Henriks Eliass Zēgners: Kāpēc ir svarīgi bērniem skolā mācīt rupjus dzejoļus
Foto: Shutterstock

Šovasar pieņemtie grozījumi Izglītības likumā, pretēji cerētajam, no absurdas formalitātes kļuvuši par drūmu realitāti.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Pēdējo divu dienu laikā asas diskusijas raisījis savā būtībā visai nenozīmīgs notikums. Literatūras skolotāja Ratinīka savā stundā 10. klases skolēniem ir uzdevusi analizēt Agneses Krivades dzejoli, kurā atrodami vārdi "bļ*ģ" un "atpiz*ītie". Par to viņa saņēmusi aizrādījumu no skolas vadības, Ratinīka par to ietvītojusi un sākusies ažiotāža.

Aizrādījums izteikts, pieminot grozījumus Izglītības likumā. Saeimas deputāte Jūlija Stepaņenko ("Saskaņa"), kura izstrādājusi Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā atbalstīto Izglītības likuma grozījumu, reaģējot uz notikušo, izteikusies, ka Krivades dzejolis ir "kaitējošs materiāls" un savā "Facebook" profilā paziņo: "Kad skolniekiem būs izveidojusies stabila vērtību sistēma, būs izanalizēts Ziedonis un Rainis, kādam iespējams būs vēlēšanās saprast, kas dzejoļa autorei bija prātā. Bet atkal, skolā diez vai tas būtu jādara."

Nesaistīti un saistīti - turpat blakus redzams Stepaņenko ieraksts par atbalsta centra "Dialogs" sociālās reklāmas plakātu, kas aicina būt iecietīgiem pret HIV inficētajiem un AIDS slimniekiem: "Noskaidroju, ka šis ķēzījums pazudīs no acīm jau rīt. Paldies visiem acīgajiem un paldies domei par operatīvu rīcību." Acīmredzot, Stepaņenko uzskata, ka cīņa par tikumību jāķeras klāt arī slimiem vai gluži vienkārši - atšķirīgiem cilvēkiem. Taču ne par to ir stāsts, lai arī, manuprāt, pārlieku pozitīvu iespaidu par šo konkrēto politiķi nerada, un viņas klātbūtni šajā stāstā ir visai grūti nemanīt.

Izglītības likumā pēc jūnijā apstiprinātajiem likuma grozījumiem, kurus gada pirmajā pusē ierosināja Stepaņenko, teikts: "Izglītības iestāde, izņemot augstskolas, aizsargā izglītojamo no tādas informācijas un metodēm izglītības un audzināšanas procesā, kas neatbilst šā likuma mērķī ietvertajai izglītojamā tikumiskās attīstības nodrošināšanai." Proti, "Izglītības sistēma nodrošina izglītojamā tikumisko audzināšanu, kas atbilst Latvijas Republikas Satversmē ietvertajām un aizsargātajām vērtībām, īpaši tādām kā laulība un ģimene." Sīkāk par to, kas uzskatāms par informāciju un metodēm, no kurām izglītojamie jāaizsargā, nav teikts nekā, tādā veidā dodot visu varu izglītības iestādei.

Tas, ka šis likuma grozījums faktiski ir atļāvis cenzūru skolās, daudz tika aprunāts diskusijās, kas risinājās likuma grozījumu idejai aktualizējoties, taču līdz ar Ratinīkai izteikto aizrādījumu, pirmo reizi skaidri redzama šīs cenzūras darbība, lai arī netiešā veidā. Skolotājai par šī "kaitīgā" dzejoļa iekļaušanu mācību procesā nekādas sankcijas nedraud - taču sociālajos tīklos un interneta komentāros aktivizējušies "tikumības aizstāvji" un citi cilvēki, kuri uzsver, ka šāda cenzūra ir nepieciešama.

Es piederu pie paaudzes, kas ir dzimusi jau neatkarīgā Latvijā, demokrātiskā valstī. Latvijas Satversmē ir rakstīts: "Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta." Izcelšu vēlreiz Izglītības likuma fragmentu - "tikumiskās audzināšana, kas atbilst Latvijas Republikas Satversmē ietvertajām un aizsargātajām vērtībām". Pretruna ir acīmredzama un pretīgi absurda.

