Par sieviešu un jaunu meiteņu tirdzniecību uz ārzemēm seksuālu pakalpojumu veikšanai klīst baumas, taču šobrīd nav konkrētu datu ne par šo piedāvājumu skaitu, ne arī par cilvēkiem, kas tādā veidā ir izbraukuši no Latvijas.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Lai gan reāli saskaroties ar klientiem, kas griezušies pēc palīdzības Krīzes centrā "Skalbes", viennozīmīgi varu teikt, ka šī problēma pastāv un tās apjoms, kā arī iespaids, ko tā atstāj uz cilvēkiem, ir milzīgs.

Sabiedrībā pastāv divi pretēji uzskati: viens, ka šīs sievietes pašas ir vainīgas, un “nav, ko tur līst”, un otrs – ka viņas ir nozieguma upuri, cietējas. Šie atšķirīgie priekšstati valda par vardarbību kopumā. Neviens nenoliedz, ka vardarbība – tas ir slikti. Tomēr šis temats ir tik grūti apspriežams un lielā mērā sāpīgs katram no mums, ka, negribot par to domāt vai to risināt (un šāda nevēlēšanās pastāv daudzās institūcijās un organizācijās), mēs pasakām “pašas vainīgas”, un padomājam, ka laimīgā kārtā savas bērnības un jaunības krīzes esam pārvarējuši un nostājušies uz dzīves pareizajām takām, bet mūsu bērni vēl ir pietiekami tālu no tā. Cenšamies neievērot, noliegt un necilāt, lai “nesmird”.

Mūsu klusēšana neko nerisina, un arvien vairāk pieaug to sieviešu skaits, kas tiek pārdotas.

Protams, prostitūcija un sieviešu pirkšana seksuālu pakalpojumu veikšanai nav cilvēktiesību pārkāpums. Ar dažiem noteikumiem: ja viņas pašas to vēlas, kā viņas pašas to vēlas, un ja viņas ir pilngadīgas.

Realitātē tikai daļa sieviešu, kuras kļūst par prostitūtām ārvalstīs, pašas uz to ir gājušas, pie kam, zinot, uz ko. Pat gribot tādā veidā nopelnīt naudu, sievietes negaida un nevēlas, lai viņu klienti ir vardarbīgi, viņas pazemo un izmanto. Tā ir viena šīs monētas puse.

Otra puse ir tās jaunās meitenes, kas meklē darbu, kurš nekādā veidā nav saistīts ar prostitūciju. Viņām tiek piedāvāts sekretāru darbus firmās, auklīšu darbs ģimenēs utt. Tur viņas tiek izvarotas, pārdotas un fiziski ietekmētas, bieži bez iespējām atgriezties Latvijā. Vai tad viņu nezināšana, neizpratne un pieredzes trūkums nozīmē to, ka viņas drīkst seksuāli izmantot? Tomēr šis stereotips par viņu pašu vainu (“viņu izvaroja, tātad viņa to gribēja”) sabiedrībā diemžēl pastāv. Cik man zināms, piemēram, policijas vadībā uzskata, ka šādi gadījumi Latvijā neesot...

Vardarbība, īpaši seksuālā vardarbība, atstāj ļoti traumatiskas sekas, kas var sagraut cilvēkam gan viņa patreizējo, gan turpmāko dzīvi. Vardarbības pieredzi nevar aizmirst, un bieži vien tā izpaužas ļoti smagu un sāpīgu atmiņu veidā. Tās sekas ir depresija, vēlēšanās sevi nogalināt, agresija un dusmas pret citiem, nopietni veselības traucējumi, paniskas bailes, atkarību izraisošu vielu lietošana, seksuālas problēmas, murgaini sapņi, miega traucējumi un šausminošas, traumatiskas atmiņas par notikušo. Ja vardarbības upuris nesaņem palīdzību, šī pieredze vilksies līdzi gadiem, neļaujot cilvēkam realizēt viņa iespējas viņa dzīvē.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form