Otrkārt, dīvaina ir politisko partiju vēlme kārtējo reizi kāpt uz grābekļa – pasteidzināt balsojumu par J. Maizīti vai kādu citu iespējamo kandidātu, lai gan ģenerālprokurora pilnvaru termiņš beidzas tikai maijā. Bija jau līdzīgs eksperiments ar valsts prezidenti, kas beidzās ar lielu strīdēšanos politiķu un masu mēdiju aprindās. Gala rezultāts bija viens – Vairai Vīķei-Freibergai radās pirmais traips līdz tam gandrīz nevainojamajā veidolā. To tagad var atgādināt katrs. Šo momentu no pāris gadus vecās vēstures derētu atcerēties arī ģenerālprokuroram, jo atradīsies ļaudis, kas to pieminēs, ja “lielās pārbaudes” pēc pārvēlēšanas izrādīsies tikpat nesekmīgas un nesteidzīgas kā pagaidām noticis. Partijas, protams, ir savā lomā, bet izbrīna fakts, ka Augstākās tiesas priekšsēdētājam neviens (pagaidām) nav mēģinājis ieskapēt alternatīvu kandidatūru. Trīs varianti: partijas baidās no nepatikšanām vēlēšanās; iespējamie kandidāti nav dumji, lai līstu bīstamā amatā; Maizītis nav tik draudīgs kā pats tēlojās.
Treškārt, man nav saprotami tie ļautiņi, kas par sabiedrību nosauc pāris desmitus, tiesa, plaši pazīstamu cilvēku, kas paraksta J. Maizītim veltītu aizstāvības vēstījumu. Tādas ir viņu tiesības, ja mēs esam demokrātiska valsts. Bet ASV prezidentam Džordžam Bušam arī ir sūtīti sabiedrībā populāru, pat intelektuālu (atmetīsim krievu jēdzienu inteliģence) pilsoņu aicinājumi pārtraukt karu Irākā. Arī Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam nesen tika nosūtīta pasaules gudro vai nosacīti gudro galvu parakstīta vēstule, kurā izteiktas bažas par prezidenta demokrātismu. Es pieņemu, ka lielvalstu vadoņiem adresētos vēstījumus parakstīja cilvēki, kam patiesi ir jēga par dokumentu jēgu un mērķi. Attiecībā par vietējās nozīmes vēstījumu māc šaubas, jo vismaz pāris man pazīstamie parakstanti ir pauduši viedokli, ka tagadējais ģenerālprokurors esot labs un godīgs cilvēks. Pievērsiet uzmanību vārdam “esot”.
Personīgi man nav ne simpātiju, ne antipātiju pret J. Maizīti, lai gan radies iespaids, ka viņš vienkārši ir lunkanāks par savu priekšgājēju. Vismaz par tiešām neveiksmēm nesteigsies paziņot pirms laika. Savukārt viņa aizstāvju leksikā pārāk bieži figurē jēdziens, ka ģenerālprokurors neko sliktu nav izdarījis. Varbūt neko nav izdarījis?
Vienlaikus sabiedrisko domu tomēr veido ne tie pāris desmiti, kas aizstāv J. Maizīti, ne arī vēlētāju pamatmasa. Gan jau savu elku katrs ir atradis. Grūti atrast izskaidrojumu, bet par jebkuru amatpersonu, deputātu tostarp arī par daudzmaz pazīstamu žurnālistu visās iestādēs, nerunājot par privātajiem dzīvokļiem, klejo baumas, kurām daudzkārt nav nekāda pamatota izskaidrojuma. Faktiski tas ir sīks savstarpējais naids, naidīgu grupējumu savstarpējās sadursmēs radusies nepieciešamība un vienkārši ļaunprātīga skaudība, kas rada gan mazas, gan lielas intrigas.
Man pašam ir gadījies saskarties ar intrigām, šaurā kompānijā paustā atstāstīšanu priekšniecībai. Esmu novērojis priekšnieku vēlmi radīt darbavietā divus naidīgus grupējumus, jo tā esot vieglāk vadīt kolektīvu. Gala rezultātā visi par visiem visu it kā zina, pieaug nervu spriedze un mazinās morālās vērtības. Viena ļaužu grupa ir gatava iznīcināt citu ar pirmatnējā cilvēka cienīgām kaislībām. Tieši šāda sistēma bieži vien ir raksturīga arī Latvijas politiķiem un vēl lielākā mērā ierēdniecībai. Baumas, neslavas celšana, cīņa par krēsliem un ietekmi galu galā izrādās valsts attīstības alfa un omega. Secinājums ko izdara vidusmēra pilsonis: “Tur ir blēdis blēža galā, viens otru dzenā. Visi ir Kristus pārdevēji. Tur tikai viens ir arī kārtīgs cilvēks – prokurors, bet arī viņš, taisnību sakot, ir cūka.” Pēdējo frāzi nav teicis šā raksta autors, bet ukraiņu un krievu rakstnieks Nikolajs Gogolis pirms pusotra gadsimta.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
