Neskatoties uz visu dzimtbūšanas sarežģītību, bija cilvēki, kuri tomēr bija tikuši pie turības, izpērkot māju par dzimtu. Historiogrāfijā ir daudz modeļu - vācu, padomju, bet atcerēsimies, ka latvieši sevi sāka apzināties no 17. gadsimta, kad tieši sākās visdrūmākie dzimtbūtniecības laiki, kad viņi definēja - “mēs neesam luterāņi un piektdienās gaļu neēdam”. Paskatoties citu liecinieku sniegtās liecības, ieraugām pretrunu: Broces zīmējumos attēlotas divas sievietes no Lielvārdes - tādas skaistas, bagāti ģērbtas, gluži kā Eiropā, ar sudraba naudiņām. Un tas nekādi neiet kopā ar stāstiem par nodzērušos tautu, ko uzrāda Merķelis! Broce rāda citu pasauli, ne Merķeļa biedējumus. Paskatoties Zemgales sievu aubes - ar fliteriem, mežģīnēm, jāpieklusina stāstus par nabadzību! Tās ir bagātās saimnieku sievas. Atbildot uz jautājumu, kur tad paliek mūsu vīrieši, varu teikt, ka miera gadi tolaik bija skaitāmi uz pirkstiem. Bija nepārtraukti kari, vīriešus allaž mobilizēja armijā, un viņi krita karos. Pat Rainis “Pūt, vējiņos” rāda sētu, kur pagalmā ir tikai viens vīrietis - Gatiņš. Un - tas pats kroplītis. Sēta pilna sievietēm, vīriešu nav. Un tad nu meitas gaida dižos preciniekus, faktiski divus dzērājus no Pārdaugavas... Vīrieši bija karā kauti, nomaitāti, sievietēm nebija citas izejas, viņām bija jāstrādā, jāatbild par sētu.
Kā tad izslavētais zelteņu tikums, ja jau vīriešu skaitliski maz un visām nepietiek?
Tāpēc varam saprast, kāpēc Bīlenšteins plēsa matus par latviešu meitu tikumu. Tās bija tikai tādas izmēģinājuma laulības... Pieļauju, ka pastāvēja gana vaļīgas attiecības. Ilgtermiņa modeļi - uzrāda, ka bērniem jādzimst, tautai jāturpinās, lai cik bargi arī būtu tikumiskie uzstādījumi. Kristietībai tomēr bija vāja nozīme, no tās distancējās. Luterānisma ienākšana Latvijā bija nopietnākais uzbrukums latvietībai. Pretstatā katoļticībai, kas labi sadzīvoja ar pagāniskajām tradīcijām.
Ja mēs redzam raganības lietas, vai demonoloģiju, tad sievietei šajā nozarē tomēr it kā būtu visvairāk ko teikt, viņas taču dega viskošāk!
Sieviete ar saviem rituāliem, ar darbībām vienmēr kļūst margināla. Viņa ir represējama līdz pat raganībai. Latviešu valodā vārds 'ragana' atvasināts no vārda “redzēt”. Tā ir gaišredzība, dievredzība, un tā dota sievietei. Atcerēsimies, kas notika luteriskajā Latvijā! Līdz pat 18. gadsimta beigām sieviešu vajāšanu veica tieši luterāņu mācītāji. Pēdējā ragana Kurzemē sadedzināta 1791. gadā - tas ir pēc Lielās Franču revolūcijas, pēc Bastīlijas ieņemšanas, kad Eiropā jau vējoja sievieštiesības un cilvēktiesības! Bet luteriskajā Latvijā vēl dedzināja raganas... Te ir sakars ar pagāniskās kultūras iznīcināšanu, ko katoļi, jezuīti, nenīcināja. Tāpēc, piemēram, latgaļi nezina raganu prāvas...
Vai varam salīdzināt matriarhātu, kas pastāvēja dažādos laikmetos - pirmatnējā sabiedrībā un, piemēram, “Pūt vējiņu” laika aprakstītajā latviešu sētā?
