Literāti ir nosacīti sadalāmi grupās – 1) tie, kas raksta “sev” un kam citu atsauksmes neinteresē (nezinu, kā gan mēs esam spējuši par šo grupu uzzināt…); 2) tie, kas raksta, lai kaut ko “pateiktu”; 3) tie, kas raksta lai pašapliecinātos, gūtu sabiedrības atzinību; 4) tie, kas raksta, lai nopelnītu; 5) tie, kas raksta, jo tā liek “balss no augšienes” (vai kā nu kuro reizi tas tiek formulēts… nav runa par šizofrēniju, ir runa par iedvesmas un teksta absolutizēšanu un pacelšanu augstāk par autoru); 6) absolūtie ūnikumi, kas nepieder nevienai grupai (tiesa, tā kā krietna daļa autoru pieskaita sevi tieši pie šīs grupas, tās “unikalitāte” ir apšaubāma…).
Un šīs grupas brīdi pa brīdim sāk kašķēties, “dievišķīgie” aizdomīgi blenž uz “sev rakstošajiem”, “slavaskārie” cenšas nobīdīt pie malas konkurentus, “sev rakstošie” cēli norobežojas no “sabiedrības kalpiem”, visi kopā delikāti rauc degunus par “naudas pelnītājiem”, katrs atsevišķi cēli paceļ sevi pār “dzejnieku baru” un gara acīm redz savu Kopoto rakstu XX sējumu… “Ģēniji” uzšķauda “vienkārši talantīgajiem”, “vienkārši talantīgie” smīkņā un gaida, kad “ģēniji” sadegs - nodzersies. “Profesionāļi” nicīgi atmet malā “diletantu” darbus, “diletanti” atriebjas, ignorējot “profesionāļu” padomus, “vecie” (aiz sava vecuma, vai?) i nepamana “jaunos”, “jaunie” izturas pret “veco” pasākumiem apmēram kā pret Kapu svētkiem… Aina, protams, ir nejēdzīgi pārspīlēta, bet fakts paliek – dzeja taču visiem ir viena, bet tāda īsta saprašanās ir retums.
(Potenciālais) lasītājs šīs cīņas praktiski nejūt, tāpēc viņam, loģiski, liekas, ka literatūrā nekas nenotiek. (Potenciālais) lasītājs lasa maz, jo nevar nopirkt, jo garlaicīgi, jo Interneta adreses ir grūti atrast, jo – ja runa par mūzikas tekstiem – kurš gan klausās tekstus? (Potenciālais) lasītājs brēc pēc ģēnija, pēc “kulta dzejnieka” (citēju Gaisa verķi iz Delfu komentāriem). Dodiet mums ģēniju, un mēs to lasīsim, mēs to pielūgsim, lai arī nekad agrāk neesam lasījuši… Morāle vienkārša: pietrūkst laba mārketinga. Kāpēc pietrūkst? Droši vien mārketinga speciālisti & ekonomisti sen jau ir izrēķinājuši, ka literatūra nu nekādi nav ienesīga niša. Paši literāti (kas nevar/negrib nolīgt mārketinga speciālistu, tāpēc spiesti kulties uz būt-nebūt robežas) nīgri burkšķ par sabiedrību, kurai “neliekas svarīgi” un kas “nav pagodinājusi”, lai arī… Lai arī kaut kas taču notiek, vai tad ne?
A tad na*** tā dzeja galu galā vajadzīga? Kurš būs zaudētājs, ja tā vienkārši nobeigsies dabīgā nāvē? Savus mērķus taču varam sasniegt jebkurā veidā. Kaut vai ar programmēšanu, ja pietiek loģiskā saprāta… Bet ar dzeju ir tāpat kā ar Dievu. Tikai vārds, tikai simbols, tikai priekšstatu kopums, no kura paēdis nekļūsi un laimi arī tikai izretis nopelnīsi… Bet Nīče pateica, ka Dievs ir miris, un ar kājām gaisā apgriezās ne tikai filozofija, bet arī morāle, un – lai arī pašlaik miris ir ne tikai Dievs, bet arī Nīče –, mēs abus šos personāžus atceramies.
Kāpēc tad tomēr dzeja (skatīsim plašāk – literatūra) vajadzīga? (Un vai vispār?) Lieku galvu ķīlā, ka katram cilvēkam, kas par to padomātu, rastos savs viedoklis. Literatūra kā psihoterapija (gan autoram, gan lasītājam grūtā brīdī). Literatūra kā estētiska bauda. Literatūra kā kultūras daļa (un tad jau var iegrimt tālākā diskusijā par kultūru).
Man – vismaz šobrīd – svarīgākais šķiet tas, ka literatūra ir pieredzes nodošana lasītājam. Pieredzes, kas ir pārāk dziļa, lai varētu tikt ietverta stereotipā frāzē. Pieredze ētikas un morāles jomā, pasniegta pietiekami neuzbāzīgi, lai nekļūtu par moralizēšanu. Pieredze attiecībās, tik niansēta, ka, atšķirībā no psiholoģijas grāmatām, šķiet patiesa. Pieredze sevis izzināšanā. Šis ceļš ir tik sarežģīts un unikāls, ka, paldies Dievam, neesmu vēl manījusi, ka tiktu sniegti vispārīgi un visiemnoderīgi padomi pašizziņā. Reliģiska pieredze, personiskāka par jebkuru reliģiju. Skaistā (un neglītā) pieredze, laimes (un izmisuma) pieredze, spēka (un vājuma) pieredze. Domāšanas pieredze, ne tik komplicēta kā filosofiskie traktāti, līdz ar to pieejama vairākumam. U.t.t..
Ja nebūtu literatūras, kas mums sniedz šo pieredzi, tad garīgās attīstības ziņā mēs paliktu ja ne bērna līmenī, tad savu vecāku, savu pagalma biedru, savu skolotāju līmenī. Tad “nelabvēlīga ģimene” automātiski nozīmētu garīgi kroplus bērnus, “slikta sabiedrība” – visu šīs sabiedrības locekļu degradāciju, “provinciāla lauku skoliņa” – skolēnus, kas tā arī nav derīgi nekam citam kā mēslu vešanai. Un arī “labvēlīga ģimene”, “laba sabiedrība”, “prestiža skola” nozīmētu garīgo degradāciju, jo, tik asi izjūtot savu “pārākumu” pār garīgi mazāk attīstītajiem, tie, kam paveicies, ar augstprātīgu smīnu atrautos no pārējās sabiedrības.
(Varbūt tad tomēr ir mazliet labāk, ja nīgrs, iereibis dzejnieciņš turpina cept augšā savus pantus, pavecas literatūras skolotājas spiež skolēnus viņu “mīlēt” (tikai vienā nozīmē!!!), bet garlaikotie skolēni pēc psihotraumas pārciešanas – tā ap 21 gada vecumu – piesavinās paradumu reizi pa reizei pašķirstīt kādu grāmatiņu vai aiziet uz kādu literāru pasākumu, lai kas to arī neorganizētu?)
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
