Latvijas ekonomiskie rādītāji par iepriekšējo gadu ir patiešām augsti un iepriecinoši, pat ja tos vērtējam visu Eiropas Savienības kandidātvalstu kontekstā, un 6,6% iekšzemes kopprodukta pieaugums un 2,6% inflācija nav slikts rādītājs arī ES dalībvalstīm. Tas ir nozīmīgs solis ceļā uz ekonomiski attīstītas un bagātas valsts statusu, taču – tikai viens solis.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Lai cik labi būtu mūsu ekonomiskie rādītāji, ir skaidrs, ka šobrīd ne valsts kopā, ne katrs tās iedzīvotājs vēl nespēj apmierināt savas prasības. Tas būs iespējams tikai situācijā, ja tikpat strauji turpināsies valsts ekonomikas pieauguma tempi, ko stimulē arī zemi nodokļi. Savukārt pie zemiem nodokļiem budžeta ienākumi strauji nepieaug, un valstij īstermiņā nav iespējams apmierināt visas prasības pēc finansējuma.

Runājot par valsts attīstību, šo ekonomikas pieaugumu katram no mums gribas sajust tūdaļ arī savā personiskajā dzīvē – sajust ienākumu paaugstināšanos, kas nodrošinātu augstāku dzīves līmeni. Taču Latvijas, tāpat kā citu Centrālās un Austrumeiropas valstu nelaime ir to zemais starta līmenis – pirms desmit gadiem, sākot veidot tirgus ekonomiku, mēs sākām faktiski no daudz zemāka ekonomikas attīstības līmeņa nekā Rietumeiropas valstis, tādēļ nav iespējams pat ar augstiem ekonomikas attīstības tempiem sasniegt šo valstu labklājības līmeni īsā laikā.

Taču esmu pārliecināts, ka daudzi no mums, kaut arī ikdienā to nepamanām, tomēr esam krietni vien uzlabojuši savu dzīves situāciju pēdējos gados – atminieties, kāda bija jūsu pirmā automašīna, un ar ko braucat tagad. Atminieties, kāda ekskluzīva prece vēl pirms 7-8 gadiem šķita kokakola lielā plastmasas pudelē, un ko jūs par šo preci domājat tagad. Un mūsu bērni vairs nesaprot, ko nozīmē vārds “dabūt” – viņu leksikā ir tikai “nopirkt”.

Tieši tāpat kā savā personiskajā budžetā, arī valsts budžetā pašlaik nav iespējams apmierināt visas tērēšanas vēlmes labklājības valstu līmenī. Veidojot valsts budžetu, nākas saskaņot trīs savstarpēji pretējas lietas – makroekonomikas stabilitāti (zems deficīta līmenis), tautsaimniecības attīstību (zemi nodokļi) un arvien pieaugošu vēlmi tērēt aizvien vairāk. Diemžēl arī no valsts budžeta, tāpat kā mēs katrs no sava maka, iespējams iztērēt tikai to naudu, kas šajā makā ir ielikta – savākta nodokļu veidā.

Visvairāk mēs jūtam, ja valsts nespēj nodrošināt pietiekamu finansējumu visu sabiedrību skarošām jomām – sociālā nodrošināšana (pensijas, pabalsti), veselības aprūpe un izglītība. Taču jāņem vērā, ka jau šobrīd 41% no valsts konsolidētā kopbudžeta izdevumiem veido sociālās sfēras finansējums, bet kopā ar veselības aprūpi un izglītību tās ir jau divas trešdaļas valsts budžeta (valsts kopbudžets ir 1,7 miljardi latu). Par atlikušo trešdaļu valsts uztur policiju, tiesas, armiju, subsidē zemniekus, labo ceļus, kā arī uztur valsts pārvaldi un veic citas tai uzticētās funkcijas.

Valsts pārvalde, pretēji vispārizplatītajam uzskatam, tērē pavisam nelielu daļu no valsts budžeta – gada laikā visas ministrijas kopā iztērē 15 miljonus latu, kas ir tikai 0,86% no kopējā valsts budžeta.

Tādēļ mūsu valsts tālākā izaugsme būs tieši atkarīga no tā, cik lielā mērā spēsim sabalansēt savas iespējas attīstīties ar savām vēlmēm tērēt.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form