Gints Kukainis: Reemigrāciju sekmētu atbalsts grūtībās, vienkāršāka pārdeklarēšanās un valodas apguve  (47)

Atgriešanās priekšnosacījumi – darbvietas un dzīvojamais fonds

Iedzīvotāji, kas konkrētajā teritorijā dzīvo, jebkurai pašvaldībai ir prioritāte. Pirmkārt, tie nodrošina pašvaldības pastāvēšanu, otrkārt, iedzīvotāju ienākuma nodoklis ir būtiska pašvaldības budžeta sadaļa. Skatoties uz visas Latvijas fona iedzīvotāju skaita kritumu, Smiltenes novads ir aptuveni pa vidu, taču tas joprojām ir būtisks. Līdz ko valstī sāka diskutēt par reemigrācijas jautājumu, par atsevišķu programmu un aktivitāšu nepieciešamību, mēs bez ilgas domāšanas zinājām, ka vēlamies tajā iesaistīties. Taču nevis, lai brauktu apkārt, sēdinātu lidmašīnā un vestu pa vienam atpakaļ uz Latviju, bet, izmantojot šo iespēju, veidotu saiti ar aizbraukušajiem, pastāstot viņiem, kā mums iet, rādot un strādājot pie apstākļiem, lai viņi paši gribētu atgriezties.

2018. gadā iesaistījāmies Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas un Vidzemes plānošanas reģiona pilotprojektā un kļuvām par reemigrācijas pilotpašvaldību. Jau sākumā bija skaidrs, ka rezultāts nebūs sasniedzams rīt vai parīt, bet, iespējams, ilgākā laika posmā varam veicināt cilvēku lēmumu atgriezties. Aizbraukušie bieži vien vēl dzīvo tajā laikā, kad viņi aizbrauca, un mums ir iespēja pateikt – nē, tā vairs nav – un parādīt, kā situācija ir mainījusies. Tas mums ir arī devis iespēju paskatīties uz sevi no malas, paanalizējot, ko cilvēks, piemēram, Īrijā, mūsu mājaslapā redz, ko sev noderīgu tur ierauga.

Šobrīd esam vizītkaršu formātā izveidojuši iespēju pieslēgties trim datubāzēm, izmantojot QR kodu telefonā, – par pieejamiem nekustamajiem īpašumiem gan atsevišķi uzņēmējdarbībai un investīcijām, gan mājoklim, kā arī par to, kādu produkciju piedāvā vietējie Smiltenes novada ražotāji. Nākamajam gadam mums ir fantastiska ideja, kuru plānojam realizēt, – izmantojot dažādas platformas, uzrunāt tautiešus ārzemēs atgriezties pie savām ģimenēm, lai kopā svinētu Smiltenes pilsētas 100 gadu jubileju.

Mūsu pārliecība ir, ka darbvietu skaits visvairāk var veicināt apstākļus, lai cilvēki ne tikai gribētu, bet arī varētu šeit atgriezties. Mums pašvaldībā ir kolēģis, kurš atgriezās tikai tādēļ, ka pretī bija vakance. Daudz kas atkarīgs no jomas un katra cilvēka pieredzes, taču liela loma ir arī sevis prezentēšanas prasmēm. Bieži vien tas pat ir svarīgāk par izglītību, ko uzņēmums sākotnēji prasa. Valodu zināšanas arī ir milzīga priekšrocība tiem, kas ir atgriezušies.

Šobrīd Smiltenē bezdarba līmenis ir 2,5% vasarā, 3% ziemā – rādītāji ir labāki nekā Rīgai. Mums šobrīd ir arī ļoti labs darbvietu skaita pieaugums, kas ir straujākais Vidzemē. Tas lielā mērā noticis, pateicoties mūsu uzņēmumu attīstībai. Savukārt dzīvojamā fonda trūkst. Pagājušajā gadā uzbūvējām māju ar 24 dzīvokļiem, kuru aizpildījām 3 mēnešu laikā. Taču cenas ir tikai mazliet zemākas nekā Rīgā – par 50 kvadrātmetru dzīvokli īres maksa ir 250 eiro. Šeit izceļas tirgus nepilnība, jo Smiltenē maksātspēja ir zemāka. Mēs meklējam risinājumus dzīvojamā fonda palielināšanai – iespējas, lai apsvērtu ēku celtniecību arī nākotnē, taču šī cenas un maksātspējas disproporcija ierobežo, jo nopelnīt ar šo dzīvokli pie tādas pašizmaksas nav iespējams.

Grūtībās nākt soli pretī, nevis paralizēt

Būtiska loma pašvaldības izaugsmē ir arī Eiropas Savienības (ES) struktūrfondiem. Šobrīd, izmantojot pieejamo ES līdzfinansējumu, atjaunojam 20 no kopumā 70 pilsētas ielām, kā arī 12 lauku ceļus. Izmantojam katru iespēju, kas tiek piedāvāta, piesaistot kādu līdzfinansējumu. Sākot no reemigrācijas projektiem, kur mēs piesaistām 10 000 eiro, un beidzot ar vairākiem lielbudžeta projektiem. Lielākie īstenotie līdzfinansētie projekti saistīti tieši ar infrastruktūras uzlabošanu, proti, remontētas ielas un ceļi, realizēti ūdenssaimniecības un kanalizācijas projekti, kas ir liels ilgtermiņa ieguldījums.

