Ienesīga vieta nav slikts nosaukums televīzijas raidījumam. Pat labs un ļoti izdevīgs tiem, kas pēc raidījuma noskatīšanās maina savu dzīvi un atrod sev patiesi ienesīgu vietu, pēc kuras jau bija neviltota tiekšanās. Lai kā es cienītu Dainu Jāņkalni, šo viņas programmu neskatos, jo ienesīgā vietā mani ir nogādājis kāds cits, atļauju pašai neprasot. Diemžēl mūsu valstī es tāda neesmu vienīgā, tikai citi par to baidās runāt. Zaudēt vairs nav ko, iegūt arī neko nevar. Bet nākamo paaudžu audzināšana nav ieguvums citiem?

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Nevar jau teikt, ka es esmu zaudējusi visu – es taču esmu nokļuvusi ienesīgā vietā – nekas nav jādara, pensija arī ir lielāka par simts latiem, var mierīgi gulēt un blenzt griestos. “Spļauj griestos svilpodams” – pēc tā citi neilgojas? Es arī tā varu darīt savā ienesīgajā vietā. Par neko nedarīšanu maksā vairāk par simts latiem un nekādu rūpju. Ienesīgu vietu pagādājis kāds piedzēries. Pašam to meklēt tādā veidā pat prātā nevarētu ienākt. Kur nu vēl citi par to rādītu un rakstītu – mediji to vienkārši paši nevarētu izdomāt.

Kas tad ar mani notika? Īsos vārdos – pirms vairākiem gadiem kāds piedzēries uzbrauca mūsu mašīnai, nositās pats, nosita manu vīru, ievainoja mani un bērnus. Nogādāja mani ienesīgā vietā. Bērni izauguši bez tēva un mātes. Avārija vienkārši māti pataisīja par invalīdi. Laba ir arī mūsu medicīna, jo mani izglāba un esmu dzīva ienesīgā vietā – nekas nav jādara. Saņemu labu pensiju, jo agrāk arī uz papīra bija liela alga, kas vairākas reizes pārsniedza nu jau palielināto iztikas minimumu.

Tagad daudzi it kā uztraucas par autoavārijām, kas notiek uz mūsu ceļiem. Vaino ceļus, agresīvus braucējus, alkoholu un narkotikas, gaismas atstarotāju trūkumu un vēl daudz ko citu. Aizrunājušies pat tik tālu, ka strīdas, kam pienākas lielāka apdrošinājuma summa – upurim vai avārijas izraisītājam, jo zaudējumi radušies abiem. Bet varbūt daļa avāriju vienkārši ir sociālisma sekas, jo tā dalībnieki esam bijuši visi un savu nākamo paaudzi audzinājuši, kā nu prazdami – sociālisma garā? Par to gan neviens vēl skaļi nerunā, bet klusi atzīst, ka eksistējam slimā sabiedrībā. Varbūt arī te nepieciešama valsts prezidentes iejaukšanās, jo skaļi par mūsu valsts okupāciju pēc II Pasaules kara runājām mēs vieni paši, tagad par to aizdomājušies arī eiropieši.

Vienalga es uzskatu, ka mums pašiem vien jāsāk runāt skaļāk par tām lietām, kas mūs uztrauc. Citādi radīsies arvien jauni, kas bez pašu piekrišanas nogādās ienesīgā vietā. Labi jau būtu, ja bez atļaujas kādu tā pataisītu vienkārši par miljonāru. Nav gan dzirdēts, ka tā būtu gadījies, bet varbūt šis gadījums no mums veikli tiek slēpts. Paši miljonāri arī par to nestāstīs – var taču zaudēt no gaisa nokritušo miljonu. Man gan vairs nav ko zaudēt – esmu vienkārši ienesīgā vietā. Es tikai uzskatu, ka citiem pretēji savai gribai tur nevajadzētu nonākt. Pie tam, jo vairāk man ir, jo vairāk es gribu dot citiem. Es gan labdarības dēļ tagad varu dalīties tikai ar pieredzi. Kam to vajag? Ir taču vairums mūsu sabiedrībā tādu, kas uzskata, ka ar viņiem nekas tāds neatgadīsies. Jāpiekrīt vien tai sievietei gados, kura teica, ka tas ir normāli, ka tad, kad no tevis vienkārši tāpat var dabūt piecus latus, tu daudziem esi vajadzīga. Tagad ar pieredzi vien es vairs nevienam neesmu nepieciešama. Interesanti, kas ir vairāk vērts – pliki pieci lati vai rūgta dzīves pieredze. Diemžēl no nelaimes mūsu sabiedrībā nav pasargāts neviens, bet par to, kāpēc tā notiek, sāk domāt tikai tie, kas nelaimi pārcietuši.

Bez nedomāšanas arī par citiem daudzo notikušo autoavāriju skaitā turpināsim vainot nesakārtotos valsts ceļus un bezatbildīgus šoferus? Bez runāšanas pienāks tādi laiki, kad pierādīsies, ka vajag domāt ne tikai par sevi, bet arī par citiem? Protams, tas jau ir sasniegums, kad cilvēks domā tikai par sevi, jo neviens viņa vietā par viņu nedomās. Tikai šajā konkrētajā autoavāriju lietā jādomā arī par citiem.

