Pagājušā gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados tas nebija nekāds jauns veidojums, jo kaut kādu partiju līderi nomainīja monarhus daudzās valstīs. Vienlaikus viņi piesavinājās arī monarham piederošo valsts varu. Pirmais šādu valsts pārvaldes sistēmu Rietumos, konkrēti Itālijā, ieviesa Benito Musolīnī, turklāt, saglabājot fiktīvo karaļa Viktora Emanuela valdīšanu, vēsturnieki gan apgalvos, ka pirmais parlamentārās monarhijas dibinātājs bija Olivers Kromvels Lielbritānijā un pirmā republika tika radīta Nīderlandē.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Šoreiz runājam par to, kas notika pirms pusgadsimta un notiek pašlaik. Pēc Musolīnī atradās arī citi, kuri nežēlīgākā vai pieņemamā veidā (bez īpašiem upuriem) kļuva par vienīgajiem valsts valdītājiem. Arī mūsu Kārlis Ulmanis. Pašlaik rodas jautājums vai vēsture atkārtojas, vai tas ir tikai farss (viens seno laiku gudrelis ir teicis: vēsture atkārtojas tikai ņirdzības veidā – un farss tā pati ņirdzība vien ir). Visiem domājošiem cilvēkiem, ja tādi vispār Latvijā eksistē vajadzētu papētīt notikumus ārpasaulē.

Retais vairs apšauba faktu, ka Krievijā daļēji atdzimst autoritārisms. Pētot šīs valsts presi tas ir skaidri manāms, bet prese mūsdienās daudzās valstīs kļūst par papildus informācijas līdzekli televīzijai, kad kādai TV ziņai vajadzīgs pretstatīt arī citādu viedokli. Krievijā neatkarīgā TV pastāv tikai nosaukumā. Tad der palasīt kāda komentētāja viedokli. Pētot var mēģināt iztēloties vai pats esi gudrāks vai dumjāks par rakstītāju, vai labākajā gadījumā secinātu, ka televīzija visbiežāk ir subjektīva, turklāt nevis aizstāvot vienu vai citu politisko viedokli, bet klaji atjaunojot padomju tradīcijas. Tad viss, ko darīja Kremlis bija pareizi, turklāt notika pēc tautas gribas. Tā pati pakāpeniski pozīcijas zaudējošā prese ir vienīgais izziņas avots, kas pagaidām sniedz daļēji objektīvu ieskatu šajā valstī notiekošajos procesos un tos virzošo personu patieso mērķu izprašanā.

Tieši Krievijas laikraksti un žurnāli (“Izvestija”, “Itogi”) pēdējā laikā raksta, ka valsts politikā un ekonomikā atdzimst pārvaldes sistēma, ko raksturo kā VČK, NKVD vai VDK dominanti visās jomās. Vēl viena pazīme, kas liecina par ierasto, bet mazliet piemirsto tradīciju atjaunošanu, ir fakts, ka jau otro nedēļu Krievijā rit pirmvēlēšanu kampaņa. Tomēr laikā, kad līdz Valsts domes vēlēšanām (7.decembrī) paliek arvien mazāk laika nekāda īpaša aktivitāte nav vērojama. Viss liecina, ka tagadējā valsts vara ir iebaidījusi ne tikai oligarhus, bet arī partiju līderus un valstī, runājot V. Putina vārdiem, pamazām iestājusies stabilitāte. Tāda valdīja arī pirms 25 gadiem, kad «rullēja» tikai komunistiskā partija.

Kritizēt Krieviju, kuras prezidentu daži rietumvalstu varas pārstāvji sauc par “tovarišč” ir viegli. Atceroties veco anekdoti: “Kāpēc bērni mēs mīlam krievus?” jautā skolotāja. “Viņi mūs atbrīvoja,” atbild trešā klase. “Kāpēc mēs nemīlam amerikāņus?” “Tāpēc, ka viņi mūs neatbrīvo.”

