Guntars Indriksons: Vai pastāv dzīve pēc Covid-19?
Foto: DELFI

Vai pastāv dzīve pēc Covid-19? Jā, bet savdabīga. Te nu atmiņā jāatsauc manis iepriekšējās pārdomas, par mūsu sabiedrību kā tādu, tās kuras man radās vēl slimības laikā. Mana atklātība par saslimšanu ļauj man pašam cerēt, ka minimāls, bet tomēr labums sabiedrībai no tā tika. Man pašam? Vieni vienīgi mīnusi.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Jau slimības laikā rakstīju, ka manas "iznākšanas no skapja" dēļ cieta mani gan tuvāki, gan tālāki radinieki, kuriem "piešuva" fakta slēpšanu par tikšanos ar mani, tātad arī karantīnas neievērošanu un iespējamo saslimšanas slēpšanu. Cieta no tā, ka žurnālisti sensacionāli lika "klikšķiem draudzīgus" virsrakstus un tādējādi kāds cits mans radinieks ar tādu pašu uzvārdu saņēma zvanus ar liekiem jautājumiem. Kāds mans attāls radinieks, kuram noteikti nebija kontakta ar mani, bija spiests veikt testu un pierādīt, ka nav slims, lai apmeklētu sporta aktivitātes.

Pēc slimības nekas daudz nav mainījies, neskatoties uz epidemiologu norādēm, ka, sasniedzot 21. dienu un esot bez simptomiem, varu būt brīvs, pat neveicot analīzes, jeb neesmu kaitīgs sabiedrībai, regulāri saskaros ar dažādām "jautrībām". Kopš pirmajiem simptomiem pagājušas jau 30 dienas jeb mēnesis.

Neskatoties uz to, ka valsts (Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC)) priekšā es skaitos vesels un apkārtējiem pilnībā drošs, un man NAV noteikti NEKĀDI ierobežojumi, par to esmu pārliecinājies vairākkārt pirms pārtraukt izolāciju es tiku lūgts neierasties uz publisku pasākumu ārtelpās, cilvēki aiz žoga nenāk manā žoga pusē, jo tur esot Covid-19, paziņas "drošības pēc" izvairās tikties ar mani, bijušo kolēģu vidū panika. Es apzināti izvairos no dažādiem pasākumiem, lai nabaga aizspriedumu pilniem cilvēkiem dzīve būtu vieglāka.

Vēl trakāk ir maniem tuviniekiem, jo, pēc publiski pieejamām norādēm, viņiem jāuzturas karantīnā 14 dienas ilgāk par mani, lai arī viņiem analīzes ir veiktas biežāk nekā man un ir negatīvas. Man arī, atbilstoši publiski pieejamām norādēm, vēl ir jāatrodas izolācijā. Tātad draugi, biedri, kolēģi, nelabvēļi un visi, kam nav slinkums, var izlasīt publiski pieejamās norādes, bet man jādzīvo ar nepubliskajām norādēm. Nu labi, man "uz rokas" nu jau ir rakstiska izziņa no ģimenes ārsta, ka esmu somatiski vesels. Ko man tas dod? Pilnīgi neko, es taču to izziņu nekopēšu 3x lielāku un uz krūtīm nelīmēšu. Nofotografēt un katram ar ko tiekos rādīt telefonā? Ko darīt ar tiem, ar kuriem līdz rādīšanai nemaz netieku?

Vakar uzzvanīju SPKC, pajautāju, ko man darīt, ja jau četri epidemiologi man apliecinājuši, ka neesmu kaitīgs, bet publiski pieejamā informācija saka ko citu? Atbilde bija jauka, piedāvāja man piekto reizi parunāt ar epidemiologu, lai es visiem varu teikt, ka man epidemiologs tā ir teicis. Ak, jā, vēl solīja nodot informāciju IT daļai, lai nomaina informāciju, kura pēdējo reizi atjaunota 09.04., tātad gandrīz trīs mēnešus atpakaļ. Es teiktu, ka tad labāk būtu informāciju uz brīdi izņemt vispār, nevis atstāt maldinošu.

Ticu, ka ar līdzīgu situāciju ir saskārušies arī citi, esmu manījis, ka kāds, kurš arī ir izslimojis šo vīrusu un pat ir saņēmis divas negatīvas analīzes, sabiedrībā dodas ar masku. Nē, nav jau nekas slikts, ka cilvēks izvēlas lietot masku, bet pēc būtības viņam, tieši tāpat kā pārējiem apkārt esošiem, tā nebūtu jāvalkā, bet, domājams, viņš to lieto zināma psiholoģiska spiediena rezultātā.

Laikam jau jāatgriežas pie atziņas, ka mūsu sabiedrība mīl saldus melus un nezināt nozīmē būt laimīgam. Varu derēt, ka vismaz kāds no tiem, kas izvairās no saskarsmes ar mani, ir spiedis roku nezināmam slimniekam un ilgstošāk komunicējis ar kādu, kurš ir vai nu to nezinājis, vai noklusējis par savu infekciju, vai pārkāpis, piemēram, pašizolācijas noteikumus. Taču viņu tas nav satraucis, jo, kā gan tevi var satraukt tas, par ko tu nezini. Prātīgi droši vien būtu izdzēst visus iepriekšējos ierakstus un par to turpmāk nerunāt vispār. Taču, vēl arvien uzskatu, ka drošāks sabiedrībai šajā gadījumā ir cilvēks, par kura inficēšanos ir zināms. Šādi jau nav tikai šajā situācijā, tāpat ir ar vēlēšanām lielas sabiedrības daļas balsojuma cena ir banāns un kaudze saldu, neizpildāmu solījumu.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Koronavīruss Covid-19
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form