Gribu piedāvāt ideju pārdomām par to, kāpēc žurnāli nepārtraukti piedāvā dažādas stratēģijas. Situācija taču ir mainījusies! Jāsaprot, kāpēc žurnāli allaž speciāli konstruē interesi vienam par otru - kā iegūt uzmanību, kā iepatikties, tamlīdzīgi. Raugi, pastiprinoties konkurencei un konfrontācijai darba tirgū, neizbēgami zūd interese vienam dzimumam par otru. Vienam pret otru izvirzās arvien jaunas un lielākas prasības. Žurnāli māca motivēt interesi starp dzimumiem! Domāju, ka sievietes tāpat pašas ir kaut vai zemapziņā kontrolējušas savus partnerus, bet kristietība mēģināja regulēt sieviešu seksuālo uzvedību. Gan no viduslaiku stāstiem, gan teologu rakstiem redzams, ka laulību kā sakramentu bijis ļoti grūti praktizēt. Atgriežoties pie ļoti seniem laikiem, ko varam saukt par akmens laikmeta matriarhāta laiku, varu teikt, ka Latvijā mītošo cilšu attiecību modelis neatšķīrās no pārējās Eiropas. Redzam, ka sievišķajam principam te bija ļoti liela nozīme. Tās bija sabiedrības, kas orientējās uz reliģiju un mākslu, kur nebija nežēlīga resursu pārdale. Kad tas pazuda? Tad, kad priekšplānā nāca vīrieši - indoeiropieši, ritenis, zirgs, kaujas rati, citi atribūti. Mēs redzam, ka matriarhāta sabiedrība bija miermīlīga, keramika - dekorēta ķemmes-bedrīšu kultūra, kur skaistajam, estētiskajam bija liela nozīme. Tā bija pietiekami diferencēta sabiedrība un hipotētiski to varam iztēloties, salīdzinot citu kultūru paraugu. Tā sabiedrība noteikti bija ar saviem priekšstatiem, kur sievietei ierādīta liela loma, pat vīrieši to novērtēja kā lielu spēku un noslēpumu, jo viņas ķermenis spēja uzveidot bērnu. Antropologs Toporovs stāsta par to, ka senajā sabiedrībā dzimumaktu ne vienmēr saistīja ar bērna radīšanu, to uzskatīja par rituālpraksēm. Mums šajā ziņā nav tekstu, visas kultūras ir mēmas. Vienīgi arheologi izrok liecības, un māk šo un to pastāstīt.
Vai būs iespējams, ka sievietes rakstīs savu kultūras vēsturi?
20. gadsimta 50-os gados sievietes iedibināja milzīgu akadēmisku pētniecības virzienu, tā dēvēto naratīvu pētniecību, kas paņem katru tekstu kā vēstījumu, stāstījumu - no latīņu vārda narrare - stāstīt -, kam ir moralizējošs spēks. Un, no vēstures pētniecības viedokļa raugoties, mēs ieraugām citu realitāti. Aleksandra Grīna redakcijā, “Valtera un Rapas” izdevniecībā 1931. gadā izdots divsējumu foliants “Kultūras un tikumu vēsture”. Tas ir grāmatniecības šedevrs, kurā ieraugām, ka mēs patiešām dzīvojam ļoti ētiski sakārtotā sabiedrībā. Uzsveru, ka īpaši ziemeļvalstis ir sieviešu paradīze. Ievērojot to, ka mēs dzīvojam ļoti sakārtotas likumdošanas laikmetā, ja salīdzinām ar vecajiem, senajiem laikiem. Patlaban cilvēki bauda tik daudz vēsturē radīto tehnoloģiju, likumu, kultūras labumu, ka sasniegto vajadzētu mācēt novērtēt.
Liberālisms vai visatļautība ved uz postu!
Nē, es iestājos par to, ka publiskajā saziņas telpā jābūt vairāk stāstiem, kas sabiedrībai atgādina, kādā laikmetā mēs dzīvojam. Pretējā gadījumā pazūd perspektīva. Nezin kāpēc sabiedrības degpunktā vienmēr nonāk vaidu dziesmas. Varbūt tas sevišķi raksturīgs latviešiem. Un arī tas mums jāmaina, ka latvieši nav tikai vaidētāji, bet tādi, kas vienmēr pagūst ielēkt vēstures ātrajā vilcienā! Pagūst!
Nu nezinu, nezinu, man jau šķiet, ka vīrietis tomēr vienmēr gribējis, lai tieši viņam pēc darba dienas kāds pakalpīgi pienes čības...
