. gada marta deportācija ir analizēta nodaļas "Latvija fašistu okupācijas gados 1941. - 1945." apakšnodaļā "Tiesas un prokuratūra", jo šī akcija tiek visciešākā veidā saistīta ar nepieciešamību atriebties tiem, kas nogalinājuši padomju aktīvistus (par to runāts iepriekšējā rindkopā). Rezumējums ir sekojošs: "Vietējā vara pārpildīja šo nelikumīgo un antihumāno plānu un izsūtīja 12 990 ģimenes".

Darbā ir ļoti plaši aprakstīti padomju varas sasniegumi pēckara laikā, tostarp analfabētisma izskaušana, kā arī industrializācija: "Daudzu uzņēmumu produkcija bija konkurētspējīga starptautiskajā tirgū, vai arī tai vispār nebija analogu pasaulē. Pēc neatkarības atjaunošanas Latvija lielāko daļu šo uzņēmumu likvidēja" (87. lpp.). Nav noliedzams, ka daudzi rūpniecības uzņēmumi beidza eksistēt, taču apgalvojums, ka tos likvidēja Latvijas valsts, ir tendenciozs un nepatiess. Šeit un citviet uzsvērta Krievijas un PSRS pozitīvā ietekme uz Latviju, savukārt neatkarības posmi, īpaši laiks pēc neatkarības atjaunošanas, ir raksturots kā īpaši neveiksmīgs. Tāpat tendenciozi ir atspoguļota Latvijas nacionālā politika: "Valdošās politiskās partijas visus gadus pēc neatkarības atgūšanas atklātā (likumu veidā) vai slēptā formā realizēja lozungu "Latvija latviešiem"."(93.lpp.). Visai loģiski, ka esošajā kontekstā visplašāk ir aplūkotas nepilsoņu tiesības un uzsvars ir likts uz krievu tautības etnisku diskrimināciju: "Neskatoties uz to, ka vairāk kā 200 000 etnisko krievu bija spiesti pamest Latviju laikā no 1991. līdz 1994. gadam, un ap 100 000 cilvēku pēdējo 10 gadu laikā ir ieguvuši pilsonību naturalizācijas ceļā, nepilsoņi līdz šim sastāda lielāko daļu krievu tautības iedzīvotāju Latvijā" (94.lpp.).

Savukārt 1940. gada notikumi (Latvijas okupācija un aneksija) tiek traktēti kā labdabīga un miermīlīga akcija, tiek uzsvērts, ka procesi notika demokrātiski, ka vēlēšanās piedalījās 94,8 % vēlētāju un par "Latvijas Darba tautas bloku" nobalsoja 97,8 %. Okupācija pieminēta tikai vienā aspektā - tā šos notikumus kopš 90. gadiem traktējot oficiālā vara, ar mērķi panākt Krievijas atvainošanos, finansiālu kompensāciju un iespējams, "civilo okupantu" deportāciju. Nākamajās rindkopās ir minēti vēl vairāki "pierādījumi" par PSRS labajiem nodomiem 1940. gadā, pieminēts plaši zināmais Kārļa Ulmaņa runas citāts "tāpēc es vēlos, lai mūsu zemes iedzīvotāji uzņemtu draudzīgi ienākošās bruņoto spēku daļas (...)" u.t.t..

Citēšanas vērtas ir arī pēdējās divas rindkopas, kas veltītas okupācijas jautājumam, jo nekādā ziņā neatbilst ne vēsturiskajai, ne tiesiskajai realitātei:

"Svarīgs apstāklis bija tas, ka varu Latvijā nekad neīstenoja okupācijas varas pārstāvji. Vēl jo vairāk, Latvijai bija pilnvērtīga pārstāvniecība PSRS Augstākajā padomē un Tautību padomē - augstākajā varas orgānā PSRS. Latvieši bija pārstāvēti PSRS valdībā, Padomju Armijas ģenerāļu un virsnieku korpusā.

Atšķirībā no hitleriskās Vācijas, kas okupēja Latviju 1941. gadā, PSRS neizveda no Latvijas kultūras un materiālās vērtības. No PSRS iebraukušajām militārpersonām un civilajiem speciālistiem nebija nekādu privilēģiju salīdzinājumā ar vietējiem iedzīvotājiem."

Secinājums ir viens - mums Latvijā eksistē ne tikai paralēlas informatīvās telpas, bet arī paralēlas izglītības telpas. Kur nākamajiem juristiem, tostarp tiesību sargājošo iestāžu darbiniekiem, tiek izveidota atšķirīga izpratne par mūsu valsti, tās vēsturi un vērtībām.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form