Jādomā arī par citiem, lai nepienāktos kā man uzklausīt kādas Saeimas deputātes teikto – vecāki šķiras arī. Es toreiz runāju, ka autoavārija bērnus atstājusi bez tēva, bet Saeimas deputāte nezin kāpēc to salīdzināja ar šķiršanos. Jāatzīst, ka sabiedrībā valda šāds viedoklis – mēs taču eksistējam slimā sabiedrībā. Tik slimā, ka jau baidāmies no negatīvām ziņām, jo tās mūs negatīvi ietekmē. Izliksimies, ka visi cauru dienu tikai dziedam un dejojam? Tas sliktais, kas kaut kur notiek, neattiecas uz mums?

Vienalga es uzskatu, ka nepietiek tikai ar mazu informāciju par slikto gadījumu, ir jāstāsta daudz, plaši un atkārtojoties. Tikai tā katrs sev pats varēs meklēt un atrast sev ienesīgu vietu. Nepieciešama sabiedrības audzināšana. Ar to vien, ka stundu pārblīvētajā skolas ikdienā tiks atrasta vieta mācīšanai uzvedībai uz ceļiem, būs par maz. Tie mazie skolēni, kuri tagad mācās mazajās klasēs ar mašīnām sāks braukt pēc gadiem desmit. Jau tagad ir muļķīgi salīdzināt to braucamierīču skaitu uz ceļiem šodien ar pagājušā gadsimta kādiem sešdesmitajiem gadiem. Kas uz ielām notiks vēl pēc desmit gadiem? Mašīnu kļūs vēl vairāk, ne jau mazāk. Pie ienesīgām vietām tādejādi arī tiks vēl vairāk cilvēku, pat pie vēl ienesīgākām – tajā saulē avāriju rezultātā nokļūs vēl vairāk cilvēku. Un līdzcilvēki, kuri būs palikuši dzīvi, neapmierināsies vairs ar pieticīgu piecīti. Vēl vairāk būs to, kas nemaz nevarēs saprast, ka viņi ir tikuši pie ienesīgas vietas – viņi tik ēdīs un gulēs, aprūpēs viņus citi. Šausmas. Kādas bēdīgas ainas rādās. Kā iztikt bez sabiedrības audzināšanas, lai tā nenotiktu? Tehnikas uzbrukums taču uz vietas nepaliks. Diemžēl tas nes ne tikai labumu, bet arī tādas briesmu lietas. Ar cīņu vien pret apreibinātiem braucējiem un par labākiem ceļiem, manuprāt, nepietiek. Ne velti ir zināms tāds vecs teiciens – atkārtošana ir zināšanu māte. Pie tam ar zināšanām vien šajā gadījumā nepietiek. Tās pareizi jāprot pielietot praksē. To visu realizēt var tikai ar visādiem audzināšanas veidiem. Vai tad jauniešu izglītošana nav visas sabiedrības prioritāte? Un vecie cilvēki, kuru bērnus nosit, grib palikt tajā slimajā sabiedrībā? Varbūt viņus arī jāaudzina. Arī caur medijiem.

Tuvojas pašvaldību vēlēšanas. Jau labi zināms, ka šajā laikā partijas daudz ko sola. Lielākas pensijas veciem ļaudīm, lētākas zāles dažas partijas ievēlēšanas gadījumā nebaidās solīt panākt. Nav dzirdēts, ka kāda partija solītu nokļūt ienesīgā vietā bez paša ziņas. Kaut gan ne visiem priekšvēlēšanu solījumiem ir lemts piepildīties un ne visam augstākstāvošo lēmumiem apakšstāvošie piekrīt. Tikai apakšējie aizmirst, ka savu vēlēšanos viņi jau izteikuši balsojot. Ceļu satiksmes kārtību arī var noteikt deputāti? Tā, lai katrs nokļūst savā ienesīgajā vietā. No kura punkta uz to skatās. Kaut vai kā manā gadījumā – vai kā tev ir paveicies, un tu visu pat atceries. Es gan pati nožēloju, ka zinu arī to, kāda bija dzīve pirms avārijas. Es varētu stāstīt par abām – bijušo un esošo. Arī par to, ka tagad esmu ienesīgā vietā. Tikai kuru tas interesē?

Nu jau nokavēts, bet varbūt, gatavojoties pašvaldību vēlēšanām, pagastos vajadzēja veidot deputātu kandidātu apvienības ar nosaukumu “Solām ienesīgu vietu”. Balsotāji par iespēju nokļūt tajā atrastos. Un priekšvēlēšanu laiks ir tāds jauks solījumu laiks, no kuriem tikai retais pēc vēlēšanām piepildās. Ienesīgās vietās arī visi nenokļūs. Lai kā citi censtos tajās nogādāt. Daļa iedzīvotāju saklausījusi ko sev noderīgu līdzšinējā audzināšanā.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form