"Kā vēsturē, tā mūsdienās ir cilvēki, kuriem ir valdnieka dotumi. Citi nez kādēļ viņiem pakļaujas. Jūsu slavinātais Lembergs Ventspilī darbojas kā viduslaiku valdnieks ar visām labajām un sliktajām īpašībām, kādas piemīt valdniekiem. Cepuri nost, viņš ir skaidri izteikts valdnieka tips. Arī Andris Šķēle, liekas, tāds ir. Jebkurā sabiedrībā šādu cilvēku ir maz. Toties ļoti daudz ir manis jau pieminēto "kučieru"".

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Pēteris Bankovskis intervijā "Neatkarīgajai Rīta Avīzei", 2008. gada 17. janvārī

Ikreiz, kad dzirdu kādu runājam par viduslaikiem, es samulstu. Patiesību sakot, man ir grūti saprast, ko runātājs domā ar jēdzienu "viduslaiki" un vispār par kādiem "viduslaikiem" runā. Var šķist, ka šāds mulsums ir nepiedodams cilvēkam, kurš sevi vēlas dēvēt par profesionālu viduslaiku vēsturnieku, jo, ja reiz šaubies par to, ko nozīmē jēdziens "viduslaiki", vai vispār vari sevi saukt par šī laikmeta vēsturnieku? Ja blakus man, cilvēkam, kas katru dienu vismaz domās no šodienas pārceļas uz "viduslaikiem", stāvētu kāds labi izglītots vēstures lajs, viņš šo ietilpīgo jēdzienu, bez šaubām, definētu labāk par mani. Saprātīgs vēstures neprofesionālis, kas skolā uzcītīgi mācījies vēsturi un pēc tam palasījis grāmatas, noteikti kā pantiņu no galvas noskaitītu, ka viduslaiki ir vēstures periods, kurš sācies, sabrūkot (rietum-) Romas impērijai 476. gadā pēc Kristus, un beidzies tad, kad Kolumbs 1492. gadā atklāja Ameriku. Šim laikmetam eksistē vēl citas populāras periodizācijas iespējas, bet vispārpieņemtie viduslaiku jēdziena skaidrojumi perioda robežas novelk aptuveni līdzīgi – no Romas bojāejas līdz Renesansei 15. gadsimta beigās, 16. gadsimta sākumā.

Šķiet, neviens prātīgs cilvēks nevēlēsies apstrīdēt vēstures dalījumu periodos, kuru kā patiesu skolā mācījies viņa tēvs, vecaistēvs un arī vectēva tēvs 19. gadsimta beigās vai 20. gadsimta sākumā, ja viņš vispār gāja skolā. Tomēr, līdzko pats pieskaries vēsturei, saproti, ka vēsturi nemaz nevar ietilpināt precīzi definētos periodos. Slavenais franču vēsturnieks Žaks Legofs, kurš 20. gadsimta beigās un 21. gadsimta sākumā ir lauzis daudzas iedomātās vēstures robežas, uzskata, ka vēsturiskie fakti un vēl jo vairāk – vēstures periodi ir vēsturnieku radīti fenomeni, kuriem ar reālo vēsturisko situāciju nav gandrīz nekāda sakara. Mainoties gadaskaitļiem un vēstures periodiem, būtiskas izmaiņas piedzīvoja un piedzīvo vien 19. gadsimta beigu, 20. un 21. gadsimta skolnieki, kuri nomainīja un nomaina mācību grāmatas no antīkās vēstures grāmatām uz viduslaiku un no viduslaiku uz jauno laiku vēstures grāmatām, bet ne ļaudis, kas paši piedzīvoja Odoakra iebrukumu Romā vai Kolumba izkāpšanu Amerikas krastos.

