Konceptuāli tas, protams, ir pareizs lēmums, jo svarīgi panākt, lai nodokļus maksājoši uzņēmumi pārdzīvo šo ļoti sarežģīto laiku un, krīzei beidzoties, spēj strādāt tālāk, ražot produkciju un sniegt pakalpojumus saviem klientiem. Taču tik un tā paliek jautājums, vai ir izvēlēti paši labākie atbalsta mehānismi, lai ieguldītā nauda varētu dot maksimālu labumu kā pašiem uzņēmumiem, tā visai sabiedrībai.
Mūsu valdības taktika paredz virkni pasākumu uzņēmumu atbalstam: apmaksāt dīkstāvi to darbiniekiem, slimības lapas segt no speciālā budžeta līdzekļiem, piešķirt nodokļu samaksas brīvdienas, kredītu garantijas un aizdevumus, kā arī izmantot vēl virkni citu palīdzības sniegšanas mehānismu. Tādā veidā Latvijas uzņēmumi varēs izdzīvot krīzē, bet pēc tās beigām strādās tālāk, balstoties jau paši uz saviem spēkiem.
Taču ir iespējama arī cita pieeja, kas ne tikai sniedz palīdzīgu valsts roku grūtā brīdī, bet arī ilgākā laikā stiprina uzņēmumu konkurētspēju. Tā Igaunijā šī gada 1. maijā stājās spēkā nodokļu politika energoresursiem, kas ir daudz labvēlīgāka tur strādājošajiem ražotājiem.
Par 25% (no 0,493 līdz 0,372 EUR par litru) tiks samazināta akcīze dīzeļdegvielai. Paredzams, ka ietekme uz gala patērētāja cenu būs aptuveni 13%. Akcīzi gāzei paredzēts samazināt par 50% (no 79,14 līdz 40 EUR uz 1000 m3). Ietekme uz gala lietotāja cenu sasniegs aptuveni 7%. Savukārt elektrībai nodoklis samazināsies par 78% un sasniegs zemāko pieļaujamo līmeni Eiropas Savienībā (samazinājums no 4,47 līdz 1 EUR par MWh). Turklāt lielajiem elektroenerģijas patērētājiem tiek piemērota atlaide, kuras ieviešanai var izmantot atlaižu likmi 0,5 EUR par megavatstundu. Šādas likmes būs spēkā līdz 2022. gada 30. aprīlim
Tādā veidā mūsu ziemeļu kaimiņi vienā rāvienā ir kļuvuši par enerģijas izmaksu ziņā ražotājiem pievilcīgāko Baltijas valsti.
Igauniju, Latviju un Lietuvu investori ļoti bieži uztver kā vienotu savas produkcijas noieta reģionu. Attālumi te ir mazi, un, ja ražotne ir tikai vienā valstī, tad nav nekādu problēmu ar produkciju apgādāt arī abas pārējās. Ģeogrāfiski Latvijai varbūt ir nelielas priekšrocības, jo mēs atrodamies reģiona centrā, taču, piemēram, pārtikas rūpniecībā daudz svarīgāka ir enerģijas cena, kas veido vienu no nozīmīgākajām izmaksu pozīcijām.
Eiropas Savienības Statistikas biroja "Eurostat" dati liecina, ka dabasgāzes izmaksas mums, latviešiem, ļauj būt gana konkurētspējīgiem. Pagājušā gada otrajā pusē ne - mājsaimniecību sektorā Latvijā bija ceturtā lētākā dabasgāze ES (Lietuvā trešā, bet Igaunijā astoņpadsmitā). Cenas starpība ar Lietuvu nav būtiska, un mēs esam konkurētspējīgi.
Taču pilnīgi cita aina paveras elektroenerģijas sektorā. Igaunijā bija ES 20. dārgākā elektrība, Lietuvā - 19., bet Latvijā - 13. dārgākā. Nodokļi elektroenerģijai Lietuvā bija astotie zemākie ES, Igaunijā – četrpadsmitie, bet Latvijā astoņpadsmitie. Par Latviju augstāki nodokļi ir tikai desmit ES valstīs. Acīmredzami, ka igauņi šo situāciju rūpīgi izvērtēja un pieņēma lēmumu, kas viņiem ļauj būtiski palielināt savu konkurētspēju.
Nevēlos noniecināt nevienu no valdības pasākumiem, taču atzīmēšu, ka lieliem ražošanas uzņēmumiem ar labu reputāciju parasti nav problēmu saņemt kredītus. Taču elektrības cena, kas ir augsta un kuras dēļ tiek apgrūtinātas iespējas konkurēt ar igauņiem un lietuviešiem, mūs uztrauc daudz būtiskāk. Ja nevēlamies, ka nākotnē ražojošie uzņēmumi koncentrējas, piemēram, Valgā vai Klaipēdā, bet Latvijā paliek tikai noliktavas, tad starpība elektroenerģijas cenās ir jālikvidē. Iespējams, ka krīze mums ir radījusi iespēju to paveikt, un nebūtu prātīgi to laist garām.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
