Katram dzīvē ir vairākas kļūdas. Viens tās atzīst, cits - ne. Viena no manām daudzajām kļūdām ir tā, ka pirms daudziem gadiem nepierakstīju nejauši noklausītu veselu teikumu, veidotu no rupjiem vārdiem. Ne jau latviešu valodas vārdiem. Šoreiz gan runa būs tieši par latviešu valodu.
Var teikt, lai ar valodas problēmām, ja tādas ir, tiek galā attiecīgie profesori, valsts valodas komisija. Politiķi, beigu beigās - par ielu nosaukumiem uz plāksnītēm cīņa jau notiek. Pārējie, lai iztiek ar skolas gados apgūto. Es zinu, kur jāliek komati un vienmēr nav jālieto tik ļoti iecienītais "kad". Vispār korektors visiem, kas kaut ko raksta, būtu nepieciešams. Par to gan reti kurš iedomājas. Ja vienīgi par korektoru kaut ko zina, tad tikai to, ka tieši korektors atbild par to, lai drukātā prese un grāmatas nonāktu pie lasītāja bez kļūdām. Bet vai kāds lasītājs vispār ir ievērojis, ka daudzo mūsu valstī esošo izdevniecību grāmatās vairs netiek minēts korektors? Agrāk gan bija.

Var tā iztrūkumu norakstīt uz vispārējo kompjuterizāciju. Dators korektora vietā var labot kļūdas. Domāt korektora vietā arī var dators? Domāšana atvēlēta attiecīgo izdevumu redaktoriem. Vai nav par daudz no viņiem prasīts? Rezultātā - ieviešas kļūdas, visvairāk jau loģiskās, kuras pamana mazāk lasītāju, nekā to, kas ierauga komata iztrūkumu. Diemžēl korektora aizstāšana ar datoru nav tikai vispārējās kompjuterizācijas ieguvums, bet arī nepārtrauktās naudas taupīšanas sekas. Nealgojot korektoru, nauda nenovēršami ietaupās. Ja nu kāds lasītājs pēkšņi pamana kļūdu, lai noraksta to uz tipogrāfijas darba steigu - tas tāds vispārējs attaisnojums.

Tikai latviešu valoda turpina savu ikdienas gaitu. Drukāts teksts ir drukāts - ne katram tas nepieciešams un profesori vairāk nodarbojas ar visādām teorijām. Bet cilvēki savā starpā runā. Protams, ne jau tā, kā pirms simts un vairāk gadiem, izmaiņas ir nenovēršamas. Tikai - vai vienmēr tās pašas labākās? Mēs varam skaļi klaigāt par anglicismu ienākšanu latviešu valodas ikdienā, tāpat kā agrāk klaigājām par rusicismu ielaušanos. Kas attiecas uz anglicismiem, tie visvairāk tiek pārmesti jaunajai paaudzei.

Labi meklējot, dažādas kļūdas var atrast arī citu paaudžu valodas lietotājos. Laikam šajā brīdī nepieciešams uzrādīt piemērus. Nebūšu nekāda oriģinālā un piemēri internetā pašiem tālu nav jāmeklē - visiem tiem, kuri lasa šo gabaliņu, ir iespēja piekļūt komentāriem vienalga par kādu rakstiņu un pavērot "no malas". Visi komentāri ir rakstīti patiesā latviešu valodā? Ko no šī teikuma saprastu tas pats korektors - "Patlaban pat pie draņķīgākajiem scenārijiem tik dziļa pakaļa vienkārši nav iespējama, jo sabiedrība ir viena veida"? Kas to lai zina.

Tā mūsu tauta publiski rakstiski atklājas. Ikdienā gan jau runā vēl sliktāk. Rupju vārdu sarunās netrūkst gandrīz nevienam.

Cilvēks mācoties visu mūžu - izglītošanās laiks nebeidzas ar skolas durvju aizvēršanu. No kā mācīties latviešu valodu? Izglītotāji esot arī plašas saziņas līdzekļi - runājošie un rakstošie. Runājošie varētu būt radio un televīzija. Tur nav nekāds dators, runā dzīvs cilvēks. Klepojot, šļupstot, nepārtraukti pārsakoties. Radio valodas nepareizības vēl var "izgriezt", bet, ja televīzijas kastē ticis cilvēks, kurš nepārtraukti saka "vot" un "kad", visiem tas jāklausās. No tā arī mācās. Neapzināti. Ja visi neapzināti pie sevis nemitīgi atkārtotu "Es runāšu tikai pareizā valodā", pēc simts gadiem nebūs jāiztiek tikai ar plāksnītēm latviešu valodā uz ielas, par ko jau tagad rūpējas politiķi. Skarbi? Ko gan lai dara, lai tik skarbā situācijā nenonāktu? Tikai aizbildināties ar jauno tehnoloģiju ienākšanu ikdienā, atsaukties uz aizgājušo pagātni vai katram individuāli padomāt, kā viņš rīkojas?

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit