Teikšu godīgi: izplānoju šo rakstu, pirms biju rūpīgi palasījusi tekstus, kas atrodami DELFI Esplanādē. Tad palasīju pašus darbus, lai sameklētu pierādījumus domai par nevienam nevajadzīgu, neaktuālu un pašmērķīgu literatūru - kā nekā pietiekami labi zinu, ka lielākā daļa "neprofesionālo" tekstu (un arī daļa "profesionālo") ir tieši tādi. Bet izrādījās, ka situācija šobrīd ir pavisam cita...
Ir grūti analizēt literatūru Internetā. Nepierasti. Teksts ekrānā ļoti atšķiras no teksta uz papīra, un teksts Tīmeklī atšķiras no teksta, kas, tikko uzdrukāts, parādās ierastajā teksta redaktorā. Citi noteikumi. Pirmām kārtām - teksts ir grūtāk uztverams (monitors mirgo, šrifts nav atbilstošais, nevar pāršķirt lapu - "jāskrollojas" lejā ar peles palīdzību). Otrām kārtām - internets pats par sevi ir daudz dinamiskāks. Ne tikai tajā ziņā, ka šodien atrastais teksts rīt tur vairs nebūs (īpaši tas attiecas uz Delfiem, kur es atradu tikai nedēļu vecus "Esplanādes" tekstus). Mēs paši esam pieraduši informāciju saņemt ātri un ātri pāriet uz nākamo lapu, viss tiek darīts operatīvi, laiks tiek skaitīts sekundēs, un paralēli atvērtas arī citas lapas, patlabanējais darba uzdevums, čats un pasjanss... Apstākļi ir maksimāli nepiemēroti, lai koncentrētos un rūpīgi izlasītu priekšācelto tekstu. Laikam jau tomēr grāmatas un periodika ir pateicīgāka vide literatūras publicēšanai. Bet diemžēl lielākā daļa no Delfi Esplanādes tekstiem nonāktu nevis literārā izdevuma slejās, bet miskastē...

Patiesībā patiešām žēl, jo Esplanādē vērojamas vairākas tendences, kuras ir visnotaļ interesantas - ne tikai literatūras, bet visas Latvijas kultūras kontekstā.

Nosacīti šos tekstus var iedalīt vairākās grupās, par kurām jārunā atsevišķi.

Pirmā - to autoru teksti, kas pretendē arī uz "nopietnākām" publikācijām par gaistošo Esplanādi. T.i., autori pretendē. Teksti - droši vien nē, jo citādi tiktu iesniegti Litmākslai... Vai arī ir jau publicēti. Paradoksāli, bet šie teksti nebūt nav visatzītākie un mīlētākie... Varbūt tāpēc, ka tie, kurus esmu manījusi, ir dzeja.

Nu jā, otrā grupa - dzeja. Vai, pareizāk, teksts, kas ir sadalīts pa rindiņām un reizēm atskaņots. Pret dzeju vispār man nav nekādu pretenziju, un esmu redzējusi šeit arī labus tekstus, bet lielākā daļa "dzejas" darbu tomēr kvalitātes un interesantuma ziņā nevar līdzināties šeit atrodamajai prozai. Neesmu vēl atbildējusi uz jautājumu, kāpēc. Iespējams, tāpēc, ka Delfi ir vide, kur pirmajā vietā ir viedokļu apmaiņa (piemēram, "populārākie raksti" tiek noteikti nevis pēc lasīšanas biežuma - kas būtu iespējams -, bet pēc komentāru skaita). Un "apmainīties viedokļiem" par dzeju... Tas nav viegli pat profesionālim, kur nu vēl "ikdienas lasītājam", kāds tomēr ir Delfu apmeklētājs.

Te nu mēs esam nonākuši pie trešās tekstu grupas. Tie ir teksti ar polemisku ievirzi, balstīti vairāk vai mazāk sadzīvē. Variē no stāstiem par bomžiem un citiem dzīves pabērniem līdz stāstiem par vīrieša - sievietes attiecībām. Stāstījuma forma lielākoties diezgan vienkārša, mazliet humora, mazliet ironijas, bet citādi - vecais, labais reālisms un saprotamība. Un šie teksti ir visbaudāmākie, domāt rosinošākie un aktuālākie. Precīza situācijas fiksēšana, kas būtībā ir viens no literatūras pamatuzdevumiem.

Nepieminētu nedrīkst atstāt arī ceturto grupu, kuru galvenokārt ir aizņēmis tāds personāžs kā Valdis Savaldis. Gribēju jau paziņot, ka "komentāri lieki", bet tā būtu izvairīšanās no atbildes... Jo es nespēju atbildēt uz jautājumu, kas tas ir un kāpēc tiek rakstīts. Un kā man tas jāsaprot. Postmodernisms, vienvārdsakot. Un diezgan labā līmenī, es nebūtu pārsteigta, ja autors pārietu no Esplanādes uz, piemēram, "Lunu". Ja vien tas nav noticis jau sen, un noslēpumainais Savaldis nav kāds no mūsu literatūras spīdekļiem, nolēmis paeksperimentēt ar Delfi lasītājiem...

Vēl ir viena skaitliski neliela grupa ar tekstiem no sērijas "kā es šodien jūtos" vai "nenosūtīta vēstule mīļotajam cilvēkam". Nu, neko, arī tādiem jādzīvo, kaut vai kontrasta pēc, un gan jau ir patīkami redzēt savu "nenosūtīto" tekstu Latvijas populārākajā portālā un sajūsmināties par to, ka visa Latvija tagad zina, kā es mīlu burvīgo meiteni, kas nepievērš man uzmanību, ak, cik traģiski. Par laimi, lielākajai daļai Esplanādes autoru pietiek gaumes un paškritikas.

Un pēdējā grupa - arī salīdzinoši neliela - ir teksti, kas ir ārpus šī diezgan pavirši uzzīmētā Esplanādes portreta. Teksti, kas velk uz Literatūras pusi un kuru spēks ir nevis polemiskumā vai izaicinājumā, bet tajā pārdzīvojumā, ko varētu saukt par katarsi. Un šeit jau ir jāstrādā - daudz jālasa, rūpīgi jāpiedomā pie formas utt. Visi tie padomi, ko var dot iesācējam autoram. Un kam šajā rakstā diemžēl vienkārši nav vietas...

Secinājumi? Visnotaļ pozitīvi... Lai arī Esplanāde nav un diez vai kļūs par Profesionālās Literatūras publikāciju vietu, tā perfekti dara tieši to, ko literatūrai jādara - rosina domāt, rakstīt, vērtēt, vārdu sakot, piedalīties. Un, ja pirms mēneša es nopietni šaubījos, vai literatūra un mūsu sabiedrība ir viena otrai vajadzīgas, tad Esplanāde man pierāda - ir. Un prieks par to.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!