Atgriežoties pie dzejoļa - atšķirībā no PSRS laikā pastāvošā totalitārisma režīma, demokrātiskā valstī nepastāv nekādi mākslas regulācijas un noteikumi. Mākslā, literatūrā un dzejā kopš tās pirmsākumiem viens no aktuālākajiem tematiem ir bijusi kritika - sabiedrības, pastāvošās iekārtas vai jebkuras citas negodprātīgas, negodīgas un ļaunas rīcības kritika. Ja kāds to ir piemirsis, iesaku izbāzt degunu ārā no anonīmo komentāru sadaļas un ieiet bibliotēkā. Kritika atrodama gan Raiņa, gan Ziedoņa, gan Krivades dzejoļos. Un tieši dzejoļu raisītās pārdomas, diskusijas, secinājumi un dažādu vērtību pārvērtēšana ir viens no svarīgākajiem mākslas sasniegumiem, viens no mākslas galvenajiem mērķiem.

Tādējādi ironiskā kārtā "tikumiskās audzināšanas" likums darbībā ir uzjundījis diskusiju, kura skaidri atklāj paša likuma pretrunību un liekulību. Cenzūra nav tikums demokrātiskā valstī, PSRS vairs nepastāv.

Vēl skaudrāk ironija atklājas tad, ja tiek kārtīgāk aplūkota Stepaņenko piesaukto Raiņa un Ziedoņa daiļrade (par Čaku vai Veidenbaumu nemaz nerunājot), kurā atrodama gan erotika, gan citas "netikumīgas" darbības un parādības. Varbūt arī Bībeles asiņainākās ainas nav "tikumiskas"? Kā ar antīko literatūru? Nerātnajām dainām? Visa mākslas un literatūras vēsture nav iztikusi bez "netikumīgu" lietu attēlošanas un pieminēšanas. Ja neskaita, protams, sociālistisko reālismu, kuru, kā šķiet, Stepaņenko ar platu smaidu redzētu skolu programmās.

Es spēju saprast vecākus, kuri nevēlas, lai skolā samaitā viņu bērnus un māca tiem rupjības, taču tas nenotiek. Tā ir muļķīga paranoja, kura radusies no nespējas kritiski domāt un izvērtēt gan Krivades dzejoli, gan Ratinīkas izvēli to iekļaut mācību stundās (starp citu, Krivades dzejolis bija viens no divpadsmit stundā piedāvātajiem - līdzās Kārļa Vērdiņa, Jāņa Rokpeļņa, Klāva Elsberga u.c. dzejnieku darbiem). Tieši lasīšana ir viens no veidiem, kā trenēt savu kritisko domāšanu, kuras tik dramatiski trūkst mūsu sabiedrībā. Savukārt dusmīgo komentāru jūra pie ziņām internetā tikai parāda, cik trāpīgs un neērts ir dzejolis, cik grūti ir to pieņemt, cik grūti ir domāt plašāk.

Viens no spilgtākajiem un atbilstošākajiem citātiem, kas uzzibējis sociālajos tīklos pieder Arturam Danto, amerikāņu mākslas kritiķim un filozofam: "Daudzi neokonservatīvisti pauž nostāju, ka tā nav tāda māksla, kādu nodokļu maksātāji vēlas atbalstīt. (..) Taču estētiskās simpātijas neiekļaujas nodokļu maksātāja konceptā, kas ir pilsoniska kategorija. Toties tajā iekļaujas brīvība. Katra nodokļu maksātāja interesēs ir veicināt brīvību - pat un it īpaši tās radikālākajās izpausmēs. Lai cik dažādi būtu indivīdu uzskati gaumes jautājumos, brīvība ir katra pilsoņa rūpe. Nodokļu maksātājs kā tāds neatbalsta kādu vienu mākslas formu, liegdams atbalstu citai, izņemot īpašus publiskās mākslas gadījumus. Nodokļu maksātājs atbalsta brīvību radīt un rādīt mākslu - pat tādu, kas vienam vai otram indivīdam liekas atbaidoša."

Ir daudz svarīgāk skolās mācīt dzejoļus - lai cik vai tie arī nebūtu rupji -, nekā kultivēt paranoju, muļķību un liekulību - īpašības, kuras spilgti izceļ Ratinīkas katalizētā diskusija. Īpašības, kuras ir daudz kaitīgākas kā jebkurš lamuvārds.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form