ASV prezidents savā tieksmē demonstrēt ne tikai teorijā, bet arī praksē Amerikas kā vienīgās pasaules lielvalsts statusu iet arvien tālāk. Pieņemams, ka attiecībā uz “Al Queda” un Afganistānas tālibiem, ja vien viņi bija 2001. gada 11. septembra terora aktu patiesie iniciatori, atbildes reakcija bija pelnīta un pat nepieciešama. Vismaz tālibi sevi pirms tam pierādīja kā bīstama agresīva un neviena kontrolei nepakļāvīga sekta, kam valstī bija arī bruņota opozīcija. Savukārt Sadama Huseina gāšana nav attaisnojusi cerības. Nekādu slepeno ieroču nav un nav bijis iespējas tos iegūt. Joprojām paliek divas teorijas: jaunie naftas lauki Irākā vai arī kārtējais mēģinājums demonstrēt ASV militāro varenību. Nav iespējams uzskaitīt visus faktus, bet viss liecina, ka Bušs savā un citās valstīs jūtas, ka senās Romas cēzari. Par to liecina gan dažādu likumu maiņā ASV, gan pastāvīgie draudi Irānai un Sīrijai, kas neveicina labvēlību arābu pasaulē, gan vizīte Londonā, kur drošības pasākumi pašnieguši precedentus, kad nepieredzējušajā Latvijā ieradās Bils Klintons vai pāvests Joans Pāvils II.

Arī mazāku valstu līderi jau izcēlušies. Silvio Berluskoni panācis, ka viņam piešķir neaizsakaramību par visām ar korupciju saistītajām lietām, kuras saistītas ar tagadējā valsts premjera un viena no lielākajiem valsts magnātiem vadītajiem uzņēmumiem. Ne velti Berluskoni pirms pāris nedēļām tika labvēlīgi Itālijā uzņēma Krievijas prezidentu Putinu. Roka roku mazgā.

Pasaules lielvalstis atkal grupējas, atkal veido diktatorus, kas rada savu ietekmi ne jau Musolinī vai citu pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu varoņu stilā. Nē tagad galvenais aizsegs ir demokrātijas aizsardzība, cīņa pret terorismu, pret korumpētību vēl pret kaut ko mistisku, bet galvenais cīņa.

Lielos Brāļus vērojot, sasparorušies arī mazie gariņi. Tas attiecas gan uz Lietuvas prezidentu Paksu, gan Latvijas premjeru Repši, kam arvien vairāk nākas pielietot autoritāras metodes. Pirmajam, lai paliktu savā krēslā, otrajam – lai imitētu cīņu pret korupciju un tautas mantas izlaupīšanu. Tautai patīk lai gan ir skaidrs, ka viena ierēdņa nomaiņa ar citu nemazina korumpētības līmeni. Viena oligarha apdraudēšana ar sankcijām un maskotiem vīriem nenozīmē, ka aizkulišu cīņa par izdevīgiem līgumiem ir beigusies. Drīzāk šie pasākumi vedina domāt, ka augstākās amatpersonas pašas ir iesaistītas šajā cīņā kā ieinteresētās puses pārstāves. Vai arī tāpēc, ka «tautai tas patīk». Jāatgādina, ka mazvalstu diktatorus Rietumi necieš, jo, kas atļauts Jupiteram nav atļauts vērsim. Atcerēsimies, ka līdz 1998. gadam Rietumu izolācijā bija divas Eiropas valstis: Slovākija, kurā valdīja premjers Vladimirs Mečiārs un Baltkrievija ar savu Aleksandru Lukašenko priekšgalā. Mečiārs ir kritis un Slovākija ir kļuvusi pieņemama augstākajai sabiedrībai. Bet Baltkrievijai gluži labi var pievienot arī kādu citu mazvalsti, kur par daudz izvēršas spēka paņēmienus cienījošas varas aprindas. Daba nemīl tukšumu, lai gan lielvalstis savstarpējos ķīviņos un pašmāju diktatūras dibināšanas laikā šo tēzi kādu brīdi var piemirst.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form