Tā paša Legofa teorija, kas runā par "garajiem viduslaikiem" (longue durée), kuri ilgst krietni tālāk par 1492. gadu, var radīt sajukumu vēstures nenoteiktībai nepieradinātos prātos. Legofs uzskata, ka, pat neskatoties uz Reformāciju, nacionālu monarhiju nostiprināšanos un jaunu kontinentu atklāšanu, Eiropā daudzās sabiedrības dzīves jomās saglabājās viduslaikiem raksturīgā kārtība vismaz divus gadsimtus ilgāk par "viduslaikiem" (17. gadsimts kā iespējama "garo viduslaiku" beigu robeža), bet modernajai ekonomikai raksturīgais "tirgus" parādījās vien 18. gadsimta beigās. Legofa teorija balstās pieņēmumā, ka atsevišķu indivīdu un sabiedrības mentalitāte mainās ļoti lēnām, daudz lēnāk nekā ekonomiskie un sociālie procesi (kas arī ir lēni), tādēļ strauji lēcieni no viena vēsturiskā perioda uz otru, nesot līdzi kardinālas izmaiņas, nemaz nav iespējami. Sekojot Legofa domu gājienam, viduslaiki kļūst pārlaicīgi, tiem pazūd precīzas robežas un tos kļūst neiespējami definēt pēc periodizācijas piedāvātajām receptēm, kad vēsturiskie notikumi tiek izmantoti par robežstabiem. Neapšaubāmi, viduslaikiem ir robežas, bet tās nevar precīzi nospraust un katrā dzīves jomā tās ir citas. Savā ziņā viduslaiki, par spīti modernā laikmeta garam, daudzās dzīves jomās izdzīvo. Piemēram, vēl līdz pat 19. gadsimta vidum lielā daļā Rietumeiropas pilsētu saglabājās viduslaiku pārvaldes sistēma, kurā ietilpa rāte, ģildes, cunftes un brālības.

Ja "viduslaiki" ir pāri laikiem, kur var atrast "viduslaiku valdnieku"? Gluži tāpat kā "viduslaiki," "viduslaiku valdnieks" ir savā būtībā ir pārlaicīgs. Jo viņš nepieder nevienam konkrētam laikmetam. Protams, var mēģināt uzzīmēt "viduslaiku valdnieka" portretu, salīdzinot Kārli Lielo ar Fridrihu I Barbarosu, Svēto Luiju IX, Henriju III 1 vai kādu citu, bet šis portrets tik un tā sanāks pārlaicīgs un līdzās tam varētu likt gan Aleksandru Lielo, ķeizaru Konstantīnu, Napoleonu, Hitleru vai Staļinu, saredzot zināmas līdzības.

Pirms un pēc "viduslaiku valdnieka" ir bijuši daudzi valdnieki, kuri ir vēlējušies un arī ir spējuši iegūt vispārēju varu un kompetenci visos jautājumos. Ja "viduslaiku valdnieku" iedomājas kā "absolūtu valdnieku", kas varēja ietekmēt ikvienu dzīves sfēru, var nākties vilties, jo ļoti bieži tieši "viduslaiku valdnieka" vara bija stipri ierobežota, ņemot vērā, ka viņš nebija tikai savu vasaļu kungs, bet arī patrons, kuram bija jārēķinās ar savu padoto viedokli un interesēm. "Viduslaiku valdnieks" mūsu prātos drīzāk pastāv kā retorisks apzīmējums kāda vēlmei dominēt visā un visur, vedot mūs pa maldīgu ceļu, jo patiesībā, sakot "viduslaiku valdnieks", mēs vadāmies pēc stereotipa, kas, hronoloģijas un aizspriedumu neierobežotos viduslaikus liek uztvert kā tumšu starpperiodu starp "gaišo" antīko laikmetu un antīkās vērtības atmodinājušo Renesansi.

Ļoti iespējams, tāda "viduslaiku valdnieka", kurš spītīgi bāza savu degunu, kur pagadās un kur ne, nemaz nav un nav bijis (vismaz es tādu nepazīstu), tāpat kā nav bijuši tie "viduslaiki", kurus mēs, vēsturnieki, skolu programmās vēl arvien esam iespieduši starp Odoakru un Kolumbu. Ja nekļūstam par gadaskaitļu vergiem, tad vilkt robežas un iedalīt cilvēkus noteiktos vēsturiskos tipos kļūst gandrīz neiespējami, tomēr varbūt šīs robežas nav jāsagrauj un tipi nav jāatmet, lai plašos ļaužu pūļos nerastos iespaids par vēsturi kā zinātni, kurā valda absolūts haoss.

1 Kārlis Lielais – franku karalis, Svētās Romas impērijas imperators, 742/747–814; Fridrihs I Barbarosa – Francijas karalis; 1214–1270. Svētais Luijs IX – Svētās Romas impērijas imperators, 1122–1190; Henrijs III – Anglijas karalis, 1207–1272.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form