Latvijas kalendārā ir trīs piemiņas dienas, kad atceramies netaisnīgi notiesātos, izsūtītos un nošautos. Divām piemiņas dienām – 25. martam un 14. jūnijam − tradicionāli tiek pievērsta sabiedrības uzmanība, ir izveidojusies piemiņas pasākumu tradīcija. Gatavošanās tiem notiek savlaicīgi, un tie norit svinīgi. Valdības locekļi un Saeimas Prezidijs noliek ziedus pie Brīvības pieminekļa Rīgā. Notiek konferences, tiek publicēti raksti medijos, notiekošo pārraida televīzija.
Turpretim decembra pirmajā svētdienā nekas tamlīdzīgs nenotiek. Tikai sēru lentītes pie karogu mastiem atgādina par kādu jau pasen notikušu nelaimi. Piemiņas diena norit klusi, nemanāmi.
Lai gan 1937. un 1938. gadā bojā gāja vairāk cilvēku nekā 1941. un 1949. gada izsūtījumu laikā un arī latviešu vajāšana tajā laikā bija lielāka, tagadējā vara klusē par tā laika decembra sākuma notikumiem. Nesagaidu piemiņas pasākumus arī šajā decembrī, kad aprit 82 gadi, kopš Staļina Padomju Savienībā sākās pret latviešiem vērstais terors.
Noziegums
"Latviešu operācija" kļuva par vienu no tām Lielā terora laika "nacionālajām operācijām" kara priekšvakarā, kuru īstenošanas mērķis bija likvidēt "spiegu un diversantu bāzi", kuru PSRS teritorijā bija izveidojušas "kapitālistiskā" aplenkuma valstis. "Nacionālās" operācijas tika īstenotas pret ārzemju kolonijām un citām jebkādā veidā ar ārzemēm saistītām kopienām. Visas tās līdzinājās pirmajai, "poļu operācijai". Nākamie bija vācieši, harbinieši un rumāņi, un tad, 1937. gada novembra beigās, pienāca rinda latviešiem. Vēl bija represijas pret somiem, igauņiem, ķīniešiem, afgāņiem, irāņiem, grieķiem, bulgāriem. 1937. un 1938. gadā "latviešu operācijas" laikā Iekšlietu tautas komisariāts (NKVD) arestēja apmēram 25 tūkstošus latviešu, "sevišķās trijotnes" notiesāja 22 360 cilvēkus, t.sk. nošaujot 16 573 cilvēkus.
Maskavā dzimušais latvietis, izcilais laikraksta "Izvestija" žurnālists Oto Lācis man stāstīja par savu tēvu, pagrīdnieku Rūdolfu Lāci. Latvijas Komunistiskā partija viņu bija nelegāli nosūtījusi uz Maskavu mācīties Kominternes universitātē. Pēc studiju pabeigšanas Rūdolfam Lācim tika piedāvāts kā brīvprātīgajam doties uz Spāniju cīnīties republikāņu pusē. 1939. gada pavasarī atgriezies Maskavā, viņš nesastapa nevienu no tiem, ar ko bija mācījies un pēc tam strādājis. Arestēti bija visi. Kā stāstīja Oto Lācis, karš Spānijā komunistam latvietim bija izrādījies drošāka vieta nekā padomju Maskava.
Austrumu latvieši
20. gadu vidū PSRS dzīvoja 150 000 latviešu, galvenokārt Ļeņingradas, Maskavas, Novosibirskas un Smoļenskas apgabalā, Baltkrievijas PSR, Ukrainas PSR un Sibīrijas ciemos. Latviešus, kuri dzīvoja, izkaisīti šādos plašumos, tomēr saturēja kopā sabiedriskās un kultūras organizācijas. Piemēram, tādas kā kultūrizglītības biedrība "Prometejs", kas PSRS dzīvojošo latviešu un latgaļu starpā izplatīja zinātnisko literatūru un daiļliteratūru galvenokārt latviešu valodā. Latviešu valodā tika izdoti žurnāli "Celtne" un "Cīņas Biedrs", avīzes "Komunāru Cīņa" un "Darba Bērni". Maskavā darbojās latviešu teātris "Skatuve".
Kaut gan pirmskara PSRS dzīvojošo latviešu skaits bija salīdzinoši neliels, viņu loma sabiedrības dzīvē bija liela. Daudzi no viņiem strādāja augstos militāros amatos, aizsardzības rūpniecībā, NKVD, bija revolūcijas veterāni, tā veco boļševiku kategorija, kuru Staļins sevišķi ienīda.