Papildus darba iespējām un dzīvesvietai arī sakārtota vide ir būtisks faktors gan vietējiem iedzīvotājiem, gan tiem, kuri vēlas atgriezties. Tajā pašā laikā ir lietas, ko valsts varētu darīt, lai atgriešanos sekmētu vairāk. Šajā sakarā neviļus prātā nāk saruna ar latviešu uzņēmēju, kurš šobrīd strādā Dānijā. Uz jautājumu, kādēļ viņš nevarētu atvērt savu uzņēmumu tepat Latvijā, viņš atbildēja, ka bija par to domājis, taču saprot, ka tas, kas ir Dānijā, šeit nav iespējams. Piemēram, ja divas personas savā starpā uz lapas uzraksta, ka viena no otras nopirkusi blociņu par konkrētu summu, cilvēks var to iedot Dānijas grāmatvedībā un tas derēs. Latvijā uz uzņēmēju skatīsies ar aizdomām: kas tas tāds ir, kur ir stingrā uzskaite, kur ir reģistrētās kvītis un vēl kaut kas. Tāpat tur domā, kā palīdzēt, ja uzņēmumam iet slikti, piemēram, uzņēmējam ir nodokļu parāds un viņš saprot, ka vasarā būs lejupslīde, savukārt ziemā viņš atpelnīs. Dānijā atliek tikai maijā piezvanīt turienes VID un lūgt pārcelt nodokļu maksājumu par vasaras mēnešiem uz oktobri – un lieta darīta. Tikmēr pie mums tas vispār nav iespējams, toties otrajā, trešajā mēnesī jau tiks bloķēts konts, nedodot iespēju uzņēmējam ar saviem resursiem nopelnīt to naudu, kuru viņš ir parādā. Cilvēks tiek paralizēts.

Tāpat liels klupšanas akmens valsts līmenī šobrīd ir pārdeklarēšanās nepieciešamība, lai varētu pretendēt uz kādu atgriešanās līdzfinansējumu vai projektu piesaisti. Cilvēks 10 gadus dzīvo citā valstī, ieguvis jau pilsonību. Ar dokumentiem un algas čekiem var pierādīt, ka ir bijis prom, taču nozīme ir tikai ķeksītim Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē (PMLP) par to, ka viņš joprojām ir deklarēts šeit. Mēs it kā ejam digitālajā virzienā, bet ir šādas elementāras lietas, par kurām cilvēki ir pārsteigti – ka, dzīvojot kādā ES valstī un kļūstot tur par pilsoni, šī informācija nenonāk līdz Latvijai. Turklāt, lai ietu izņemt šo ķeksi, ir nepieciešama eID karte, kura daudziem nav pieejama. Tas nozīmē, ka ir jābrauc speciāli uz Latviju, turklāt cilvēks var arī saņemt sodu, ja nav to izdarījis laicīgi. Jau pagājušajā gadā aktīvi runājām par šo kritēriju valsts līmenī, kad notika grantu konkursa pilotprojekts, taču šī prasība, lai startētu valsts atbalsta konkursā reemigrantiem, tika atstāta kā kritērijs arī šogad. Tā rezultātā neviens no mūsu novada uz šo finansējumu nevarēja pretendēt.

Vēl viens aktuāls jautājums, kuram mēs kā pašvaldība esam pievērsušies, – padomāt par ģimenēm, kurās ir kāds, kurš neprot valsts valodu, bet vēlas atgriezties Latvijā. Palīdzēt apgūt valsts valodu, kas ir būtiski, lai varētu veiksmīgāk šeit atrast darbu un integrēties. Mums ir zināms piemērs, kur ģimene pārcēlās uz Latviju, vīrs, ārzemnieks, ieguva darbu arī bez valodas apguves, taču pēc laika aizbrauca atpakaļ uz savu dzimteni, jo bija gan valodas barjera, gan integrācija kopumā nenotika veiksmīgi. Manām, ka neformālās grupās Rīgā notiek neliela kustība šajā jautājumā, taču mēs nākamajā gadā esam plānojuši īstenot aktivitātes, lai veicinātu atbalsta pieejamību valodas apguvei Smiltenes novadā.

Kopumā, atskatoties, kā situācija valsts līmenī ir mainījusies, kopš uzsākām strādāt šajā reemigrācijas projektā, jāsaka, ka visas iesaistītās puses ir ļoti augušas. Gan mēs paši, gan valsts iestādes sākumā nezināja informācijas apjomu, ar kuru rēķināties. Šobrīd arvien biežāk valsts iestādēm mājaslapās ir atsevišķa sadaļa reemigrantiem, lai viņiem aktuālā informācija ir viegli atrodama, tāpat arī ir izveidoti kādi informatīvie materiāli. Un, kas priecē, – cilvēki ir atsaucīgāki, sadarbība lēnām veidojas un visi kopā ejam uz priekšu.