Pieļauju, ka tas tā ir tik ilgi, kamēr starp cilvēkiem ir jūtu ķīmija. Bet pieļauju arī to, ka nākotnē cilvēki tāpat gribēs dzīvot ar cilvēkiem, ka viņiem būs jūtas, ka viņi gribēs būt kopā ne tikai pienākuma vai bērnu dēļ. Gribu ticēt, ka cilvēki nenesīs upurus, bet mācēs šķirties un veidot jaunus partnerības modeļus. Bet iespējams, ka pasaulē nāks vēl kādas slimības, cilvēki slieksies praktizēt ilgtermiņa attiecības ar vienu partneri, ka viņi modelēs attiecības dziļumā. Pieļauju visu ko... Mūsdienu sabiedrību portretēt kļūst arvien grūtāk. Laulībām, partnerībai un attiecību modeļiem ir krīze, kas faktiski ilgusi visu cilvēces vēsturi. Cilvēki tik un tā tieksies viens pēc otra, un tas mierina.
Arī internetattiecības, virtuālās?
Virtuālie kontakti savā ziņā tomēr ir ļoti postoši. Cilvēki aizraujas, bet nespēj veidot dzīvu kontaktu. Tā ir jauna veida atkarība! Attiecību ziņā sievietes ir lietišķākas. Dainās nav apdziedāta brīva jūtu dzīve... Gribu uzturēt tēzi no dzīvesstāstu pētījumiem, ka sievietes ir daudz pragmatiskākas. Savukārt, izrādās, vīrieši vairāk orientēti uz romantiskām attiecībām. Ar piebildi - viņi ir gatavi uz sērijveida romantiskām attiecībām. Vīriešu sociumā neparādās stāsti, ka vīrietis cieš no daudzām attiecībām, ka galarezultātā viņš noplicina pats sevi.
Vai pastāv sieviešu un vīriešu mīti, vai ir kādi visiem Zemes bērniem kopīgi mīti?
Vīriešu sociuma ir vieni mīti, savukārt sieviešu pasaulē tie ir citi. Lūk, kāds stāsts par to, kā ideālā veidā introducē meitenes: “Tu vienu dienu satiksi savu īsto puisi, vīrieti, un jūs apprecēsieties, jums būs bērniņi, un jūs dzīvosiet ilgi un laimīgi...” Tas ir stāsts par to, ka sieviete vīrieti spēs noturēt ilglaicīgi. Vīrietim stāstu standarts ir vecais, it kā bioloģiski determinētais, ka vīrietim jāapaugļo iespējami vairāk sieviešu, respektīvi, jānodrošina reproduktīvā funkcija. Pētnieki bieži vien norāda uz dzīvnieku sugām, kur vīrietis pielīdzināts tieši tai sugai, kuras pārstāvjiem ir daudz partneru. Bet nezin kāpēc pētnieki reti uzrādījuši tās sugas, kur ir uzticība, kur ir ļoti sarežģīti aplidošanas rituāli, kur dzīvnieki ļoti uzmana mātīti grūtniecības laikā? Man šķiet, ka vīrieši savā sociumā apzināti uztur tos mītus, kas viņiem ir izdevīgi, kas viņiem nenes ļoti svarīgu terminu - atslēgvārdu attiecībām - atbildību. Vīriešu sociumā atbildība nav populāra.
Ko stāstīs nākotnes antropologi par mūslaiku tikumu vēsturi?
Tas ir liels vilinājums - ļauties vēsturi traktēt no ciklisko teoriju viedokļa. Ģimenes modelis, kura pamatā ir mīlestība, ir ļoti jauns modelis. Mīlestība zemākajos slāņos parādās jau Bokačo novelēs. Aristokrātijai bija savi nerakstītie un rakstītie attiecību modeļi. Bet par 20. gadsimtu stāsti varētu būt tādi – 20. gadsimtā sievietes ir izkarojušas sev tieši tādas pašas tiesības, kādas ir vīriešiem, industriālā sabiedrība likuma priekšā dod un deleģē sievietei līdztiesību ar vīrieti. Abi dzimumi bauda vienādu likumu labvēlību, līdz pat dzimumu maiņai, ko piedāvā modernās tehnoloģijas medicīnā. Bet tas stāsts varētu turpināties - pieaugošā brīvības izjūta, kas bija dota abiem dzimumiem 20. gadsimtā, uzkrāj zināmu negatīvu redzējumu par procesu. Iespējams, 21. gadsimtā pienāks brīdis, kad abi dzimumi katrs no savas puses sāks definēt normas no jauna - ko viņi katrs vēlētos un nevēlētos savstarpējās attiecībās. Abi dzimumi tieksies iedzīvināt līdzvērtīgas partnerības modeļus, kas vienmēr bijuši ideāli. “Viņi vienmēr tiekušies uz kaut ko ideālu” - tā par mums rakstīs nākamie pētnieki.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