"Operācija"
Mākoņi pār viņu galvām savilkās 1937. gada pavasarī. 25. jūnijā arestēja PSRS Tautas komisāru padomes priekšsēdētāja vietnieku Jāni Rudzutaku. Vienlaicīgi no apgrozības tika izņemtas "tautas ienaidnieku" Linarda Laicena un Roberta Eidemaņa grāmatas. Tika slēgta kultūrizglītības biedrība "Prometejs" un arestēts tās valdes priekšsēdētājs Jūlijs Daniševskis, redzams latviešu revolucionārs un pilsoņu kara dalībnieks Krievijā. Novembra beigās tika arestēti ievērojamie latviešu padomju valstsvīri Jēkabs Alksnis, Jānis Bērziņš, Jēkabs Peterss, Mārtiņš Lācis, Jukums Vācietis. Viņus nošāva 1938. gadā.
Taču masveidīga "latviešu operācija" kļuva pēc tam, kad NKVD pārvaldes saņēma tautas komisāra Ježova 1937. gada 23. novembrī telegrafēto pavēli. Saskaņā ar šo pavēli tika uzdots 48 stundu laikā savākt ziņas par visām latviešu iestādēm, organizācijām, kolhoziem, arteļiem, pulciņiem, "latviešu grupējumiem" – neatkarīgi no to atrašanās vietas. Pavēles izpildītājiem vajadzēja sagatavoties šo iestādījumu vadītāju un aktīvistu arestam. Jau pēc nedēļas, 1937. gada 3. decembrī, tas pats Ježovs pavēlēja arestēt viņus visus, kā arī politiskos emigrantus un pārbēdzējus no Latvijas un visus tur dzīvojošos Latvijas Republikas pavalstniekus. Likvidēja visas latviešu ciemu padomes, visus latviešu kolhozus, slēdza visas avīzes un žurnālus.
Jānorāda, ka latvietība kā etniskā piederība bija tikai formāls iegansts "operācijas" organizētājiem. Taču ar to bija pietiekami, lai operatīvi atsijātu arestantus. Šādā veidā par "latviešu spiegiem" kļuva gan krievi, gan vācieši, gan ebreji.
Vienlaikus latviešu vajāšanai, arestiem un nāvessodiem bija izlases un masveida raksturs. Tas padarīja "latviešu operāciju" par genocīdu. Par "visbriesmīgākajām un asiņainākajām represijām, kādas jebkad pasaulē tikušas vērstas pret latviešu tautu", – ar tādu Staļina terora vērtējumu Austrumu latviešu biedrība 1997. gadā vērsās Saeimā un lūdza izsludināt 3. decembri par sēru dienu. Kopš 1998. gada pirmā decembra svētdiena ir Pret latviešu tautu vērstā totalitārā komunistiskā režīma genocīda upuru piemiņas diena.
Kāpēc par "latviešu operāciju" varas gaiteņos klusē?
Tāpēc ka šis piemiņas datums mūsu elitei sagādā neērtības. Šie notikumi ir norisinājušies pirms 1940. gada 17. jūnija, no kura varas vīri ir pieraduši atskaitīt nelaimju hroniku. Turklāt decembra piemiņas diena attiecas arī uz to valsti, par kuru mūsu varas elitei nemaz negribas prātot.
Pieminēt Lielā terora upurus atceres dienā nozīmētu pieminēt tos, kuri apzināti bija izvēlējušies Padomju Savienību par savu mītnes zemi. Šie latvieši, iespējams, būtu varējuši atgriezties Latvijā, un tomēr viņi palika PSRS. Daudzi no viņiem bija Vissavienības Komunistiskās (boļševiku) partijas biedri, viņi piedalījās jaunās valsts tapšanā. Ja viņi būtu jāsauc vārdā, tad būtu jāstāsta par to, kāpēc viņi dzīvoja Padomju Savienībā, ar ko nodarbojās un kāpēc viņu darbība bija tik nozīmīga padomju sabiedrībā. Tie būtu likteņstāsti par rūpnīcu direktoriem, inženieriem, ekonomistiem, politiķiem, karavadoņiem. Tas būtu likteņstāsts arī par tiem, kuri bija devuši savu asiņaino ieguldījumu revolucionārās nepieciešamības morāles tapšanā un par to samaksājuši ar pašu radīto "sevišķo trijotņu" notiesājošiem spriedumiem.
Domājot par Lielā terora upuriem latviešiem, neizbēgami būtu jāizdara plaši secinājumi, kas nesader ar pašreizējām Latvijas Republikā valdošajām ideoloģiskajām un politiskajām klišejām.
Taču vienlaikus, domājot par šiem upuriem, mūsu sēras būtu attiecināmas arī uz tiem, kas noticēja, ka lielinieku Krievija ir patiesi bijusi strādnieku un zemnieku valsts, uzskatīja to par savu, tādu, kurā tikusi īstenota augstākā taisnība, un tāpēc daži pat emigrēja uz Padomju Savienību, meklēja tur glābiņu, uzticējās tai un tika nodoti. Pirmā pēcrevolūcijas laika, padomju latviešu traģēdija – tā ir uzticēšanās nodevības traģēdija. Šāda nodevība var izrādīties rūgtāka, skaudrāka par jebkuru noziegumu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
